Krimināltiesisko mērķu sasniegšana ir iespējama vien gadījumos, kad šo konkrēto kriminālprocesā iesaistīto personu tiesības ir ne vien deklarētas normatīvajos aktos, bet arī tiek ievērotas kriminālprocesa gaitā. Kriminālprocess notiek visas sabiedrības interesēs, un sabiedrība kā indivīdu kopa ir ieinteresēta, lai (a) katras personas likumīgās intereses tiktu efektīvi aizsargātas, nodrošinot, ka (b) persona, kura ir pārkāpusi likumā noteikto aizliegumu, tiktu saukta pie atbildības un sodīta, lai (c) katrs kriminālprocess būtu brīdinājums eventuāliem likumpārkāpējiem par nelabvēlīgām tiesiskām sekām, kas iestājas pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas.

Aizdomās turētajam un apsūdzētajam, ņemot vērā KPL 19. pantā nostiprināto nevainīguma prezumpcijas principu, nav jāpierāda, ka viņš nav vainīgs noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Pierādīšanas pienākums ir izmeklētājam un prokuroram – viņiem ir jāiegūst un jānostiprina pietiekamas ziņas par faktiem, kas apstiprina gan paša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, gan apsūdzētās personas vainu tajā. To ievērojot, mūsdienu kriminālprocesi nereti izskatās pēc savdabīgām "sacensībām", kurās viena puse – persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, – cenšas kriminālprocesu izjaukt, novilcināt, panākt tā izbeigšanu vai vismaz noslēgšanos ar viņai maksimāli labvēlīgu iznākumu, savukārt otra puse – izmeklētājs/apsūdzības uzturētājs – dara visu iespējamo, lai ar neapgāžamiem faktiem pierādītu personas vainu noziedzīgā nodarījumā un neļautu vainīgajai personai izvairīties no atbildības par izdarīto. Kāda loma ir cietušajam kriminālprocesā, kurā notiek intelektuāla divcīņa starp izmeklētāju/prokuroru un personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību?

Kaut gan likums deklarē cietušajiem plašas tiesības, procesa virzītājam cietušais dažreiz ir tikai persona, kuras liecības pierāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet savu tiesību aktīva izmantošana ir traucēklis viņa darbā. Vairākiem procesa virzītājiem ideāls cietušais ir tāds, kurš pēc aicinājuma ierodas uz pratināšanu, sniedz liecības un pacietīgi gaida tiesas spriedumu, "netraucējot" procesa virzītājam strādāt.

Nav iemesla uzskatīt, ka visiem procesa virzītājiem trūkst empātijas un viņi visi skatās uz cietušo kā personu, kas apgrūtina viņu darbu. Tomēr tādu gadījumu netrūkst, turklāt nebūtu pareizi tajā vainot vien procesa virzītāju "nejūtīgumu" – gan viņu darba slodze un izdegšana; gan nepieciešamība vienlaikus strādāt ar vairākām krimināllietām; gan "aktīvie" cietušie, kuri katru otro dienu sazinās ar procesa virzītāju, meklē viņa uzmanību un prasa, lai noziedzīgais nodarījums tiktu ātri atklāts un izmeklēts; gan nepieciešamība vairākkārt skaidrot vienam un tam pašam cietušajam kaut ko tādu, kas procesa virzītājam šķiet pašsaprotams; gan nepamatotas sūdzības par nolaidīgu izmeklēšanu un nepieciešamība uz tām reaģēt, gan arī vēl citi apstākļi ietekmē procesa virzītāja attieksmi un mijiedarbību ar cietušo.