1999. gada 9. decembra Dzīvnieku aizsardzības likuma² preambula noteic: "Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt."

Iepriekš minētais sasaucas ar Alberta Šveicera³ izvirzīto tēzi, ka "Ētika – tā ir bezgalīga atbildība pret visu, kas ir dzīvs," un ētikas principu "Godbijība pret dzīvību", proti, par svētu un neaizskaramu jāpasludina ne tikai ikviena cilvēka dzīvība, bet jebkuras dzīvas būtnes dzīvība.⁴ Skaidrojot savu principu par godbijību pret dzīvību, A. Šveicers norāda: "Godbijība pret dzīvību prasa žēlsirdīgu attieksmi pret visām dzīvajām radībām, un tas atbilst saprātīga cilvēka dabiskajām jūtām. Ar humānu attieksmi pret visu dzīvo radību mēs paužam savu godīgo attieksmi pret Visumu [..]."⁵ Un vēl viena atziņa, kura, var teikt, izskan arī kā brīdinājums šeit un tagad: "Ikviens, kurš radis uzskatīt par nevērtīgu jebkuras dzīvas būtnes dzīvību, riskē nonākt arī pie idejas par cilvēka dzīvības nevērtību, pie idejas, kurai ir postoša nozīme mūsdienu domāšanā."⁶

Cietsirdība pret dzīvniekiem nereti tiek skaidrota ar cilvēku nevērīgo attieksmi pret dzīvnieku, uzskatot to par lietu, savu mantu, īpašumu, kā tas izriet no Civillikuma,⁷ kas satur normas par dzīvnieku kā lietu tiesību objektu, regulējot īpašuma tiesības uz dzīvnieku. Līdz ar to daļa sabiedrības neizprotot vai neuztverot nopietni, ka pret dzīvnieku nav ļauts izturēties cietsirdīgi, nav ļauts to spīdzināt, nogalināt.⁸ Domājams, ka problēma ir daudz nopietnāka par nevērīgu attieksmi vai neizpratni, jo cilvēks ar veselu saprātu ar pietāti izturas arī pret savu mantu, nevis to bojā vai iznīcina. Savukārt cilvēka rīcība, kurš spējīgs nodarīt pāri sev vai citam piederošai dzīvai būtnei, vērtējama ar vienu vārdu "zvērīga", un "zvērīgs ir tāds, kura izturēšanās, rīcība, attieksme pret citiem ir ļauna, cietsirdīga, sevišķi nežēlīga, necilvēcīga",⁹ par ko arī būtu saņemams adekvāts sods.

Lai dzīvnieku aizsardzības regulējums atbilstu mūsdienu zinātnes atziņām par dzīvnieku justspēju un vajadzībām, atbalstāma doma par dzīvnieka civiltiesiskā statusa maiņu no lietas uz justspējīgu dzīvu būtni, kā tas jau izdarīts vairāku valstu civiltiesībās,¹⁰ tādējādi akcentējot dzīvnieka statusu un cilvēku ētisko pienākumu pret to, kā arī apstiprinot, ka "morāli nobriedušā sabiedrībā dzīvība visupirms nozīmē cieņu un atbildību".¹¹

Otfrīds Hefe (Otfried Höffe) filozofiskajā ievadā par taisnīgumu,¹² aplūkojot jautājumu par taisnīgumu pret dzīvniekiem, norādījis, ka, tā kā "taisnīgumam ir kāda nozīme tikai starp rangā līdzīgām būtnēm, dzīvnieku aizsardzība parasti tiek novietota ārpus taisnīguma, piemēram, līdzcietībā, ko pelnījušas visas būtnes, kas ir spējīgas [just] sāpes un ciest", tai pašā laikā atzīstot, ka vismaz domestikācijas gadījumā pastāv savstarpējība, kuras dēļ var runāt par taisnīgumu. "Tā kā domestikācijas gadījumā cilvēks padara dzīvnieku atkarīgu no sevis, viņam ir lielāka atbildība par tiem nekā par savvaļā dzīvojošajiem. Un domestikācijas ietvaros viņš ir vairāk atbildīgs par tiem, kas dzīvo viņa dzīves telpā, nevis ārpus tās." Taču O. Hefe atzīst, ka "zināms taisnīguma pienākums pastāv arī pret savvaļā dzīvojošiem dzīvniekiem. Jo civilizācija, kas pieaugoši ierobežo viņiem nepieciešamo dzīves telpu, ir parādā kompensāciju, piemēram, augstsirdīgi iemērīta dzīvnieku rezervāta formā".

Atbildības par cietsirdību pret dzīvniekiem regulējums

Pārejot pie jautājuma par atbildības par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku regulējumu, – vispirms ieskats Krimināllikuma¹³ (turpmāk arī KL) 230. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma regulējumā izdarītajās izmaiņās, sākotnēji paredzot tajā atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, kuras rezultātā tie gājuši bojā vai sakropļoti, vai par dzīvnieku spīdzināšanu, par ko sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

Pirmajās izmaiņās, kas izdarītas ar 2004. gada 12. februāra likumu,¹⁴ KL 230. panta sankcijā papildus kā viens no pamatsoda veidiem tika pievienots piespiedu darbs.

