Kopš KL stāšanās spēkā 1999. gada 1. aprīlī vainas institūta reglamentācija šajā likumā, tās teorētiskais risinājums un praktiskā izpratne vienmēr ir bijusi Latvijas juristu un arī likumdevēja uzmanības centrā.

Kriminālatbildība ir bargākais juridiskās atbildības veids, jo tas saistīts ar personas brīvības un citu tiesību pašiem smagākajiem ierobežojumiem. Kriminālatbildība par personas izdarītu prettiesisku rīcību, kas izpaudusies darbības vai bezdarbības veidā, tiek noteikta KL, kurā likumdevējs paredzējis personas sodīšanu kriminālā kārtā, piedraudot ar attiecīgo sankciju par šajā likumā paredzētu prettiesisku rīcību, kas formulēta atbilstošajā normā (pantā, tā daļā vai punktā) noziedzīga nodarījuma sastāvā paredzētā veidā. Iepriekšminētie normatīvie noteikumi tad arī nosaka krimināltiesiskās normas aizliedzošo raksturu un prasību, lai katra norma tiktu formulēta pietiekami skaidri un saprotami gan normu piemērotājam, gan personai (subjektam), kurai tā tiek piemērota. Šajā sakarībā īpaši izvirzās prasība, lai, iekļaujot KL jaunu normu, to grozot vai papildinot jau esošo, tiktu izvērtēta tajā iekļautā aizlieguma (ierobežojuma) nepieciešamība, lietderība un samērīgums.

Šī raksta mērķis nav pievērsties kāda konkrēta KL jau paredzēta vai iekļaušanai tajā domāta noziedzīga nodarījuma atbilstībai šiem nosacījumiem.