2022. gada 1. novembrī 14. Saeimas deputāti sapulcējās uz pirmo sēdi un deva svinīgu solījumu būt uzticīgiem Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Tāpat deputāti apņēmās ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

Gan 14. Saeimas vēlēšanu procesu, gan Saeimas turpmāko darbību būtiski ietekmēja un ietekmēs sarežģītie ārpolitiskie un ekonomiskie apstākļi. Tas aktualizē nepieciešamību analizēt iespējamus riskus un varbūtīgus demokrātijas apdraudējumus. Šajā rakstā autora mērķis ir veikt mūsdienu izaicinājumu tiesībfilozofisku analīzi demokrātiskuma un satversmības kontekstā, kā arī iezīmēt iespējamos risinājumus.

Vērtību problēma mūsdienu tiesībfilozofiskajā diskursā

Parlamentārajās demokrātijās deputātu darbība ir cieši saistīta ar elektorāta vērtību reprezentēšanu un aizstāvēšanu. Tiesībfilozofiskajā kontekstā, neatkarīgi no daudzveidīgajām pieejām vērtību definēšanai (vadlīnijas, fokusa punkti, leģitīmi iemesli, stratēģijas, principiāli uzskati, saistoši principi, rāmji), jēdziena "vērtības" saturs ir ontoloģiski nojaušams. Šķiet, ka vērtības ir priekšstati par to, kas ir labs un vēlams. Attiecīgi arī politikas jomā vērtības ir orientieri, kuri nosaka rīcību, veido mērķu un līdzekļu sistēmu.

Vērtības un normas var būt gan pamats vienprātībai, gan kaujas lauks,¹ tāpēc tautas vēlētie pārstāvji atrodas filozofiskajā "ugunslīnijā" – tiem ir jāņem vērā gan savas personiskās vērtības, gan vēlētāju vērtības, gan partijas vērtības, gan vērtības, kas ir implementētas Saeimas deputāta svinīgajā solījumā (zvērestā). Iepriekšminētās vērtību dimensijas katrā konkrētā politiskā lēmumā vai nu saskan, vai nu veido disonansi. Turklāt, pieņemot, ka jēdziens "vērtība" ir summatīvs,² rodas jautājumi gan par demokrātijas vērtību uzskaitījumu, gan par šo vērtību saturisko izpratni. Šī problēma neapšaubāmi ir saistīta ne tikai ar jēdziena "demokrātija" tehnisko un instrumentālo nozīmi, bet arī ar vērtību ētisko un normatīvo nozīmi. No vienas puses, politika ir nepārtraukta nākotnes kustība, bet, no otras puses, politika sakņojas vēsturiskajā mantojumā, kuru nav iespējams aizmirst un atmest. Tāpēc svarīgi atcerēties, ka demokrātiskās vērtības nav subjektīva patvaļa, no kuras vajadzētu atbrīvoties; tās nav arī nevaldāmu impulsu vai nejaušas iedvesmas rezultāts. Demokrātiskās vērtības balsta ne tikai labestīga tiesībfilozofiska teoretizēšana, bet arī pieredze un veselais saprāts.