Diskusijas par sodu politikas jautājumiem vienmēr ir interesējušas sabiedrību. Šī tēma nesaraujami ir saistīta ar soda mērķi, jo likumdevēja noteiktajai un tiesību piemērotāju praktiski īstenotajai sodu politikai būtu jātiecas šo mērķi sasniegt.

Latvijas kriminālsodu jomā soda mērķis ar piecām tā komponentēm tiešā tekstā ir formulēts Krimināllikuma 35. pantā un ietver tādus aspektus kā sabiedrības drošības aizsardzība, taisnīguma atjaunošana, vainīgā sodīšana un resocializācija, arī prevencija.

Lai sods sasniegtu tā mērķi, būtu individualizēts, taisnīgs un samērīgs ar nodarīto, likumdevējs ir sniedzis priekšrakstus soda noteikšanas vispārīgo principu veidā. Tie ir nostiprināti Krimināllikuma 46. pantā un ir saistoši ikkatrā gadījumā. Šim pantam ir četras daļas, un divas no tām vērstas tieši uz soda veida un mēra noteikšanu. Proti, lemjot, kādā veidā sodīt, jāņem vērā nodarījuma raksturs un radītais kaitējums, kā arī vainīgā personība. Savukārt, lemjot, cik bargi sodīt, ņem vērā atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, un arī tiem likumdevējs ir paredzējis ietvaru. Krimināllikumā gan ir vēl arī citas normas, kam ir nozīme soda noteikšanā.

Šķiet, ka viss ir diezgan skaidri regulēts un atliek vien rīkoties konkrēto apstākļu un sankcijas rāmī, tomēr publiski arvien izskan bažas par sodu politikas adekvātumu vienā vai otrā jomā, kritiku veltot gan normu pieņēmējiem, gan piemērotājiem. Uzreiz prātā nāk vairākas nesenas situācijas, kas iniciējušas apņemšanos pievērsties konkrētās sodu politikas izpētei vai norādot uz tādu nepieciešamību. Piemēram, kā izskanējis, Tieslietu padome plāno vērtēt sodu politiku korupcijas un valsts drošības lietās, bet līdztekus tam darba grupa jau veic padziļinātu analīzi par tiesu darbu lietās, kas saistītas ar vardarbību ģimenē un draudiem personas dzīvībai vai veselībai, droši vien skarot arī sodu politikas aspektu. Savukārt pagājušajā nedēļā pēc Latvijas austrumu robežas un Valsts robežsardzes Latgales struktūrvienības apmeklējuma Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs esot guvis pārliecību, "ka šobrīd ir pārāk maiga sodu politika attiecībā uz personām, kuras nodarbojas ar nelegālās migrācijas organizēšanu". Arī šo rindu autore "Jurista Vārdā" nesen aktualizēja tēmu par sabiedrībā izplatīto cietsirdīgo izturēšanos pret dzīvniekiem un neizprotami maigo sodu politiku par to, aicinot veikt normu piemērošanas prakses pētījumus. Pēc savas iniciatīvas tam atsaucās LU Juridiskās fakultātes profesore Valentija Liholaja, kuras raksts publicēts šajā "Jurista Vārdā" un kurā analizēts tiesiskais regulējums un tā piemērošanas prakse lietās par cietsirdību pret dzīvniekiem.

Lai gūtu ieskatu sodu piemērošanas praksē personām, kuras atzītas par vainīgām Krimināllikuma 230. pantā paredzētajā noziegumā, profesore ir izanalizējusi 30 pirmās instances tiesas nolēmumus, kuri pieejami anonimizēto nolēmumu krātuvē par laika posmu, no 2019. līdz 2023. gadam ieskaitot. Viņas secinājumi diemžēl apstiprina iepriekš jau paustās bažas par sodu politiku cietsirdībā pret dzīvniekiem un vienlaikus arī, iespējams, pat savā ziņā norāda uz vienu no cēloņiem – raksts atklāj, ka tiesas ikkatrā gadījumā tomēr neievēro likumā paredzētos priekšrakstus soda noteikšanā.

Izpētot nolēmumus, profesore secinājusi, ka soda noteikšanā lielākoties dominē ziņas par vainīgā personību un pretēji Krimināllikumā paredzētajam nozieguma raksturs un radītais kaitējums tikpat kā netiek apspriests. Raksts ilustrē, cik maz vai pavirši tiesas pievēršas šiem aspektiem. Un arī gadījumos, kad tam it kā ir veltīta uzmanība, tās dažkārt vienalga nonāk pie slēdziena, ko saprātīgam vērotājam no malas ir grūti izprast, jo spriedums motivētus argumentus neatklāj. Kā saka profesore, tas "nekliedē šaubas par soda adekvātumu izdarītajam un tā taisnīgumu, jo paliek jautājums – kas tad vēl būtu jāizdara un cik dzīvības būtu jāiznīdē, lai piespriestu vismaz īslaicīgas brīvības atņemšanas soda maksimālo laiku". Tādēļ arī viņa secina, ka varmākas pelnīto sodu nesaņem un "tieši visatļautības un nesodāmības sajūta, zemais morāles līmenis, bezatbildība pret tiem, kurus esi pieradinājis, pārākuma apziņa pār visu dzīvo radību arī nosaka strauju cietsirdības gadījumu pret dzīvniekiem pieaugumu". Tas pamatoti mudina uzskatīt, ka vismaz šo nodarījumu jomā soda mērķis diezin vai tiek sasniegts, un tiesai tur ir sava atbildības daļa. Turklāt ir pamats jautāt, vai nozieguma raksturs un radītais kaitējums ārpus tiesas rūpīgas ievērības nepaliek arī citu kategoriju lietās, ne tikai šajās.

Jau ierasts, ka, reaģējot uz konkrētiem gadījumiem, intensīvi tiek meklēti aizvien jauni un labāki risinājumi dažādām problēmām. Tas ir svarīgi, taču cerētais efekts var izpalikt, ja pienācīgi netiks izmantoti jau esošie noderīgie instrumenti. Atbildīga sodu politikas veidošana, soda noteikšanā ievērojot likumdevēja priekšrakstus, tiesību doktrīnas un judikatūras atziņas, ir viena no tiem.