Ar nākamajiem grozījumiem, kas izdarīti ar 2009. gada 21. maija likumu,¹⁵ KL 230. pants tika papildināts ar otro daļu, nosakot atbildību par panta pirmajā daļā paredzētajām darbībām, ja tās izdarītas publiskā vietā vai nepilngadīgā klātbūtnē vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, kā bargāko sodu nosakot brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem. Savukārt panta pirmās daļas sankcijā brīvības atņemšanas maksimālais laiks tika samazināts no četriem uz trim gadiem. Papildus abās panta daļās alternatīvi tika paredzēta dzīvnieku turēšanas tiesību atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem.

Ar 2012. gada 13. decembra likumu¹⁶ arests kā viens no pamatsoda veidiem tika aizvietots ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, pantā arī vairs netika iekļauta dzīvnieku turēšanas tiesību atņemšana, bet kā papildsods alternatīvi norādīta probācijas uzraudzība uz laiku līdz trim gadiem. Vēlākos grozījumos¹⁷ arī mantas konfiskācija tika izslēgta no panta regulējuma.

Nākamie grozījumi, kas tika izdarīti ar 2020. gada 17. decembra likumu,¹⁸ skāra abu panta daļu sankcijas, norādot uz probācijas uzraudzību kā pamatsodu un piespiedu darbu aizstājot ar sabiedrisko darbu. Papildsodi pantā vairs vispār netika paredzēti.

Pēdējās izmaiņas KL 230. pantā izdarītas 2022. gada 7. aprīlī,¹⁹ mainot panta nosaukumu uz "Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku un dzīvnieka spīdzināšana" un papildinot otrās daļas dispozīciju ar jaunu kvalificējošu apstākli "vai par dzīvnieka spīdzināšanu, kā rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots". Abu panta daļu sankcijās kā obligāts papildsods norādīta tiesību uz noteiktu vai visu sugu dzīvnieku turēšanu atņemšana, panta pirmajā daļā uz laiku līdz trim gadiem, bet panta otrajā daļā – uz laiku līdz pieciem gadiem.

Izvērtējot visas izmaiņas, kas laika gaitā skārušas KL 230. pantu, īpaši jāpakavējas pie grozījumiem, kas izdarīti ar 2009. gada 21. maija likumu, kad, izveidojot kvalificētu sastāvu, tika samazināts par pirmajā daļā norādīto pamatsastāvu noteiktais sods. Diemžēl likumprojektam pievienotajā anotācijā par grozījumiem KL 230. pantā nekas nav atrodams, līdz ar to arī nav iespējams noskaidrot likumprojekta autoru ieceri. Taču, ja nav nekādu šaubu, ka cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku, kas izdarīta panta otrajā daļā norādītajos kvalificējošos apstākļos, ir ar lielāku kaitīguma pakāpi salīdzinājumā ar nodarījumu bez šiem apstākļiem, tad nekādi nav saprotams, kādēļ un kā kvalificēta sastāva ietveršana mazina pamatsastāva kaitīgumu, lai būtu jāsamazina par to paredzētais sods.

Šim jautājumam ir nopietns pamatojums, jo, samazinot KL 230. panta pirmajā daļā brīvības atņemšanas maksimālo robežu no četriem līdz trim gadiem, noziedzīgais nodarījums, kas līdz tam bija klasificējams kā smags noziegums, tika pārcelts mazāk smaga nozieguma kategorijā ar visām no tā izrietošajām sekām. Proti, nosakot sodu par KL 230. panta pirmajā daļā paredzēto nodarījumu, jāvadās no KL 46. panta ceturtajā daļā norādītā, ka brīvības atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.

Soda piemērošanas problemātika tiks aplūkota nākamajā sadaļā, taču, lūk, ko skaidroja Vidzemes rajona tiesas priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs, atbildot uz jautājumu "Vai un kāpēc sodi ir maigi", norādot, ka KL 230. pants nosaka atbildību par mazāk smagu noziegumu: "Ja tiesnesim šāda mazāk smaga nozieguma gadījumā lūdz piemērot brīvības atņemšanu, ir nepieciešams īpašs pamatojums, kāpēc. Kāds ir pamatojums tam, ka cilvēkam, kas, iespējams, iepriekš nekad nav bijis sodīts, būtu jāpiemēro bargākais paredzētais sods? Piemēram, tā varētu būt apsūdzētā personība, kādi īpaši noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļi un citas nianses. Tiesnesis tomēr ir ielikts zināmos rāmjos – viņa spriedumu pārsūdzības gadījumā pētīs apgabaltiesa, tad kasācijas instance, izvērtējot, vai tiesnesis ir rūpīgi ievērojis Krimināllikumā noteikto. Ja secinās, ka nav ievērojis, spriedumu var pat atcelt. Līdz ar to ir jābūt spēcīgai argumentācijai."²⁰

Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku ir paredzēta arī administratīvā atbildība, kas noteikta Dzīvnieku aizsardzības likuma 59. pantā: par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku piemēro naudas sodu fiziskajai personai no divdesmit līdz četrsimt naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no četrdesmit līdz septiņsimt naudas soda vienībām, nosakot dzīvnieku turēšanas tiesību aizliegumu uz laiku līdz diviem gadiem vai bez tā. Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 59. pantā minētajiem pārkāpumiem veic Pārtikas un veterinārais dienests.

