Latvijas Republikas Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktā¹ par vienu no darba devēja uzteikuma pamatiem noteikts gadījums, kad darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem un šāda rīcība nav savienojama ar darba tiesisko attiecību turpināšanu.

Atbilstoši Augstākās tiesas judikatūras atziņām, uzteicot darba līgumu, darba devējam nav pietiekami uzteikumā atsaukties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktu, bet gan ir jānorāda arī uz konkrētiem faktiskajiem apstākļiem, kas atbilst un veido šo uzteikuma tiesisko pamatu, tostarp jādod darbinieka rīcības objektīvs izvērtējums un pamatojums šādas rīcības atzīšanai par pretēju labiem tikumiem, lai tiesai, kas izskata konkrēto strīdu, būtu iespēja to pārbaudīt.²

Kā zināms, jēdziena "labi tikumi" definīcija normatīvajos aktos nav noteikta, un tas īpaši kvalificētās nenoteiktības pakāpes dēļ tiek atzīts par ģenerālklauzulu, kuras saturu veido mainīgā sabiedrības vērtību sistēma un kuras konkretizēšana jāveic tiesu praksei.³

Šai sakarā jānorāda uz minētā jēdziena izcelsmi romiešu tiesībās. Tādējādi autori piedāvā ieskatu pašu veikta romiešu tiesību pirmavotu pētījuma rezultātos attiecībā uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 3. punktā ietvertā jēdziena "labi tikumi" sākotnējo jēgu un būtību.

Pētījuma gaitā veikta tā sauktās Justiniāna kodifikācijas (pazīstama arī ar nosaukumu Corpus Iuris Civilis) daļās Codex Iustinianus (Justiniāna kodekss, 534. AD),⁴ Digesta seu Pandectae (Sakārtojums vai sakopojums, 533. AD)⁵ un Institutiones sive elementa (Institūcijas jeb elementi, 533. AD)⁶ ietvertās informācijas izpēte un analīze, izmantojot induktīvo, deduktīvo un salīdzinošo metodi. Apskatīti pavisam 49 tiesību pirmavotu fragmenti.

Pētījums tapis kā atsevišķs elements no autoru romiešu tiesību pirmavotu izpētes jautājumā par romiešu juridisko principu ietekmi uz moderno, īpaši Latvijas Republikas tiesībās ietverto, tiesisko institūtu attīstību. Saskaņā ar autoru rīcībā esošo informāciju Latvijas pētnieki minēto tematiku šādā griezumā ir apskatījuši visai maz. Tādējādi pētījums varētu dot zināmu ieguldījumu nacionālās tiesību zinātnes attīstībā.

Jēdziena "labi tikumi" vispārējs raksturojums

Romiešu tiesības ar apzīmējumu boni mores (lat.) – "labi tikumi" (arī "labi paradumi, paražas") saprot sabiedrības, tautas, kopienas (D 47.10.15.6) atzītos un tradicionāli ievērotos ierastos labas, godīgas un tikumīgas (morālas) uzvedības principus (mores populi, mores antiqui). Likumisku svaru jēdziens ieguva brīdī, kad kaut kas tika darīts, pārkāpjot to, kas saskaņā ar ierastajām sajūtām bija labo tikumu pieprasīts (adversus/ contra bonos mores (lat.) – pret/pretēji labiem tikumiem) (D 47.10.15.2). "[..] jo darbības, kuras kaitē mūsu godam un pašcieņai un, vispārēji runājot, pretēji labiem tikumiem veiktas, [nav] nedz darāmas mums, [nedz] iespējamas, [tā] uzskatāms ir"⁷ (D 28.7.15).

Tādējādi personai uzlikts nosacījums jeb noteikums neprecēties vai šķirt laulību, (C 6.25.5 pr., C 6.25.5.1, C 6.25.5.2), sūdzēt tiesā vecākus vai patronus (D 44.4.4.16), uzdevums (mandāts) pastrādāt zādzību vai otram kaitēt – nodarīt bojājumus (I 3.26.7) un līdzīgi tika uzskatīti par condicio turpis (illicita) (lat. "neglīts/netikumīgs (nelikumīgs) nosacījums") – nosacījumu, kura izpildīšana nozīmētu veikt darbību, pārkāpjot likuma vai morāles jeb tikumības normas (contra bonos mores).

Šādi nosacījumi padarīja kontraktu vai paktu par spēkā neesošu (C 2.3.30.3, C 2.3.6, C 8.38.4, D 16.3.1.7 u.c.):

• "Saskaņā ar senču [iedibinātajiem] attiecīgajiem noteikumiem/regulām, pavēlam, [ka] pilnīgi visi tāda veida pakti, kuri pretēji labiem tikumiem noslēgti ir, noraidāmi [ir] un nekas no šiem paktiem vērā ņemams [nav]"⁸ (C 2.3.30.3);
• "Paktiem, kas pretēji likumiem un konstitūcijām vai pretēji labiem tikumiem taisīti, nav nekāda spēka [vai] ietekmes, [tas] neapšaubāms likums/tiesību princips ir"⁹ (C 2.3.6);
• ".. jo šī vienošanās/līgums pret labu ticību un pret labiem tikumiem ir un tādējādi [tā] nepildāma ir"¹⁰ (D 16.3.1.7);
• ".. tas viss, kas pretēji labiem tikumiem vai [nu] ar paktu, vai ar stipulāciju¹¹ izraisīts, spēkā neesošs ir"¹² (C 8.38.4).

Pievienoti testamentam, šādi labiem tikumiem pretēji nosacījumi sākotnēji bija pretora¹³ anulējami (D 28.7.9), vēlāk tika uzskatīti par condiciones impossibiles ("neiespējami nosacījumi") – nosacījumiem, kuri saskaņā ar lietu dabisko kārtību nevar tikt izpildīti, un pret tiem izturējās tā, it kā tie vispār nebūtu uzrakstīti (pro non scriptis – "par neuzrakstītiem") (D 28.7.14).

Turklāt tika īpaši norādīts, ka uz "labu tikumu" statusu var pretendēt tikai kopumā – vispārēji akceptēti (generaliter accipiendum) un par pareiziem atzīti tikumi – nevis kāda subjektīvi pieņemti un tikai no viņa paša par labiem uzskatīti rīcības vai uzvedības modeļi (D 47.10.15.6). Avotos minēti, piemēram, "pilsētas tikumi" – mores civitatis, kas aizliedz atsevišķu lietu pārdošanu, jo minētie tikumi izslēdz šāda veida lietu atrašanos civiltiesiskajā apgrozībā, vai, piemēram, provinču galvaspilsētu un citu nozīmīgu pilsētu iedzīvotāju ievēroti tikumi (mores) un paražas attiecībā uz vietējo svētku svinēšanas kārtību (D 1.16.7 pr.) u.c.

Vienlaikus romiešu tiesību avoti atzīst un uzsver arī katra atsevišķā indivīda personisko īpašību un uzvedības paradumu nozīmi: "Patiesi, ne tik daudz vara/ietekme un godība/tituls padara [kāda] uzticamību (fidem) [par] atzīstamu, kā laba daba/raksturs un godājami tikumi (probi mores)" (D 26.