Atbilstoši Latvijas Zinātnes padomes sniegtajam jēdziena "policijas tiesības" skaidrojumam "policijas tiesības ir juridiskās zinātnes apakšnozare, kura teorētiski un empīriski pēta policiju kā institūciju, tās darbības tiesiskumu, organizāciju, uzdevumus un tās nozīmi sociālajā struktūrā, tās darba stilu, efektivitāti, kā arī izpausmes veidu un attieksmi pret sabiedrību".¹ No minētajiem policijas tiesības zinātnes pētniecības objektiem šī raksta ietvaros lielākā uzmanība tiks pievērsta tieši policijas darbībai un ar tās īstenošanu saistītajiem jautājumiem.

Tiesību zinātnieks A. Matvejevs jēdzienu "policijas darbība" skaidro šādi: "Ar policijas darbību kopumā jāsaprot īpašs valsts pārvaldes darbības veids, kas vērsts uz sabiedriskās kārtības sargāšanu, sabiedriskās (un jebkādas citas) drošības nodrošināšanu, un ir saistīts ar valsts piespiešanas izmantošanu."² Kopumā atbalstot piedāvāto skaidrojumu šī raksta autors tomēr atturētos no "valsts piespiešanas" minēšanas definīcijā, jo valsts piespiešana ir pēdējais arguments (lat. val. ultima ratio), kas būtu jāpielieto tikai tajā gadījumā, kad visi citi risinājumi jau ir izsmelti. Pirms "valsts piespiešanas" būtu jāizmanto citas metodes, piemēram, pārliecināšana. Valsts piespiešana dod pozitīvo rezultātu tikai tajā gadījumā, kad tā balstās uz taisnīgumu un tiesībām.

Diemžēl jāatzīst, ka mūsdienās cilvēki ļoti bieži saskaras tieši ar valsts pārvaldes pārstāvju īstenotu piespiešanu.