Tiek uzskatīts, ka salīdzinājumā ar anglosakšu tiesībām Eiropas pieeja, nodalot administratīvos pārkāpumus no noziedzīgiem nodarījumiem, vērtējama kā veiksmīga, jo nav jāiesaista tiesa – administratīvo pārkāpumu procesā persona pie atbildības tiek saukta vienkāršākā procesuālā kārtībā, kas ļauj ātrāk pieņemt lēmumu par personas saukšanu pie atbildības, nav garš tiesvedības process. Šo tēzi diskusijas "Cietsirdība pret dzīvniekiem – tiesiskais regulējums, nodarījuma sastāvs, sodi un to piemērošana" laikā, kas notika "Juristu dienas 2021" ietvaros, apstiprināja arī Ģenerālprokuratūras prokurors G. Bērziņš, norādot, ka "nav tik svarīgi, kura procesa kārtībā persona ir sodīta, bet galvenais ir soda neizbēgamības princips. [...] no prakses viedokļa nav tik svarīgs kriminālprocess, jo, ja persona tiks administratīvā pārkāpuma procesā sodīta, tas būs ātri un sods būs adekvāts. Savukārt kriminālprocess ir zem jautājuma zīmes, atzīs personu par vainīgu vai nē. Labāk, ka saņem sodu administratīvā pārkāpumu procesā, nekā par visām varēm mēģināt notiesāt par noziedzīgu nodarījumu, jo tur var būt dažādi – šis varbūt ir tas gadījums, kad labāk zīle rokā, ka persona saņem sodu".²¹

Savukārt dzīvnieku aizstāvji uzskata – izmaiņas ir jāveic, jo cietsirdība nevar tikt kvalificēta kā administratīvais pārkāpums. "Cietsirdības gadījumi ir jāuztic tikai un vienīgi policijai un juristiem, jo veterinārārsti nevar kvalificēti un prasmīgi izmeklēt šīs lietas, saucot lieciniekus, noskaidrojot visus apstākļus, tāpēc mēs esam par to, lai cietsirdība netiktu definēta vispār nekādā veidā kā administratīvais pārkāpums, bet tikai un vienīgi kā kriminālpārkāpums, par ko iestājas kriminālatbildība," saka dzīvnieku patversmes "Ulubele" vadītāja Ilze Džonsone.²²

Tādējādi atbilstoši aktuālajam regulējumam kriminālatbildība par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku iestājas ar nosacījumu, ja tā rezultātā dzīvnieks gājis bojā vai sakropļots, bet pārējos cietsirdīgas izturēšanās gadījumos personai būtu piemērojama administratīvā atbildība. Savukārt dzīvnieka spīdzināšanas gadījumā paredzēta tikai kriminālatbildība, kas tiek pastiprināta, ja tās rezultātā dzīvnieks gājis bojā vai sakropļots.

Nodarījuma juridiskā izvērtējuma problemātika

Lai arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības nosacījumi ir definēti, praksē ne vienmēr nodarījuma juridiskais izvērtējums ir korekts. Tā jau minētās Juristu dienas diskusijas, kam par moto bija izvēlēta Frānsisa Bēkona viedā atziņa "Cietsirdība – īpašība, kas piemīt tumsonībai, kura neatzīst citas tiesības, izņemot spēka tiesības", praktiskās daļas ietvaros tika apspriestas trīs konkrētas lietas un viena no tām – "Kaķis maisā" (Jelgava, 2020). Notikums: atkritumu konteinerā persona atradusi polietilēna maisos iesietu kaķēnu, kaķēns palicis dzīvs atradējas savlaicīgās darbības rezultātā. Tā kā vainojamās personas faktiskā rīcība liecināja, ka kaķēna nāve bija neizbēgama un izvēlēts mokošs nonāvēšanas veids (nosmacēšana polietilēna maisā), nodibinājums "dzivniekupolicija.lv" vērsās Valsts policijā ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu. Jāpiezīmē, ka kaķēna atradēja ne tikai izglāba dzīvniekam dzīvību, bet veica arī nepieciešamās darbības pierādījumu saglabāšanā un savākšanā – pateicoties šīs personas rīcībai, jau uz iesnieguma rakstīšanas brīdi bija noskaidrota iespējamā vainojamā persona, savākti pierādījumi un liecības, taču procesa virzītājs ar šo personu tā arī nesazinājās ne pēc iesnieguma saņemšanas, ne arī pēc tam, kad tika atcelts lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu un materiāls nosūtīts papildu pārbaudei.

Rezultāts – atkārtots atteikums uzsākt kriminālprocesu, pamatojot: 1) nav iestājušās KL 230. pantā paredzētās sekas – dzīvnieka nāve (KL 230. pantā ir materiālais sastāvs – jāiestājas noteiktajām sekām); 2) nav konstatēta nodarījuma subjektīvā puse (personas nodoms – persona saprot, ka nodara dzīvniekam kaitējumu, kā rezultātā var radīt dzīvniekam veselības problēmas vai var iestāties dzīvnieka nāve, paredz kaitīgo seku iestāšanos un vēlas vai pieļauj, ka tās iestājas) – persona neesot vēlējusies spīdzināt dzīvnieku. Prokuratūra atzina, ka lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu ir pamatots, neesot nodarījuma subjektīvās puses – personas mērķis bijis sodīt kaķi, nevis to spīdzināt. Te varētu precizēt – sodīt ar nāvi nosmacējot, ko nevar vērtēt citādi kā spīdzināšanu, jo no personas paskaidrojuma izriet: "[..] ievietoja kaķi maisā kopā ar sadzīves atkritumiem, aizsēja to un izmeta atkritumu urnā."

Lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, pamatojot ar noziedzīga nodarījuma sastāva neesamību, pieņemts arī minētajā Juristu dienas pasākumā apspriestajā lietā "Mirušās govis" (Vecumnieku novads, 2021), kad novietnes pārbaudes laikā PVD konstatēja 11 liellopu līķus un 48 novārdzinātus liellopus.

Saistībā ar nodarījuma juridisko izvērtējumu aplūkojams spriedums A un B apsūdzībā saskaņā ar KL 230. panta pirmo daļu, no kura izriet, ka apsūdzētie – laulātie, pārtraucot vest kopīgu saimniecību, trīs mēnešus atstāja bez nepieciešamas aprūpes divus suņus – Amerikāņu Stafordšīras terjerus ar iesaukām Marko un Dessilda, ieslēgtus viņu bijušajā dzīvesvietā, nenodrošināja suņiem nedz pilnvērtīgu ēdināšanu, nedz vienmēr brīvi pieejamu svaigu ūdeni, nedz vismaz 30 minūšu ilgu pastaigu ne retāk kā divas reizes diennaktī, atstāja suņus antisanitāros apstākļos, t.i., cietsirdīgi izturējās pret dzīvniekiem, radot tiem sāpes un ciešanas. Pieļautās bezdarbības rezultātā suns Marko ir gājis bojā no smagas alimentāras izcelsmes novājēšanas ar pilnīgu tauku rezerves atrofiju, endokrīnās un eksokrīnās sekrēcijas dziedzeru traucējumiem (aizkuņģa dziedzeru eksokrīnās daļas un vairogdziedzera atrofijas dēļ) un sekundāru enterīta izveidošanos.

Atzīstot A un B par vainīgiem KL 230. panta pirmajā daļā paredzētajā noziegumā, tiesa pamatoti norādīja: "Lai gan apsūdzībā ir aprakstītas darbības, kas saistītas ar cietsirdīgu izturēšanos pret diviem suņiem Marko un Desilldu, tiesa vērš uzmanību, ka abi apsūdzētie saucami pie kriminālatbildības tikai saistībā ar prettiesiskajām darbībām pret suni Marko, jo inkriminētais noziedzīgais nodarījums ir materiālas dabas un kriminālatbildība iestājas tad, ja dzīvnieks iet bojā. Apsūdzībā norādītās darbības pret suni Desillda nav kriminālsodāmas pēc inkriminētā panta, jo apsūdzībā nav norādīts uz citiem Krimināllikuma 230. panta kvalificējošiem apstākļiem – sakropļojumu vai par dzīvnieka spīdzināšanu".²³ Vai A un B saukti pie administratīvās atbildības par prettiesiskajām darbībām arī pret suni Desilldu, noskaidrot neizdevās.

Ieskats sodu piemērošanas praksē

Lai gūtu ieskatu par sodu piemērošanas praksi personām, kuras atzītas par vainīgām KL 230. pantā paredzētajā noziegumā, tika analizēti 30 pirmās instances tiesas nolēmumi, kuri ievietoti anonimizēto nolēmumu arhīvā par laika posmu, no 2019. gada līdz 2023. gadam ieskaitot. Pamatā 34 personu izdarītie noziegumi kvalificēti saskaņā ar KL 230. panta pirmo daļu, izņemot četrus gadījumus, kad inkriminēta panta otrā daļa par divu kucēnu noslīcināšanu personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās,²⁴ un par cietsirdīgu izturēšanos pret kaķi un putniem – žagatu un vārnu, nošaujot tos publiskā vietā.²⁵ Analoģisks nodarījums inkriminēts vēl vienā kriminālprocesā, kad, iespējams, tā pati persona ar tādu pašu ieroci publiskā vietā trīs reizes šāvusi pa kokā sēdošajām vārnām, nošaujot pavisam sešus putnus, taču šajā gadījumā nezin kāpēc katra epizode kvalificēta saskaņā ar KL 230. panta pirmo daļu.²⁶

Analizētajos gadījumos prettiesiskas darbības vērstas pret 25 suņiem, sešiem kaķiem un astoņiem putniem, cietsirdīgas izturēšanās rezultātā bojā gājuši 35 dzīvnieki un četri sakropļoti, spīdzināti divi dzīvnieki, viens no tiem gājis bojā. 15 dzīvnieki tika nošauti, septiņi – noslīcināti, dzīvniekiem durts un griezts ar nazi, sists ar dažādiem priekšmetiem – dzelzs stieni, lāpstu, koka nūju, dēli, cirvja kātu, viņi žņaugti un spārdīti, divos gadījumos atstāti bez nepieciešamās aprūpes.

Par KL 230. panta pirmajā daļā ietverto noziedzīgo nodarījumu, kas klasificēts kā mazāk smags noziegums, paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem, savukārt par panta otrajā daļā paredzēto smagu noziegumu – brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem. Abās panta daļās kā pamatsodi norādīta arī īslaicīga brīvības atņemšana, probācijas uzraudzība, sabiedriskais darbs un naudas sods, bet kā obligāts papildsods – tiesību atņemšana uz noteiktu vai visu sugu dzīvnieku turēšanu uz laiku līdz trim gadiem (panta pirmā daļa) un uz laiku līdz pieciem gadiem (panta otrā daļa).

Tālāk tiek piedāvāta tabula informācijai par tiesas piespriesto sodu par KL 230. pantā paredzētā nozieguma izdarīšanu.

