Kopš 2022. gada pavasara, reaģējot uz ģeopolitiskajām norisēm un Krievijas Federācijas īstenoto karadarbību Ukrainā, gan sabiedrībai, gan likumdevējam jau vairākkārt nācies pievērsties atsevišķu iesīkstējušu domāšanas modeļu revīzijai, liekot izdarīt izlēmīgu un skaidru, un dažbrīd diemžēl arī visnotaļ sarežģītu izšķiršanos par to, kāda ir mūsu valstiski nacionālā attieksme pret dažādiem svešu varu atnestiem ideoloģiskajiem simboliem.

Ja pavasara izskaņā diskusijas skāra nu jau pierimušo jautājumu par impērisko un totalitāro režīmu slavinošu objektu likvidēšanu, tad šobrīd viedokļu krustugunīs ir nonācis jautājums par nepieciešamību pēc latviešu valodas prasmes vismaz A2 līmenī (pamata valodas prasmju līmeņa otrā pakāpe – persona prot rakstveidā un mutvārdos izmantot biežāk lietoto leksiku un frāzes, kas saistītas ar personas profesionālo darbību, personiskajām interesēm, ikdienas vajadzībām utt.) tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas iepriekš bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai.

Šī gada aprīlī pieņemtie grozījumi, kas vismaz pagaidām vēl ir spēkā esoši, noteica, ka šī gada 1. septembrī Krievijas pilsoņiem izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudēs spēku, taču, lai turpinātu uzturēties Latvijā, šīm personām jāpiesakās Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusam, kura ieguvei savukārt nepieciešams apliecinājums gan par valsts valodas zināšanām, gan finanšu resursu pietiekamību. Patlaban nolemts, ka tās personas, kas ar pirmo reizi valodas pārbaudi nav nokārtojušas, – un tādu personu ir aptuveni divas trešdaļas no visiem pārbaudes kārtotājiem – to varēs izdarīt līdz novembra beigām, vienlaikus saglabājot uzturēšanās atļauju.

Nepielūdzami tuvojoties termiņam, ar kuru uzturēšanās tiesības Latvijā zustu ievērojamai daļai no kopskaitā 25 316 Krievijas pilsoņiem, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas un uz kuriem minētais regulējums attiecas, Ministru kabinets jau 22. augustā vienojās par politiska kompromisa nepieciešamību, kas pagarinātu termiņu valsts valodas eksāmena kārtošanai, attālinot uzturēšanās atļaujas derīguma zaudēšanas momentu.

Šis lēmums ar lavīnas efektam līdzīgu iedarbību no jauna sabiedrībā ir raisījis nokaitētas diskusijas par valsts pozīcijas (ne)noteiktību jautājumos par iekšējo drošību un valodas prasmju prasību adekvātumu pret tiem ārvalstniekiem, kas Latviju izraudzījušies par savu ilgtermiņa mītnes vietu. Neraugoties uz piketiem un dažādām kolektīvām iniciatīvām un spītējot gan daļas politiķu un žurnālistu, gan arī tiesu sistēmai piederīgu personu viedokļiem par nepieciešamību rūpīgi izsvērt, vai varam atļauties šādu bezprincipiālu svārstīšanos un nostājas maiņu sabiedriski būtiskos jautājumos, Saeima 2023. gada rudens sesijas pirmajā sēdē ar pārsteidzošu vienprātību ("par" likumprojektu balsoja 81 deputāts) nolēma Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai nodot grozījumu projektu, kas Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas bija pieteikušies, taču nav sekmīgi nokārtojuši valsts valodas pārbaudi vai attaisnojošu iemeslu dēļ nav tai pieteikušies vai kārtojuši, ļautu tomēr saņemt uzturēšanās atļauju uz laiku līdz diviem gadiem.

Ne tikai šī lēmuma diskutablā būtība, bet arī ierosinājums no valsts valodas prasmes pārbaudes pilnībā atbrīvot 65 gadu vecumu sasniegušas personas sabiedrībā pamatoti raisījis neizpratni, ko lakoniski varētu raksturot ar parafrāzi no zvērināta advokāta Laura Liepas izteikuma intervijā portālam Delfi.lv – sak’, būtu jāšaubās, ka, sasniedzot konkrēta vecuma slieksni, visi cilvēki piepeši kļūst kognitīvi nespējīgi.

Lai gan juridiska žurnāla uzdevums nebūtu skaidrot aksiomātisko latviešu valodas nozīmi Latvijas pastāvēšanā, acīmredzot dažbrīd tomēr ir vērts atgādināt, ka tieši latviešu valoda, būdama specifiskākā latviešu tautas raksturiezīme, faktiski veido valstiskuma pamatu, jo Latvijas valsts dibināta, lai garantētu latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu (Satversmes ievads).

Arī akadēmiķe, ievērojamā valodniece Aina Blinkena (1929–2017) savulaik rakstīja, ka pilnvērtīgas latviešu valodas eksistence un attīstība ir nesaraujami saistīta ar neatkarīgas nacionālas valsts pastāvēšanu.

Tādējādi var secināt, ka pamatotajā prasībā visām Latvijā pastāvīgi dzīvojošajām personām, tai skaitā Krievijas Federācijas pilsoņiem, zināt valsts valodu vismaz pašā elementārākajā līmenī apvienojas vairāki elementi: valodas prasme iemieso ne vien personas attieksmi pret valsti, kurā šī persona dzīvo, un nodrošina tai spēju funkcionēt kā sabiedrības loceklim, kas komunicē ar citiem visiem saprotamā valodā, bet tas ir arī latviešu valodas un līdz ar to arī latviešu nācijas un Latvijas valsts ilgtspējas nosacījums.