Mutvārdu process kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

Taisnīgas tiesas ideja ir pastāvīgi klātesoša tiesiskās kārtības sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi, taču tiesas spriešanas forma ir mainījusies no viena laikmeta uz nākamo.¹ Taču laika gaitā attīstās un mainās pieeja, kā to visefektīvāk nodrošināt.

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir ietvertas gan Latvijas Republikas Satversmē² (turpmāk – Satversme) (92. panta pirmais teikums), gan Kriminālprocesa likumā (15. pants), gan Latvijai saistošo starptautisko tiesību regulējumā (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas³ (turpmāk – Konvencija) 6. pantā, Eiropas Savienības tiesībās, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā kriminālprocesā⁴ (turpmāk – Direktīva) 8. pantā.

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām personas pamattiesībām. Šo tiesību attīstības pakāpe lielā mērā uzskatāma par priekšnoteikumu, lai persona spētu īstenot vai aizsargāt citas konstitūcijā vai likumos noteiktās tiesības.⁵

Tiesības uz taisnīgu tiesu paredz arī tiesības uz lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Lietas izskatīšana mutvārdu procesā (tiesas sēdē), no vienas puses, ir saistīta ar personas tiesībām būt klāt tiesas sēdē un personīgi izteikties par lietas apstākļiem, savukārt no otras puses – ar prasību izskatīt lietas atklāti.⁶

Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Tādējādi Satversmes 92. pants uzliek valstij pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu un arī pieņemt tādas procesuālās normas, atbilstoši kurām persona varētu taisnīgā un objektīvā tiesā efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumiskās intereses.⁷ Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka personai ir tiesības uz pieeju tiesai. Proti, iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta tiesas procesa pieejamība.⁸

Tiesiskā valstī tiesībām tikt uzklausītam ir būtiska nozīme tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanā, proti, pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā.⁹ Tiesības tikt uzklausītam tiek īstenotas vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts. Turklāt tiesības tikt uzklausītam ietver arī personas tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo tiesību īstenošana jānodrošina vismaz rakstveidā.¹⁰

Savukārt iepriekš minētās Direktīvas¹¹ mērķis ir veicināt tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, nosakot kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas un tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā konkrētiem aspektiem (9. apsvērums). Tiesības uz taisnīgu tiesu ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem. Minētās tiesības ir pamatā aizdomās turēto un apsūdzēto tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, un tās būtu jānodrošina visā Eiropas Savienībā (33. apsvērums).

Tomēr Satversmes 92. panta pirmais teikums negarantē personai tiesības uz jebkura tai subjektīvi svarīga jautājuma izšķiršanu tiesā.¹² Satversmes 92. pants neparedz arī to, ka konkrēts jautājums tiks izšķirts atbilstoši tādam procesuālajam regulējumam, kādu persona vēlas.