Latvijas tiesiskajā sistēmā viens no kritērijiem, lai kādu priekšrakstu atzītu par tiesību normu, ir tā piemērojamības piespiešana no valsts puses.1 Piespiedu līdzekļi ir vitāla ikvienas tiesību sistēmas daļa, tomēr nav pamatoti to esību noteikt kā ikvienas tiesību normas konstituējošo elementu. Latvijā šis temats nav pietiekami izpētīts un analizēts. Mūsdienu tiesiskajā sistēmā tiesības vienmēr netiek saistītas ar piespiešanu, tāpēc teorija jāpietuvina tiesiskajai realitātei.
Raksta mērķis ir izpētīt tiesību normas izpratni mūsdienās un tās vēsturisko attīstību, piespiedu līdzekļa saistību ar tiesību normu, kā arī analizēt tā nepieciešamību tiesību normā konstruētā juridiskā pienākuma aizsardzībai.
Tiesību normas izpratnes attīstība Latvijas tiesību teorijā
Augusts Lēbers tiesisko nolikumu2 klasiski definēja kā nolikumu, kurš nosaka indivīda rīcību. Tas analizēja krasi pozitīvisku imperatīvu teoriju, kur tiesiskie nolikumi ietvēra divus pamatelementus: atzītu tiesisku varu un pienākumu. Tika norādīts, ka tiesības un tiesiskie nolikumi izpaužas pavēlēs, par ko profesors Lēbers pamatoti norādīja, ka imperatīvu teorija nepilnīgi atklāj tiesisko nolikumu raksturelementu būtību. Proti, tiesisko nolikumu jēga neizsmeļas komandās.3
Konkretizējot tiesību normas struktūru, profesors Lēbers kā pilnīga tiesiska nolikuma struktūrelementus noteica primāros nolikumus, kas ietver pavēles un aizliegumus, un sekundāros nolikumus, kuri nosaka primāro nolikumu pārkāpuma sekas. Balstoties uz sankcijas esamību, A. Lēbers tiesiskos nolikumus iedalīja pilnīgos un nepilnīgos, kur pēdējie neparedzēja piespiedu līdzekļa esību.4
Profesors Roberts Akmentiņš atzīmēja, ka tiesību normu galvenā pazīme ir "oficiālās autoritātes obligātorisms", jo tās tiek pastiprinātas ar sankciju. Tika norādīts, ka pastāv tādas nepilnīgas tiesību normas (leges imperfectae), kuras neparedz sankciju, kaut arī ietver uzvedības norādi. Aprakstot tiesību normas sastāvdaļas, profesors lietoja apzīmējumus "hipotēze" un "dispozīcija", kur hipotēze norāda, pie kādiem apstākļiem tiesību norma ir pielietojama, savukārt dispozīcija paredz tiesiskās sekas.5
Padomju sociālistiskajā tiesību doktrīnā līdzīgi tika uzsvērts tiesību normas obligātums. Tiesību normas pamatelementi, proti, hipotēze, dispozīcija un sankcija saglabājās, tomēr konstatējamas funkcionālas atšķirības. Ja R. Akmentiņš izdalīja divus tiesību normas pamatelementus – hipotēzi un dispozīciju, iekļaujot sankciju dispozīcijas tvērumā, tad padomju tiesību normas struktūrā sankcija kā elements tika atdalīta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
