Prettiesiska rīcība kā priekšnoteikums valsts atbildībai un izņēmumi no tā

Latvijā tiesības saņemt atlīdzinājumu par valsts nodarītu personas tiesību aizskārumu konstitucionālā līmenī ir nostiprinātas Satversmes 92. panta trešajā teikumā, kas noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Satversmes tiesa atzinusi, ka šī norma ietver vispārēju garantiju – ja valsts ir pārkāpusi indivīda tiesības, tam ir tiesības uz atlīdzību.¹ Savukārt administratīvajā procesā vispārīgais pamats zaudējumu atlīdzināšanai ir Administratīvā procesa likuma 92. pants, kurā minētas ikviena tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Turpretī Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums ievērojami sašaurina pamatu atlīdzināt personai nodarītos zaudējumus, to saistot vienīgi ar valsts prettiesisku rīcību. No minētā likuma 2. nodaļas secināms, ka zaudējuma un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma pamatā var būt vienīgi prettiesisks admini­stratīvais akts, faktiskā rīcība vai arī bezdarbība, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Līdz ar to vispārīgi viens no zaudējumu atlīdzības tiesiskā pamata priekšnoteikumiem ir prettiesiska rīcība.² Valsts pārvaldes prettiesiska rīcība kā viens no tiesiskā pamata elementiem zaudējumu atlīdzināšanas prasījumam ir noteikta arī Vācijas administratīvajās tiesībās,³ pēc kuru līdzības lielā mērā veidots Latvijas administratīvais process. Lai gan lielākajā daļā gadījumu atlīdzināt personai radītos zaudējumus var, vienīgi konstatējot valsts pieļautu prettiesisku rīcību, tomēr arī šim šķietami fundamentālajam principam ir izņēmumi.