Pie lasītājiem dodas žurnāls, kas lielā mērā veltīts Eiropas Savienības tiesību tematikai. Ierasti šī tiesību nozare saskaras ar pārmetumiem, kas norāda uz tiesību normu inflāciju un pārlieku tieksmi regulēt ikvienu dzīves aspektu. Bijušais Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons nebija sajūsmā par to, ka Regulā (EK) Nr. 2257/94 bija noteikts, ka banāniem nedrīkst būt "pārmērīgs izliekums", savukārt agrākais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers, runājot par subsidiaritātes principu, atļāvās apšaubīt, vai ekomarķējuma piešķiršanas kritēriji sanitārtehniskajai armatūrai (Komisijas lēmums C(2013)2826) ir tāda mēroga izaicinājums, par ko būtu jārūpējas Savienībai. Nevar teikt, ka šī veselīgā kritika nebūtu sadzirdēta – ne velti Eiropas Savienības dibināšanas līgumi ir papildināti ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes (samērīguma, sic!) principa piemērošanu, kurā citstarp ir paredzēts tā sauktais dzeltenās kartītes mehānisms ikvienas dalībvalsts parlamentam iebilst pret subsidiaritātes neievērošanu – iebildumiem sasniedzot "trešdaļu no visām valstu parlamentu un to palātu nodotajām balsīm", dzeltenā kartīte pārvēršas par sarkano.

Mūsu kaimiņu igauņu juristu Karri Gintera un Piretas Šasminas izsmeļošais raksts par Eiropas Savienības direktīvu izpratni un iedarbību apliecina, ka Savienības tiesības turpina intriģēt tiesību zinātniekus un traucē normu piemērotājiem. Šajā rakstā atradīsiet vērtīgas norādes par Igaunijas Augstākās tiesas praksi, interpretējot direktīvas. Ir apsveicama autoru vēlme raudzīties kritiski uz judikatūrā izvēlētajiem risinājumiem. Kā redzams mūsu Augstākās tiesas judikatūras nolēmumu arhīvā, kasācijas instance Latvijā līdz šim ir sniegusi jau 85 dažādu direktīvu interpretāciju, tādēļ aicinām Latvijas autorus nemērot ceļu līdz redakcijām Tartu vai Tallinā, bet doties tieši uz Bruņinieku ielu 36.

Direktīvas oriģinalitātes un daudzo tiesvedību cēlonis jāmeklē tās definīcijā, atbilstoši kurai direktīva uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj valstu iestādēm noteikt īstenošanas formas un metodes. Šāds formulējums var likt jautāt, vai runa nav drīzāk par ieteikumu (rekomendāciju), lai gan akta saistošais raksturs norāda uz likumu. Vēl pirmsākumos Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līgumā (14. pantā) šis tiesību aktu veids tika apzīmēts ar jēdzienu "rekomendācijas". Bija mēģinājums labot šo semantisko neskaidrību līgumā par Konstitūciju Eiropai, nodēvējot direktīvu par "ietvarlikumu", tomēr Eiropas tautu vēlētāju griba to noraidīja.

Kā norādīts rakstā, tiesvedībā nereti rodas jautājums par dalībvalsts tiesiskā regulējuma vai administratīvās prakses atbilstību direktīvai. Eiropas Savienības Tiesa laika gaitā ir atvasinājusi pietiekami elastīgu judikatūru, lai ievērotu līguma autoru gribu katrai dalībvalstij pēc iespējas izvēlēties tai piemērotākās direktīvas īstenošanas formas un metodes. Šī elastība reizē uzliek slogu normu piemērotājam – jo katrā atsevišķā lietā ir jāizvēlas, mēģināt, kā raksta autori, "veikt radošu valsts tiesību normu interpretāciju" un tādējādi principā pieturēties pie valsts likumdevēja izdarītās izvēles vai arī tieši piemērot direktīvas normu.

Eiropas Savienības tiesības, īpaši pēdējā laikā, ietver arī vērtību jautājumus vai, citi teiktu, ideoloģiskus vērtējumus, tas neizbēgami liek pārliecināties, vai "mūsu" un "viņu" vērtības joprojām saskan. Stambulas konvencija jeb Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ir otrā cilvēktiesību nozares konvencija, kurai ir pievienojusies Eiropas Savienība – pēc Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām. Viktorija Soņeca rakstā analizē juridiskās sekas Latvijai līdz ar Eiropas Savienības pievienošanos Stambulas konvencijai. Šis raksts ir sevišķi noderīgs situācijā, kur mūsu likumdevējs vēl nav veicis galīgo izvēli par šīs konvencijas ratifikāciju un tās apmēru.