Kriminālprocesuālajā noregulējumā un nu jau arī doktrināros izklāstos izraudzītais apzīmējums tiesvedības norises formas "rakstveida process" veidolā jau pats par sevi izraisa zināmus iebildumus, jo gan vēsturiskā, gan teorētiskā izpratnē tam vismaz iepriekš ticis piedēvēts pavisam cits raksturs un būtība. Citiem vārdiem – rakstiskums jeb rakstveida process jēdziena plašākajā izteiksmē ir viena no neatņemami būtiskākajām inkvizitoriālā kriminālprocesa pazīmēm. Kriminālprocesa doktrīnā, raksturojot šo procesa formu, tā tikusi interpretēta divējādi: a) kā autoritātes principa izpausme, kas saistīta ar publiskās un valsts varas koncentrācijas attīstības elementiem; b) kā reakcija uz turbulentām sabiedriski politiskajām situācijām un/vai īpaši izteiktu kriminogēnās situācijas saasināšanos.² Proti, abos gadījumos inkvizitoriālā procesa forma tika uzskatīta par īpaši piemērotu instrumentu, lai materializētu aicinājumu pēc ātras, stingras un efektīvas krimināltiesiskās cīņas.³ Tādējādi vēsturiskajās kriminālprocesa modalitātēs, pieaugot tiesību un juridisko konstrukciju sarežģītībai, ir vērojama konsekventa tiekšanās tiesas procesā arvien vairāk nostiprināt rakstiskuma elementus.⁴ Savukārt tas savā konsekvencē izraisa tiesvedības atklātības jeb publiskuma ierobežošanu – sākot no minimālām atkāpēm un turpinot ar pilnīgu tiesvedības pušu jeb procesuālo oponentu izslēgšanu no tiešas iesaistes nolēmuma pieņemšanas procedūrā.

Šim elementam iegūstot arvien ievērojamāku lomu kriminālprocesā, tika uzsvērts, ka tas faktiski izslēdz kontradiktorisku (tātad – akuzatoriālu) jeb apstrīdēt spējošu pierādījumu pārbaudes procedūru.