Tā kā desmit kriminālprocesos taisīts saīsinātais spriedums, soda veida un mēra izvēles pamatojums tajā izpaliek, taču sodam tāpat ir jābūt taisnīgam, adekvātam izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam, radītajam kaitējumam un vainīgā personībai, kā arī tādam, lai tas nodrošinātu soda mērķa sasniegšanu. Autore min dažus piemērus, kur tāda atbilstība ir visai apšaubāma.

A un B vienojās noslīcināt divus kucēnus, lai no tiem atbrīvotos. Lai realizētu savu kopīgo noziedzīgo nodomu, viņi atrada divus maisus, A katrā maisā ievietoja pa vienam akmenim un, B turot maisus, katrā maisā ievietoja pa vienam kucēnam. A abus maisus aizsēja un iemeta piemājas dīķī, kur kucēni noslīka. Šis nodarījums kvalificēts saskaņā ar KL 230. panta otro daļu. Turklāt A vēlreiz izdarīja cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kā rezultātā tas gāja bojā. Proti, atrodoties savā dzīvesvietā, A nolēma nogalināt mājas dzīvnieku – pieaugušu suni. Lai realizētu savu noziedzīgo nodomu, A paņēma auklu, apmeta to sunim ap kaklu, pieturēja auklu ar kāju un suni nožņaudza, tas ir, izdarīja KL 230. panta pirmajā daļā paredzēto noziegumu. B sodīts ar sabiedrisko darbu uz 160 stundām, bet A – ar sabiedrisko darbu uz 190 un 180 stundām, galīgo sodu nosakot uz 300 stundām.²⁷

Pēc A ierosinājuma, B ar A vienojās izdarīt turpat otrā stāva dzīvoklī esošā, C piederošā, aptuveni piecus gadus veca sieviešu kārtas bezšķirnes suņa prettiesisku nonāvēšanu. Uzreiz īstenojot noziedzīgo nodomu, saskaņoti rīkojoties, pēc pienākumu sadales B satvēra suņa ķermeni un ar rokām piespieda to pie grīdas, lai ierobežotu suņa pretošanos, tajā pašā laikā A paņēma nazi un izdarīja trīs dūrienus suņa krūškurvja labajā pusē, pēc kā suns izrāvās no satvēriena, izvairoties skraidīja pa istabu un mēģināja izlekt pa istabas logu, bet tas neizdevās, jo B suni uz palodzes notvēra un ievilka atpakaļ istabā. Turpinot noziedzīgās darbības, B sunim, kurš skraidīja pa istabu, izvairoties no viņa, ar naža spalu vienu reizi iesita pa galvu virs labās acs, pēc kā suns aizmuka, izlecot pa logu. A un B saskaņoto rīcību rezultātā sunim radītas fiziskas ciešanas, jo nodarīti miesas bojājumi – trīs durtas, aptuveni 2 cm garas un līdz 2 cm dziļas brūces krūšu kurvja labajā pusē un sista brūce galvā virs labās acs, kā rezultātā tajā pašā dienā no minētās galvas traumas rezultātā radušos galvas smadzeņu bojājuma iestājās suņa nāve. A piespriestas 280 stundas sabiedriskā darba, B – 270 stundas sabiedriskā darba.²⁸

Spriedumos, kuros tiesa pamatojusi soda veida un mēra izvēli, rodama atsauce uz KL 35. un 46. panta priekšrakstiem, kas visai bieži vērtējama kā formāla, tas īpaši norādāms attiecībā uz KL 46. panta otrajā daļā atzīmēto, ka, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu. Noziedzīgā nodarījuma rakstura izvērtēšana parasti aprobežojas ar norādi, ka izdarīts mazāk smags noziegums, radītais kaitējums praktiski apspriests netiek. Var minēt tikai dažus piemērus, kad pie soda veida izvēles tiek norādīts uz to, ka noziegums vērsts pret dzīvnieku, kas ir mazāk aizsargāts,²⁹ ka nozieguma kaitīgumu raksturo vardarbība,³⁰ izdarītajam noziegumam iestājušās neatgriezeniskas sekas – gājis bojā dzīvnieks.³¹ Plašāka informācija rodama par vainīgā personību, taču bez kāda pamatojuma, kā tā vai cita īpašība ietekmējusi soda veida izvēli.

Nosakot soda mēru, atbilstoši KL 46. panta trešajā daļā noteiktajam tiek norādīti konstatētie atbildību mīkstinošie un atbildību pastiprinošie apstākļi. Lai arī cik nežēlīga rīcība pret dzīvnieku bijusi, gandrīz visi apsūdzētie "vaļsirdīgi atzīstas un nožēlo izdarīto" un tiesa, atsaucoties uz KL 47. panta otrajā daļā norādīto, visos gadījumos atzīst to par atbildību mīkstinošu apstākli. Skaidrojot soda mēra izvēli, jau iepriekš minētais tiesnesis J. Grīnbergs norādījis: "Svarīga ir arī apsūdzētā attieksme pret notikumu – vai cilvēks nožēlo nodarīto. Tad tiesnesis var izvērtēt, cik patiesa ir nožēla, vai viņš tam spēj noticēt vai ne."³² Autore norāda, ka KL 47. panta otrā daļa nav imperatīva norma, jo tā piešķir tiesības, bet neuzliek pienākumu par atbildību mīkstinošu apstākli atzīt arī citu ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu saistītu apstākli, kurš KL 47. panta pirmajā daļā nav paredzēts. Ņemot vērā, ka atbildību mīkstinošu apstākļu esamībai ir labvēlīga ietekme uz soda mēru un to, ka analizētajos spriedumos, izņemot divus, citi atbildību mīkstinoši apstākļi konstatēti netika, katra šāda nožēlošana būtu īpaši izvērtējama. Visbiežāk konstatētais, atbildību pastiprinošais apstāklis ir noziedzīgā nodarījuma izdarīšana alkohola ietekmē (13 apsūdzētajiem), kad izrādītā cietsirdība jau liek aizdomāties par to, vai nav nodzertas pēdējās prāta paliekas, tāpat konstatējams noziedzīgu nodarījumu recidīvs.

