Kas jūs pamudināja publicēt pirmo rakstu "Jurista Vārdā"?

Manuprāt, visam jaunajam jāsagatavo augsne, un viens no veidiem, kā to darīt, ir publikācijas. Tolaik bija pienācis laiks izvērtēt administratīvās atbildības normas, veidojot administratīvo sodu politiku tā, lai likumā noteiktais administratīvais pārkāpums atbilstu administratīvā pārkāpuma raksturam un pazīmēm. Bija jānosaka izdarītajam administratīvajam pārkāpumam atbilstošs sods un jāpārskata administratīvās atbildības procesuālo normu atbilstība demokrātiskas valsts pamatprincipiem. Tāpat bija doma materiālās normas pārcelt uz nozaru likumiem. Tas bija garš process, kas, iesaistot visas ministrijas, tika pabeigts 2018. gadā. Domāju, ka Administratīvās atbildības likums ir izdevies, labā valodā, saprotams. To tagadējā veidolā sagatavoja citi pārvaldes speciālisti.

Kā jūs vērtējat pārmaiņas Latvijas tieslietu sistēmā, kas notikušas divdesmit gadu laikā? Kas ir pozitīvais un kas, jūsuprāt, nav paveikts dažādu iemeslu dēļ? Kas noteikti būtu uzlabojams tuvākajos gados?

Ja runājam par valsts pārvaldi kopumā – uzpūstais aparāts, pārbirokratizācija, pārregulācija, it īpaši sodu un kontroles jomā, piemēram, satiksmes drošībā; nespēj vien palielināt sodus un izgudrot jaunas sankcijas. Mūsu sabiedrība vēl aizvien netiek vaļā no padomju mantojuma – korupcija, blatu sistēma, savējie, tas viss ir dziļi ieskaņojies. Jādomā par tautas garīgo kodolu, sākot ar politiķiem, kuri arī savstarpējā greizsirdībā tautas intereses nereti noliek otrajā plānā.

Runājot par man tuvo tēmu – normatīvo aktu sistēmu –, juridiskā valoda kļūst aizvien sarežģītāka. Būtu svarīgi ieviest vienkāršāku valodu kaut vai normatīvo aktu anotācijās, jo bieži sastopama teikumu samezglošana, tukšvārdība, svešvārdu, sarežģītu terminu pārbagātība. Taisnības labad jāsaka, ka agrāk man tas nešķita tik briesmīgi, "esot iekšā katlā, vāries līdzi". Nesen, iepazīstoties ar Vieglās valodas rokasgrāmatā aprakstītajām problēmām, kā arī mazliet līdzdarbojieties šajā jomā, ar citām acīm paskatījos uz šo jautājumu.

Kāpēc jūs izvēlējāties kļūt par juristi?

Izvēlējos vienkārša iemesla dēļ – ieraugot savu tēva māsu izkāpjam no autobusa ar dzeltenu ādas portfeli un apgarotu skatienu. Viņa atgriezās no Latvijas Universitātes sesijas. Lūk, juriste, garīgi tīra, kopta, zinoša, kurai vēlos līdzināties. Tā toreiz nodomāju un izvēlējos kļūt par juristi.

Zināms, ka jūs rakstāt dzeju un esat izdevusi dzejoļu grāmatas. Pievēršoties radošiem procesiem, esat papildinājusi zināšanas arī Latvijas Rakstnieku savienības dzejas meistardarbnīcā. Kāpēc izvēlējāties pievērsties dzejai?

Par tām grāmatām mana sajūsma, maigi sakot, bija mazliet pārspīlēta. Abas grāmatas izdevu tikai privātai lietošanai, proti, dāvināšanai. Tagad jāteic kā "akā ieskatījusies", jo, kad 2019. gadā sāku mācīties dzejas meistardarbnīcā, saņēmu vērtējumu: "Tev ir nopietna, vērā un lietā liekama, lekna jaunrades dzīsla, tomēr šodien tā neraksta." Vēlāk, kad rūgtums norima, nopriecājos, ka savas pirmās un pašlaik vienīgās grāmatas neizdevu komerciāliem nolūkiem. Minētais vērtējums vienlaikus bija man diezgan graujošs, tomēr esmu spītīga, lecu nezināmajā, mācoties rakstīt mūsdienīgu dzeju. Pašlaik esmu publicējusies arī profesionālos literatūras žurnālos, jādomā par profesionāla līmeņa grāmatu. Tomēr daudzi vēlējās lasīt arī manus iepriekšējos dzejoļus.

Meistardarbnīcā, lasot moderno dzeju, netiku klāt tās būtībai, jo atmiņā bija labi iespiedusies klasiskā atskaņu valoda un stils. Piemēram, pirmo reizi lasot Raimonda Ķirķa "Kartes", traucēja tajā ietvertais intertekstuālisms, lasīšana prasīja erudīciju, iepriekšēju sagatavotību, piepūli. Tikai pēc gada uztvēru šīs dzejas valodas savdabību un brīnišķās metaforas. Uztverei traucēja arī mūsdienu dzejas forma – verlibrs, dzejproza, izmantotie paņēmieni, piemēram, atkārtojuma figūras Montas Kromas dzejā. Interpunkcija – kaut vai tas, ka teikumi sākti ar mazo burtu vai pieturzīmes netiek lietotas vispār. Pati tagad rakstu verlibrā vai dzejprozā, maziem sākuma burtiem. Pieturzīmes lietoju tikai rindiņām pa vidu vai nelietoju vispār un jūtos tik brīva no 40 gadu jurisprudences striktajiem rāmjiem.

Kādā intervijā jūs esat atzinusi, ka ļoti svarīgi dažkārt ir labāk paklusēt, lai sadzirdētu citus. Kas ir šīs atziņas pamatā?

Laikam jau kāda intuitīvi saprasta lieta – ja gribi sadzirdēt, klausies. Atmet savu ego – nerunā tik daudz par sevi, ieklausies, ko citi saka un vēlas pastāstīt. Tas ir it kā pretēji teicienam, ja gribi, lai atver – klauvē! Patiesībā tas ir viens un tas pats – uzmanīgi pieklauvē un klausies, atvērsies.

Kādas īpašības jūs visvairāk vērtējat cilvēkos?

Arvien vairāk – no dvēseles plūstošu mīlestību, šarmu. To var dēvēt dažādi. Ja sastopu cilvēkus, no kuriem plūst gaišums, tas man patīk. Nožēlojama īpašība man liekas iedomība un augstprātība. Patīk cilvēki, kas neliekuļo, spēj būt vienkārši un ir sirdsgudri.