Nesen publiskajā telpā plašu rezonansi izraisīja incidents, kad lidostā "Rīga" tika atteikta iekāpšana lidmašīnā kādas pasažieres sunim asistentam. Elfas saimniece, kura pārvietojās ratiņkrēslā, tālajā ceļā bija spiesta doties viena. Taču, pateicoties sabiedrības iesaistei – gan dokumentējot šo faktu, gan nekavējoties par to ziņojot sociālajos tīklos un pievēršot tam uzmanību, par šo situāciju acumirklī raisījās plašas debates, secinot, ka konkrētajos apstākļos šāda rīcība nebija ne pieļaujama, ne attaisnojama. Tāpēc, labojot šo kļūdu, arī Elfa vēlāk tomēr aizlidoja pie saimnieces, lai gan rūgtumu un izraisītās problēmas iesaistītajiem tas, protams, kompensēt nevar.

Šis Elfai un viņas saimniecei personiski jo īpaši sāpīgais incidents, iespējams, kādai sabiedrības daļai arī ļāva uzzināt, ka suns ir ne tikai mājdzīvnieks un lolojums, bet noteiktās situācijās arī neatsverams cilvēka palīgs – speciāli apmācīts servisa suns, kurš ikdienā palīdz cilvēkiem ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem. Tie ir cilvēki, kuri ir līdztiesīgi ar pārējiem, bet kuriem savu veselības problēmu dēļ ne viss ir tikpat viegli pieejams un paveicams. Pareizāk sakot, viss ir daudz sarežģītāk. Piemēram, piedalīšanās tiesvedībā. Tādēļ, ja jautātu, vai servisa suns Elfa, kam sākotnēji tika atteikta iekāpšana lidmašīnā, bez šķēršļiem tiktu ielaists jebkurā no Latvijas tiesām, diemžēl var izteikt pieļāvumu, ka viņai būtu izredzes palikt arī aiz Latvijas tiesu durvīm. Priecē, ka ne aiz visām, bet par daudzām tiesām šajā sakarā maz ko var pateikt. Šāds secinājums izriet no Latvijas Tiesnešu mācību centra pasūtītā pētījuma par tiesnešu un tiesu darbinieku izpratni, zināšanām un attieksmi gadījumos, kad lietas dalībnieks ir cilvēks ar invaliditāti.¹ Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāda ir tiesnešu un tiesu darbinieku izpratne par cilvēktiesībām un vienlīdzīgu attieksmi, novēršot jebkādu diskrimināciju invaliditātes dēļ.

Šopavasar veiktais pētījums ir projekta "Universālais dizains cilvēktiesību ievērošanā" sastāvdaļa, kas tiek īstenots sadarbībā ar Invalīdu un viņu draugu apvienību "Apeirons", un tā rezultātus ir plānots izmantot mācību satura un speciālas rokasgrāmatas izstrādei, stiprinot tieši tiesnešu un tiesu darbinieku kompetenci darbā ar cilvēkiem ar invaliditāti. Pētījuma rezultāti uzskatāmi apliecina, ka tas ir ļoti nepieciešams, jo šobrīd Latvijas tiesās šie jautājumi nav skaidri un vienveidīgi risināti. Proti, pētījumu centra SKDS veiktās 457 tiesnešu un tiesu darbinieku aptaujas rezultāti liecina par ļoti dažādu pieredzi un zināšanu līmeni saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem ir garīga vai funkcionāla rakstura traucējumi.

Piemēram, noskaidrojot tiesnešu un tiesu darbinieku pieredzi saskarsmē ar cilvēkiem ar invaliditāti, pētījuma dati liecina: 71 % respondentu tiesā ir saskārušies ar cilvēkiem ar invaliditāti, bet 29 % šādas saskarsmes nav bijis. Turklāt tiesnešiem biežāk nekā citiem ir bijusi tāda saskarsme – uz to norādīja 89 % no aptaujātajiem tiesnešiem. Savukārt jautāti, vai iepriekš ir piedalījušies kādās mācībās par komunikāciju ar cilvēkiem ar invaliditāti, tikai 7 % respondentu atbildēja apstiprinoši, bet 93 % atzina, ka tādās mācībās nav piedalījušies. Vienlaikus, lūgti paust savu attieksmi pret mācībām par saskarsmi ar cilvēkiem ar invaliditāti, kopumā 81 % respondentu atbildēja, ka ir ieinteresēti apmeklēt šādas mācības, tostarp 30 % pat bija "ļoti ieinteresēti", turpretim 9 % aptaujāto norādīja, ka šādās mācībās nav ieinteresēti. Pētījuma veicēji uzsver, ka lielāku interesi par mācībām esot izrādījuši tieši tiesneši un tiesu sēžu sekretāri, un šie rezultāti kopsakarā uzrāda gan nepieciešamību, gan interesi pievērsties šim tematam padziļināti.

Jāpiebilst, ka pētījumā tika skarts arī aspekts par vides pieejamību tiesā cilvēkiem ar invaliditāti, un šie rezultāti skaidri parāda, ka te vēl daudz darāmā. Proti, jautāti, vai viņu pārstāvētajā tiesā ir nodrošināta vides pieejamība cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, tikai ceturtdaļa respondentu atbildēja, ka tā ir nodrošināta pilnībā, 60 % minēja, ka tā ir nodrošināta daļēji, bet 12 % atzina, ka tāda nav nodrošināta nemaz. Savukārt, interesējoties par to, vai viņu tiesā cilvēku ar invaliditāti drīkst pavadīt suns, 18 % atbildēja, ka jebkuru cilvēku ar invaliditāti var pavadīt suns, ja tas ir speciāli apmācīts, un vēl 2 % norādīja, ka suns var pavadīt tikai neredzīgos cilvēkus. Turpretim daļa – 6 % – atzina, ka dzīvnieku ievešana tiesas ēkā nav atļauta, bet pārējie jeb vairākums vispār atturējās atbildēt uz šo jautājumu. Visdrīzāk tādēļ, ka viņi nezināja, ko sacīt. Iespējams, ka pēc gūtās mācības ar Elfu šobrīd šo atbilžu saturs un proporcija būtu cita. Tomēr, skatot šo jautājumu plašākā, tostarp vides pieejamības, kontekstā, nav šaubu, ka it īpaši tiesai ir jābūt atvērtai un pieejamai ikvienam.