Šonedēļ aprit jau divi mēneši, kopš Jēkabpilī tika nogalināta varmākas ilgstoši vajāta un biedēta sieviete, kura lūdza valsts palīdzību un aizsardzību, bet to nesaņēma. Visu veidu izmeklēšanas un pārbaudes turpinās, bet tikmēr notikušais ir ieguvis "Jēkabpils gadījuma" zīmogu, ar to saprotot ne tikai pašu slepkavību, bet arī cieši saistītos jautājumus: ko valsts caur savām tiesībaizsardzības institūcijām reāli varēja darīt, bet neizdarīja, lai sievieti glābtu; kas jāmaina normatīvajos aktos un attieksmē pret vardarbību kā tādu, lai pēc iespējas mazinātu tās izplatības mērogu un sekas.

Par konkrētas sievietes dzīvības cenu Jēkabpils gadījums visos līmeņos nu ir licis intensīvāk domāt par to, ar kādiem tiesiskiem līdzekļiem stāties pretim varmākām un kā pēc iespējas jēgpilnāk atbalstīt viņu upurus. Pret vardarbību ir tikusi izsludināta pat nulles tolerance, bet – vai tā attiecas uz visiem varmākām? Nē. Ik dienu tieši cietsirdīgu un nežēlīgu cilvēku dēļ izdziest dzīvības, un valsts arī šeit ir ieņēmusi pasīva vērotāja lomu. Runa ir par cietsirdību pret dzīvniekiem. Viņus sit un nežēlīgi spīdzina, badina līdz nāvei vai brutāli noslepkavo, ziemas spelgonī atstāj piesietus mežā pie koka, bet, ja cilvēka prāts ir vēl slimāks, tad velk saitē piesietu aiz braucošas automašīnas vai aprok dzīvu. Ar pārsistām galvām, izdurtām acīm, dedzināti un slīcināti, slimību dēļ pamesti novārtā. Nereti tā ir ilga, nežēlīgu ciešanu pilna, mokoša nāve. Tie ir reāli fakti no Latvijas mediju, sociālo tīklu un tiesu ziņām par mūsu līdzcilvēku rīcību ar saviem mājdzīvniekiem – suņiem un kaķiem, bet cieš arī citi, tostarp mājlopi, īpaši zirgi un ragaiņi. Ko mēs kā sabiedrība un valsts tam liekam pretī? Lielākoties – šausmināšanos un bezzobainu noraudzīšanos, jo, līdzīgi kā Jēkabpilī, visi kopā ļaujam tam notikt un turpināties katru dienu. Arī šeit neesam upura pusē, un Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā ierakstītais ir tikai deklaratīvas normas: "Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt."

Protams, ir sabiedrības daļa, kurai tas viss nav vienalga, taču šo dzīvo radību aizstāvju pulks vēl nav pietiekami liels un viens pats nav cīnītājs, ja valsts un sabiedrības vairākums nenāk palīgā. Maija izskaņā līdzdalības platformā manabalss.lv tika publicēta iniciatīva, prasot "reālu cietumsodu dzīvnieku spīdzinātājiem un slepkavām". Lai šo iniciatīvu iesniegtu izskatīšanai Saeimā, nepieciešamie 10 000 parakstu tika savākti jau pāris dienās, bet nedēļas laikā to skaits jau pārsniedza 27 000. Protams, ka kriminālsodu nevar piespriest uz savāktu parakstu pamata, jo soda veida un mēra izvēle kriminālprocesā tiek citādi risināta. Taču šīs iniciatīvas būtība nemaz arī nav skaļš sauklis, vienkārši prasot cietumsodu katram varmākam. Patiesībā tas ir izmisuma sauciens, redzot, ka atbildības institūts jau atkal cieš fiasko arī šo varmāku priekšā. "Latvijas tiesu sistēmas ilgstošā nihilistiskā attieksme, nepiemērojot likumā paredzētos cietumsodus dzīvnieku spīdzinātājiem un slepkavām, dzīvnieku mocītājos ir radījusi nesodāmības un visatļautības sajūtu. Sajūtu, ka dzīvība ir nevērtīga. Statistika ir biedējoša un nepielūdzama: jau 2023. gada pirmā ceturkšņa laikā vien esam sasnieguši pagājušā gada apjomus dzīvnieku slepkavību ziņā. Un tie ir tikai sabiedrībai zināmie gadījumi," pauž iniciatīvas autori, piedāvājot arī priekšlikumu grozījumiem Krimināllikuma 230. pantā, kas paredz atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku un viņa spīdzināšanu, lai vainīgos reiz sodītu ar reālu brīvības atņemšanu. Jau šobrīd tāda ir paredzēta, un atkarībā no panta daļas tā ir iespējama uz laiku līdz trim vai pieciem gadiem, taču tikai tiesību piemērotāji zina, kādēļ dzīvnieku spīdzinātāji ir izpelnījušies viņu empātiju – pēc statistikas reālu brīvības atņemšanu gadā izcieš pa kādam notiesātajam un arī termiņi ir īsi. Mazliet biežāk ir konstatējama īslaicīga brīvības atņemšana un nosacīta notiesāšana. Tāpēc ļoti lietderīgi būtu aktuālās prakses pētījumi, aptverot gan administratīvo, gan kriminālatbildību, lai saprastu tiesību piemērotāju motīvus un argumentus un identificētu šķēršļus, ja tādi pastāv, atbildības piemērošanā un soda noteikšanā šiem varmākām. Daļa problēmas noteikti slēpjas arī izpratnē un attieksmē.

Maija beigās Saeima konceptuāli ir atbalstījusi grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas arī jau paredz uzlabot dzīvnieku labturību. Tas dos labumu, taču līdztekus tam Saeimai būs jāizskata arī pilsoniskā iniciatīva kriminālatbildības sakarā, un cerams, ka tas notiks, iedziļinoties situācijā pēc būtības. Ja reiz esam pasludinājuši cīņu pret vardarbību, tad arī aizsargājam dzīvību pret visu veidu cilvēkiem varmākām! Jā, Civillikumam tā labpatīk, ka dzīvnieki jeb dzīvība ir lietu tiesību objekts. Bet morāli nobriedušā sabiedrībā dzīvība visupirms nozīmē cieņu un atbildību.