2022. gada 1. novembrī Valsts prezidents Egils Levits, sveicot jaunievēlēto 14. Saeimu pirmajā sēdē, atzīmēja trīs Latvijas valstij stratēģiski svarīgas jomas – izglītību, ekonomiku un drošību. Prezidents norādīja, ka Latvijas drošība balstās uz trim pīlāriem. Pirmkārt, tā ir drošība pret ārējiem apdraudējumiem, otrkārt, – iekšējā drošība, treškārt, – civilā aizsardzība.¹ Jāsecina, ka Valsts prezidenta teiktais piesaistīja plašāku uzmanību. E. Levita formulējums drošības jēdziena un satura piepildīšanā ir tieši tas ideālais modelis, par kuru gadu desmitiem sapņo drošības pētnieki un rīcībpolitikas veidotāji. Gluži tāpat kā citiem drošības pētniekiem, arī raksta autorēm ir svarīgi panākt vienošanos par drošības jēdziena satura definējumu un Latvijai svarīgāko drošības pīlāru noteikšanu.

Kopējā drošības dinamika nekļūst vienkāršāka. Mūsdienu realitāte, kas saistās ar apdraudējumu sarežģītību, arvien jaunu draudu izplatību un to evolucionējošo raksturu, turpina būt komplicēta un dažādās šķautnēs ietekmēt ģeopolitiskās norises. Eiropas Savienības (turpmāk – ES) Drošības savienības stratēģijā 2020.–2025. gadam kā galvenie draudi mūsdienu pasaulei nosaukti hibrīddraudi, terorisms, kibernoziedzība, organizētā noziedzība un klimata pārmaiņas.² Tomēr redzams, ka globālais konteksts mainās un tas pieprasa nepārtrauktu drošības jautājumu pārskatīšanu. 2022. gada 29. un 30. jūnijā NATO galotņu samitā Madridē tika apstiprināta jaunā NATO Stratēģiskā koncepcija. Šajā koncepcijā ir skaidri definēts, ka lielākais drauds šobrīd un arī tuvākajā nākotnē NATO valstīm ir Krievija.³

Tādēļ šī raksta mērķis ir definēt Latvijai būtiskos drošības pīlārus un meklēt visefektīvākos risinājumus valsts drošības un stabilitātes veicināšanai. Krievijas militārā agresija Ukrainā un citi drošības vides izaicinājumi spilgti parāda, kāpēc Latvijā jāattīsta lietišķie un fundamentālie pētījumi valsts drošības un aizsardzības jomā.

Ārējā drošība

Drošības jēdziens, kam savulaik bijusi raksturīga tikai militāra vai politiska ievirze, mūsdienās ir kļuvis daudz plašāks. Tam ir vairāki objektīvi pamatojumi, tomēr galvenie no tiem saistīti ar jaunām globālām parādībām, kam ir vistiešākā ietekme uz cilvēku ikdienu, tehnoloģiju dominances strauju pieaugumu un, visbeidzot, pavisam reāliem hibrīddraudiem un militārajiem draudiem attiecībā uz globālo drošību un stabilitāti. Drošības pētniece L.E. Deivisa (Lynn E. Davis), pievēršot uzmanību pasaules mēroga norisēm, jau pirms krietna laika secināja, ka globalizācijai piemīt divējāda ietekme. Tā ir radījusi plašas iespējas jebkurai valstij veicināt starptautisko tirdzniecību un attīstīt ekonomiku, taču palielinājusi arī globālo ievainojamību.⁴ Globalizācijas būtība ir meklējama un atrodama pārliecībā, ka starptautiskās vides faktori vienā pasaules daļā var būtiski ietekmēt valsts un sabiedrības drošības jautājumus citā pasaules daļā.⁵

Nav šaubu, ka ikviena valsts primāri ir atbildīga par savas valsts iekšējo drošību, tomēr dažu pēdējo gadu laikā ir veidojusies arvien lielāka izpratne par to, ka vienas dalībvalsts drošība nozīmē visu dalībvalstu drošību. Vēsturnieka J. Ķerusa atziņa, ka neitralitātes politika, liekot valstīm daudz lielākā mērā paļauties uz saviem spēkiem, nekā esot kādas kolektīvās drošības sistēmas sastāvdaļai,⁶ ir novecojusi. 21. gadsimta izaicinājumi Latviju skar tikpat lielā mērā kā citas valstis, bet globālo draudu regulēšana un kontrole tālu pārsniedz individuālās nacionālas valsts iespējas. Tas paveicams, vienīgi valstīm apvienojot spēkus.

Starptautiskās pilsonības ideju akcentē arī politiķis un akadēmiķis G.