Lai ilustrētu iepriekš minēto par soda veida un mēra ietekmējošo apstākļu izvērtēšanu, tiks izmantoti divi piemēri.

Kopīgas alkohola lietošanas laikā A izstāstīja B par izplānoto viņai piederošo trīs kucēnu noslīcināšanu un pamudināja iesaistīties tā izdarīšanā, kam B piekrita. Tajā pašā dienā B ieradās A dzīvesvietā un, realizējot abu kopīgo noziedzīgo nodomu, dzīvokļa tualetē noslīcināja vienu pēc otra, pavisam kopā trīs kucēnus, iebāžot katra kucēna galvu tualetes uzpildes tvertnē esošajā ūdenī un turot tik ilgi, līdz iestājas tā nāve. A nodarījums kvalificēts saskaņā ar KL 20. panta otro daļu un 230. panta pirmo daļu, piespriežot sabiedrisko darbu uz 100 stundām un probācijas uzraudzību uz vienu gadu, B nodarījums – saskaņā ar KL 230. panta pirmo daļu, sods – sabiedriskais darbs 120 stundas un probācijas uzraudzība uz vienu gadu.

Spriedumā norādīts, ka "izvērtējot noslēgto vienošanos, A un B nosakāmo soda veidu un apmēru, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgo personību, atbildību ietekmējošos apstākļus". Saskaņā ar KL 7. pantu A un B ir izdarījuši mazāk smagu noziegumu. Iepriekš A nav sodīta, astoņas reizes sodīta administratīvi, piemērotie naudas sodi nav nomaksāti, sodāmības par pēdējiem diviem administratīvajiem pārkāpumiem nav dzēstas. Par sevi A sniegusi informāciju, ka strādā pagaidu darbus, tās apgādībā ir divas nepilngadīgas personas. B iepriekš sodīts vienu reizi par KL 175. panta trešajā daļā paredzēto noziegumu, sodāmība dzēsta. Bijis astoņas reizes sodīts administratīvi, sodi izciesti, administratīvā sodāmība nav dzēsta. Par sevi B sniedzis informāciju, ka strādā, ziņu par apgādībā esošām personām nav. Par A un B atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar KL 47. panta otro daļu atzīts tas, ka viņi savu vainu atzīst un nožēlo izdarīto. Saskaņā ar KL 48. panta pirmās daļas 12. punktu par atbildību pastiprinošu apstākli atzīstams tas, ka noziedzīgo nodarījumu izdarījuši, atrodoties alkohola ietekmē.³³

Tagad otrs piemērs. B, vēlēdamies atbrīvoties no sava divgadīgā bezšķirnes suņa (kuces), kurai bija pēdējā grūsnības diena, nolēma viņu nonāvēt noslīcinot. Realizējot savu noziedzīgo nodomu, B aplika sunim ap kaklu pavadu un devās ar viņu uz dīķi, paņemot līdzi maisu un salasot tajā pa ceļam akmeņus. Atrodoties pie dīķa, B pie pavada, kas bija aplikts ap kuces kaklu, piesēja maisu ar vairākiem akmeņiem, paņēma suni aiz kakla saites un, pārvarot pretošanos, vilka viņu pa dēļa laipiņu līdz ūdenim, pēc kā pacēla suni un kopā ar maisu iemeta ūdenī. Tad B pagaidīja, lai pārliecinātos, ka suns ir noslīcis, pēc tam devās prom no notikuma vietas. Šādas B cietsirdīgās izturēšanās rezultātā, kas ir tiešā cēloniskā sakarībā ar dzīvnieka nāves iestāšanos – hipoksija, suns ar dzemdē esošajiem sešiem nobriedušiem augļiem gāja bojā, tas ir, tika noslīcināts.

Tālāk atļaušos citēt izvēlētā soda pamatojumu: "Saskaņā ar KL 7. panta trešo daļu B ir izdarījis mazāk smagu noziegumu. Par B atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar KL 47. panta otro daļu tiesa atzīst to, ka viņš izdarītajā vaļsirdīgi atzinies un to nožēlo. B atbildību pastiprinošus apstākļus saskaņā ar KL 48. pantu tiesa nekonstatē. Par B personību noskaidrots, ka viņš ir agrāk sodīts četras reizes, sodāmība dzēsta, ar vidējo izglītību, strādā par celtnieku, apgādībā divi nepilngadīgi bērni, pēdējā gada laikā administratīvi sodīts, sods nav izciests. Izvēloties nosakāmā soda veidu, tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, un konkrēti, ka to raksturo cietsirdība un agresivitāte, un radīto kaitējumu, kā arī apsūdzētā personību raksturojošās ziņas. Tiesas ieskatā, ir ņemams vērā, ka B viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu izdarīja pret dzīvnieku, kurš dzīvoja viņa ģimenē un apsūdzētajam pilnībā uzticējās un pirms noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas nekādā veidā nebija nevienu personu fiziski apdraudējis. Tiesa izvērtē noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus, veidu, paņēmienu un vainīgā motivāciju un secina, ka B ir izdarījis cietsirdīgu un amorālu rīcību pret dzīvnieku, kā rezultātā iestājusies suņa (kuces) un nedzimušo sešu kucēnu nāve. Tiesa, ņemot vērā gan noziedzīgā nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu, gan novērtējot apsūdzētā izmantoto noziedzīgā nodarījuma īstenošanas paņēmienu un mērķtiecību, atzīst, ka noziedzīgajam nodarījumam piemīt augsta sabiedriska bīstamība.

