Pirmais, kas man rosināja pārdomas un iedvesmoja kļūt par taisnīguma atjaunošanas¹ pieejas atbalstītāju, ir Nīla Kristija (Nils Christie) raksts "Konflikts kā īpašums".² Redzot, cik bieži šis raksts tiek minēts citos zinātniskos rakstos, monogrāfijās un tīmekļvietnēs, kas sniedz informāciju par taisnīguma atjaunošanas pieeju un principiem, ir pamats uzskatīt, ka šis raksts ir iekļaujams (jau ir iekļauts) taisnīguma atjaunošanas "zelta kanonā".

Šis raksts turpina iedvesmot. Rakstā N. Kristijs izaicina lasītāju un apgalvo, ka valsts un valsti pārstāvošie tiesībsargājošo iestāžu profesionāļi ir piesavinājušies sociālo konfliktu vai likumpārkāpumu, bet cietušajam, kā arī citiem konfliktā iesaistītajiem tiek atņemtas tiesības lemt par konflikta risinājumu. N. Kristijs aizstāv viedokli, ka konfliktā iesaistītajām pusēm ir jāatdod šīs tiesības lemt par taisnīgu sociālā konflikta risinājumu. Iesaistīto pušu tiesības lemt par konflikta risinājumu un neitrālu, drošu apstākļu nodrošināšana dialogam starp konfliktā iesaistītajiem, kā arī tiem, kurus šis konflikts ietekmē, ir pamats, lai varētu tikt uzsākta taisnīguma atjaunošana. Šis ir sākuma punkts tam, lai rosinātu pārdomas par izlīguma procesu Latvijā, jo šis process starp cietušo un pāridarītāju ir viens no mūsu rīcībā esošajiem instrumentiem un praksēm, ko mēs ikdienā izmantojam taisnīguma atjaunošanai.

Pirmo reizi izlasīju šo rakstu gandrīz pirms divdesmit gadiem – 2007. vai 2008. gadā. Man bija gandarījums, ka Latvijā ir ieviests izlīgums – taisnīguma atjaunošanas pieejā balstīta prakse, kas sniedz dialoga iespēju starp cietušo un likumpārkāpēju. Kad iepazinos ar rakstu, izlīguma funkcija Valsts probācijas dienestā bija attīstības sākuma posmā.³ Kopš tā laika taisnīguma atjaunošanas principos balstītas prakses Latvijā ir attīstījušās un mainījušās. Tas mudināja mani aplūkot, kāda ir mūsu pieredze, ciktāl mēs Latvijā esam pavirzījušies uz priekšu ar taisnīguma atjaunošanas principos balstīto prakšu ieviešanu, kādi ir izaicinājumi un ieguvumi, veidojot no tradicionālās justīcijas atšķirīgu pieeju konflikta risināšanai un taisnīguma panākšanai.

Šī raksta sagatavošanai esmu izmantojis dažādu pētnieku publikācijas un institūciju mājaslapās pieejamo informāciju par taisnīguma atjaunošanu, kā arī esmu veicis intervijas ar taisnīguma atjaunošanas jomai pietuvinātiem ekspertiem Latvijā – izlīguma un brīvprātīgo darba organizēšanā iesaistītām personām, izlīguma sarunu vadītājiem. Turpmāk rakstā minētie konflikta risināšanas vai nerisināšanas gadījumi un piemēri ir notikuši Latvijā.