Viens no Eiropas Savienības (ES) enerģētikas politikas mērķiem ir veicināt atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu. AER ģenerācijas pieaugums ir būtisks nosacījums siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazinājumam un virzībai uz klimatneitralitāti, kuras pamatprincipi formulēti gan 2015. gada Parīzes nolīgumā, gan ES stratēģiskos dokumentos, tostarp "Klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam".

2018. gadā aktualizētā Atjaunojamās enerģijas direk­tīva,¹ kas tika pieņemta līdztekus ar pārskatīto Energoefektivitātes direktīvu² un jaunu pārvaldības regulu,³ ir daļa no pakotnes "Tīru enerģiju ikvienam Eiropā". Šo iniciatīvu mērķis – nodrošināt jaunu visaptverošu enerģētikas nozares tiesisko regulējumu nākamajai desmitgadei.

2021. gada jūlijā Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunu pakotni "Gatavi mērķrādītājam 55 %" (Fit for 55) jeb priekšlikumu kopumu ES tiesību aktu pārskatīšanai un atjaunināšanai, piedāvājot paātrināt saistību izpildi klimata politikas jomā un rosinot līdz 2030. gadam SEG emisijas samazināt par vismaz 55 %.

2022. gadā Krievija uzsāka karu Ukrainā, un par galveno problēmu kļuva enerģētiskā drošība. Eiropa pieredzēja apjomīgu energoresursu piegādes ķēžu pārrāvumu. Dabasgāzes imports no Krievijas uz Poliju un Bulgāriju tika apturēts; arīdzan tika pārtrauktas elektroenerģijas un dabasgāzes piegādes Baltijas valstīm un Somijai.⁴

Patlaban Baltijas energosistēma strādā sinhroni ar Krievijas apvienoto energosistēmu. Baltijas valstu pārvades sistēmu operatori (PSO) daļēji balansē Baltijas energosistēmu, neitralizējot lielākās patēriņa un ģenerācijas līdzsvara novirzes. Savukārt Krievijas Federācijas elektroenerģijas pārvades sistēmas operators atbild par precīza balansa un stabilas frekvences nepārtrauktību Baltijas energosistēmā. 2025. gadā ir plānota Baltijas valstu energosistēmas sinhronizācija ar Centrāleiropas tīkliem, līdz ar to Baltijas reģiona tirgū būs jānodrošina jauni pakalpojumi elektroenerģijas sistēmas stabilizācijai.