Novērtējot ziņas par B personību, tiesa ņem vērā, ka viņš ir agrāk tiesāts un sodāmība ir dzēsta, bet nav izcietis administratīvo sodu, šobrīd strādā algotu darbu, un viņa apgādībā ir vairāki bērni. Izvērtējot lietā iegūtās ziņas, tiesa atzīst, ka taisnīgs un izdarītā noziedzīgā nodarījuma apstākļiem un raksturam, kā arī apsūdzētā personībai atbilstošs sods par KL 230. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir īslaicīga brīvības atņemšana, jo alternatīva, ar brīvības atņemšanu nesaistīta soda veida piemērošana nespēs sasniegt KL 35. pantā definēto soda mērķi, kas ir – gan sodīt personu, gan aizsargāt sabiedrības drošību, gan panākt, ka notiesātais nākotnē pilda likumus un atturas no noziegumu izdarīšanas. Izvērtējot nosakāmā soda mēru, tiesa ņem vērā konstatēto atbildību mīkstinošo apstākli. Vienlaicīgi, izvērtējot ziņas par apsūdzētā personību un ņemot vērā to, ka viņam ir darbavieta un apgādībā divi nepilngadīgi bērni, tiesa atzīst, ka, lai sasniegtu soda mērķi, nav nepieciešama apsūdzētā ilgstoša izolācija no sabiedrības un īslaicīgas brīvības atņemšanas sods nosakāms, tuvinot to panta sankcijā paredzētajai minimālajai šī soda veida robežai. Izvērtējusi visus lietā noskaidrotos apstākļus to kopumā, tiesa atzīst, ka taisnīgs un noziedzīgā nodarījuma raksturam un apsūdzētā personībai atbilstošs sods B par KL 230. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir īslaicīga brīvības atņemšana uz vienu mēnesi. Tiesa nesaskata pamatu papildsoda piemērošanai un atzīst, ka soda mērķis tiks sasniegts, nosakot iepriekš minēto pamatsodu."³⁴

Atšķirībā no iepriekšminētā sprieduma šajā it kā jau būtu ievēroti likuma priekšraksti par to, kas ņemams vērā, nosakot soda veidu un mēru. Taču tas nekliedē šaubas par soda adekvātumu izdarītajam un tā taisnīgumu, jo paliek jautājums – kas tad vēl būtu jāizdara un cik dzīvības būtu jāiznīdē, lai piespriestu vismaz īslaicīgas brīvības atņemšanas soda maksimālo laiku.

Beidzot sarunu par sodu piemērošanu krimināllietās par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, jāpakavējas vēl pie kāda prakses piemēra, ar kuru apstiprinās jau iepriekš izteiktās pārdomas par to, kādu ietekmi uz soda piemērošanu var radīt apstāklis, ka KL 230. panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums no smaga nozieguma tika pārvērsts par mazāk smagu noziegumu. Tā ar pirmās instances tiesas spriedumu konstatēts, ka A, būdams alkohola ietekmē, naktī virtuvē dusmu uzplūdā uz B piederošo suni ne mazāk kā divas reizes iesita ar plaukstu sunim pa dibenu, vienu reizi iesita pa ķermeņa kreiso pusi un vienu reizi iesita pa galvas kreiso pusi kakla rajonā, kā rezultātā nodarīja viņam miesas bojājumus: hematomu (asins izplūdumus – izlijumus) kakla un galvas kreisās puses rajonā, spēcīgu kakla traumu – bojājumus kakla 4., 5., 6. skriemeļu rajonā, galvas smadzeņu kontūziju, no kuriem iestājās suņa nāve.

Tiesa, iepazīstoties ar apsūdzētā personību, konstatēja, ka viņš agrāk nav tiesāts, strādā, neprecējies, apgādībā nepilngadīgs bērns. Apsūdzētais izdarīja mazāk smagu noziegumu, kura kaitīgumu raksturo vardarbība. Saskaņā ar KL 47. panta otro daļu par apsūdzētā atbildību mīkstinošu apstākli atzīta savas vainas vaļsirdīga atzīšana un izdarītā nožēlošana, savukārt saskaņā ar 47. panta pirmās daļas 3. punktu tas, ka labprātīgi atlīdzinājis cietušajai ar noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu. Saskaņā ar KL 48. panta pirmās daļas 12. punktu par apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli atzīts tas, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts alkohola ietekmē. Tiesa ņēmusi vērā apstākli, ka apsūdzētais ir izmantojis savas Kriminālprocesa 21. pantā paredzētās tiesības uz sadarbību ar kriminālprocesa veikšanai pilnvaroto personu, kas izpaužas vienkāršāka procesa veida izvēlē, tādējādi nodrošinot efektīvāku krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, taču minētais apstāklis nav atzīstams par patstāvīgu atbildību mīkstinošu apstākli Krimināllikuma 47. panta izpratnē. Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzina, ka soda mērķis sasniedzams ar īslaicīgu brīvības atņemšanas sodu uz diviem mēnešiem.³⁵

Kurzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, izskatot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar apsūdzētā apelācijas sūdzību, pirmās instances tiesas spriedumu atcēla daļā par noteikto sodu un nosprieda sodīt A ar sabiedrisko darbu uz 100 stundām. Pamatojums – A izdarījis mazāk smagu noziegumu un atbilstoši KL 46. panta ceturtajai daļai brīvības atņemšanas sods par mazāk smagu noziegumu piemērojams tikai tajos gadījumos, kad soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem. Pirmās instances tiesa neesot motivējusi, kādēļ piemērojusi apsūdzētajam bargāko no soda veidiem. Apelācijas instances tiesas ieskatā, "neskatoties uz to, ka ir iestājušās KL 230. panta pirmajā daļā paredzētās smagākās sekas, tas ir, apsūdzētā prettiesisko darbību rezultātā dzīvnieks ir gājis bojā, apsūdzētā personība nav tāda, lai būtu nepieciešams piemērot bargāko no soda veidiem. No lietai pievienotās sarakstes redzams, ka apsūdzētais norādījis, ka viņš vēlējies tikai pārmācīt suni, lai tas nenokārtojas dzīvoklī (ja vien pats dzērumā nebija aizmirsis suni izvest ārā – V.L.), bet nav vēlējies dzīvnieka nāvi". Atšķirībā no prokurores viedoklī paustā apelācijas instances tiesa uzskatīja, "ka pie šādiem apstākļiem iespējams aprobežoties ar piespiedu darba soda piemērošanu apsūdzētajam, kas, strādājot sabiedrības labā, atgādinās viņam, ka, pirms rīkoties, ir jāpārdomā savas rīcības iespējamās sekas, kā arī atgādinās, ka noziegumam seko sods. Tāpat piemērotais sods kalpos par zināmu mierinājumu cietušajai, kura izteikusi vēlmi, lai apsūdzētais tiktu sodīts par savu prettiesisko rīcību".³⁶

Pat šis nelielais ieskats realitātē parāda, cik nežēlīgs var būt cilvēks pret citu dzīvu radību, kas nespēj sevi aizsargāt, bet varmākas pelnīto sodu nesaņem, jo cietsirdība atzīta par mazāk smagu noziegumu un pietiek paziņot, ka sevi atzīst par vainīgu un izdarīto nožēlo. Soda noteikšanā lielākoties dominē ziņas par vainīgā personību, savukārt nozieguma raksturs un radītais kaitējums tikpat kā netiek apspriests. Domājams, ka tieši visatļautības un nesodāmības sajūta, zemais morāles līmenis, bezatbildība pret tiem, kurus esi pieradinājis, pārākuma apziņa pār visu dzīvo radību arī nosaka strauju cietsirdības gadījumu pret dzīvniekiem pieaugumu.

Priekšlikumi tiesiskā regulējuma pilnveidei

Patlaban līdzdalības platformā manabalss.lv publicēta jau otrā iniciatīva ar aicinājumu bargāk vērsties pret dzīvnieku spīdzinātājiem un mocītājiem,³⁷ kas guvusi plašu sabiedrības atbalstu. Pievienojoties iniciatīvas atbalstītāju pulkam, atļaušos izteikt savu viedokli arī par iniciatīvas autoru piedāvāto priekšlikumu grozījumiem Krimināllikuma 230. pantā, kas, manuprāt, kopumā atbalstāms, tikai izdarot korekciju panta otrās un trešās daļas sankcijā.

Proti, atmetot domu, ka varētu tikt izslēgta administratīvā atbildība par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, ja tas nav nogalināts, sakropļots, mocīts vai spīdzināts, KL 230. panta pirmajā daļā būtu nosakāma atbildība par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, saglabājot patlaban esošo pirmās daļas sankciju – brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai probācijas uzraudzību, vai sabiedrisko darbu, vai naudas sodu, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu sugu dzīvnieku turēšanu uz laiku līdz trim gadiem.

Panta otrajā daļā būtu nosakāma atbildība par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas publiskā vietā vai nepilngadīgā klātbūtnē vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, par ko soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu sugu dzīvnieku turēšanu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Pants papildināms ar trešo daļu, paredzot atbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, kā rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots, nosakot par to brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai probācijas uzraudzību, vai sabiedrisko darbu vai naudas sodu, atņemot tiesības uz noteiktu vai visu sugu dzīvnieku turēšanu uz laiku līdz septiņiem gadiem.

Izsakot Krimināllikuma 230. pantu šādā redakcijā, pirmkārt, tiktu diferencēta atbildība atkarībā no cietsirdīgās izturēšanās izraisītajām sekām – dzīvnieka sakropļošanas vai bojāejas, otrkārt, panta otrajā un trešajā daļā ietvertais noziedzīgais nodarījums būtu klasificējams kā smags noziegums, uz ko neattiektos KL 46. panta ceturtajā daļā ietvertais priekšraksts attiecībā par brīvības atņemšanas soda piemērošanu, un, treškārt, veidojot panta trešās daļas sankciju, tiktu ievēroti Krimināllikuma sankciju veidošanas noteikumi gadījumos, ja brīvības atņemšana nepārsniedz piecus gadus.