Aptuveni 80 miljoniem Eiropas Savienībā (ES) dzīvojošo cilvēku ir invaliditāte. Daudzi no viņiem saskaras ar šķēršļiem ikdienas dzīvē. Latvijā 2020. gadā invaliditāte bija reģistrēta 10 % iedzīvotāju, bet pirmoreiz invaliditāte reģistrēta 39 % strādājošo personu.²

Cilvēktiesību un diskriminācijas novēršanas noteikumi iekļauti vairākos ES tiesību aktos – Eiropas Sociālajā hartā, kas pieņemta 1961. gadā, ES Pamattiesību hartā (2000) un Lisabonas līgumā (2007). ES Pamattiesību hartā ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija invaliditātes dēļ, kā arī atzītas personu ar invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, lai nodrošinātu šo personu neatkarību, sociālo un profesionālo integrāciju, kā arī veikt līdzdalību sabiedrības dzīvē. Lisabonas līgumā ir uzsvērts diskriminācijas aizliegums invaliditātes dēļ, kas jāievēro, izstrādājot un pieņemot dažādus tiesību aktus.

ES pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē ir ratificējusi Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk tekstā – Konvencija). Kopš 2011. gada maija Konvenciju ir parakstījušas visas ES dalībvalstis, tostarp arī Latvija, un divas trešdaļas valstu to ir ratificējušas.³ Ratificējot Konvenciju, Latvija ir apņēmusies veicināt, aizsargāt un nodrošināt visu personu ar invaliditāti pilnīgu un vienlīdzīgu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu.⁴ Konvencijas izpratnē pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem. Tādējādi tās ir ne tikai personas, kam ir atbildīgās iestādes noteikts invaliditātes statuss.⁵

Personas ar invaliditāti kā mazaizsargātā grupa ir pakļauta sociālās nevienlīdzības un nabadzības riskam, tāpēc ir būtiski attīstīt pakalpojumus, kas vērsti uz personu ar invaliditāti individuālajām vajadzībām un iespējām mazināt invaliditātes izraisītās sekas pilnvērtīgai iekļaušanai sabiedrībā.