Policijas iestādēm un dažāda ranga policijas vai iekšlietu sistēmas amatpersonām vienmēr ir bijis atļauts daudz vairāk iegūt, kā arī apstrādāt informāciju nekā citām iestādēm. Šo iestāžu pilnvaru apjoms reti tiek pārskatīts, bet pārskatīšanas gadījumā drīzāk palielināts nekā samazināts. Tomēr ar Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2022. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-09-01 (turpmāk – ST spriedums) pieņemšanu redzams, ka privātuma un datu aizsardzības jautājumiem sākam pievērsties arī tiesībaizsardzības sektorā un nepamatotas datu apstrādes pārtraukšana šajā virzienā ir demokrātijas "veselības stāvokļa" uzlabošanās indikators. Vienlaikus šis ST spriedums atrisina tikai vienu no iekšlietu jomas datu aizsardzības juridiskās problemātikas aspektiem, kur vēl pastāv citi ilgstoši nerisināti jautājumi, piemēram, datu saglabāšana 18 mēnešus pie elektronisko sakaru komersantiem; datu glabāšanas termiņi Sodu reģistrā administratīvo pārkāpumu lietās; uzbūvēto informācijas sistēmu darbības atbilstība Vispārīgajai datu aizsardzības regulai¹ u.c.

Jebkādu personas datu iekļaušana jebkādā valsts reģistrā ir valsts īstenota iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību pati par sevi (teorijā vispirms ir jākonstatē iejaukšanās esamība, lai izlemtu, vai ir jāvērtē tās pamatotība un samērīgums), tāpēc iejaukšanās var notikt tikai ar skaidru un konkrētu mērķi.