Ievads

2005. gada 21. aprīlī tika pieņemts jauns kriminālprocesuālais tiesiskais regulējums, proti, Kriminālprocesa likums¹ (turpmāk – KPL), kas stājās spēkā 2005. gada 1. oktobrī. Tas nomainīja 1961. gada 6. janvārī pieņemto Latvijas Kriminālprocesa kodeksu² (turpmāk – LKPK), kas daudzu grozījumu un savas padomiskās izcelsmes rezultātā nebija organiski vienots. Vecajā LKPK slēptās izlūkošanas metodes (operatīvais darbs) bija nodalītas no procesuālās darbības, tāpēc nedeva pietiekamu ieguldījumu pierādīšanas procesā. No procesa bija izņemtas visas agrīnās izlemšanas metodes, kas ļautu piemērot kriminālsodam alternatīvus līdzekļus vainīgajām personām, kā arī atsevišķas nostādnes bija deklaratīvas, jo bija neefektīvas, bez realizācijas mehānisma netika izmantotas strauji augošās tehniskās iespējas procesa veicināšanai.³

Spēkā esošs KPL tika pieņemts ar pamatmērķi "novērst pieaugošo neizlemto lietu uzkrājumu pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs un tiesās, kā arī saīsināt ilgstošus tiesvedības procesus".⁴ KPL tika iestrādāts kriminālprocesam alternatīvu risinājumu plašākas izmantošanas mehānisms. Cietumsods ir ne tikai visdārgākais, bet, kā pierāda pasaules un arī Latvijas pieredze, visneefektīvākais sods. Tieši ar brīvības atņemšanu sodīto vidū ir visaugstākais recidīvs. Tāpēc valstis cenšas arvien plašāk piemērot dažādus risinājumus, piemēram, atbrīvošanu no kriminālatbildības, uzliekot noteiktus nosacījumus, prokuroru soda pavēli, vainīgās personas sava nodarījuma nožēlošanu un sadarbību ar tiesībsargājošajām institūcijām nodarījuma izmeklēšanā un seku novēršanā.⁵

Prokurors ir viena no amatpersonām, kura veic kriminālprocesu. Prokurors savas funkcijas veic neatkarīgi no citu valsts varu un pārvaldi realizējošo iestāžu ietekmes un pakļaujas tikai likumam. Prokurora funkcijas ir noteiktas Kriminālprocesa likumā un Prokuratūras likumā, proti, izmeklēšanas uzraudzība, izmeklēšana, kriminālvajāšanas, valsts apsūdzības uzturēšana. Prokurors pilda arī citas funkcijas, proti, KPL 24. nodaļā noteiktās saistībā ar sūdzību izskatīšanu kriminālprocesā, KPL 383. pantā noteikto prokurora rīcību, ja tika pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, KPL 419. pantā noteikto prokurora uzraudzību pār kriminālprocesa izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, KPL 61. nodaļā noteiktās pilnvaras nolēmumu izpildes laikā radušos jautājumu izskatīšanā, KPL 62. nodaļā – par kriminālprocesa atjaunošanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.⁶

Likumdevējs, pieņemot jaunu tiesisko regulējumu, vēlējās vienkāršot kriminālprocesu, ieviešot tādus pirmstiesas procesa pabeigšanas veidus kā prokuroram slēdzot vienošanos ar apsūdzēto, piemērojot apsūdzētajam priekšrakstu par sodu, pieņemot lēmumu par kriminālprocesa nodošanu iztiesāšanai paātrinātā procesa kārtībā (agrāk – neatliekamības kārtībā). Turklāt kā KPL mērķi var minēt: "Radīt iespēju Latvijas tiesībsargājošajām ie­stādēm darboties atbilstoši Eiropas Padomes un Eiropas Savienības kriminālās justīcijas pašreizējām nostādnēm un izmantot pasaulē atzītu modernāku kriminālprocesuālo attiecību risinājumu; novērst pieaugošo neizlemto lietu uzkrājumu pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs un tiesās, kā arī saīsināt ilgstošus tiesvedības procesus; samazināt pamatu sūdzībām par cilvēka tiesību aizskārumiem."⁷

Šī raksta mērķis ir izzināt prokurora priekšraksta par sodu tiesību institūtu, noskaidrot, cik efektīvs ir prokurora priekšraksta par sodu piemērošanas mehānisms kā alternatīvs risinājums kriminālprocesā, apzināt šī mehānisma darbības problēmas un iespējamos risinājumus.