Vispirms jāpateicas D. Helmanei par kārtējo reizi aktualizētu ļoti būtisku tematu – tiesu varas kritikas robežām. Neskatoties uz to, ka, žurnāla redakcijas ieskatā, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītājas izteiktais viedoklis nav zināšanās balstīts, tomēr ir augsti jānovērtē katra pilsoniski aktīva sabiedrības locekļa gatavība iesaistīties tik būtisku demokrātiskas valsts institūtu, kāda ir tiesu vara, apspriešanā. Bez diskusijām, strīdiem, pretējiem, tai skaitā "skaļiem" un kļūdainiem, viedokļiem nav iedomājama brīva sabiedrība, un Satversme, bez šaubām, ikvienam Latvijā garantē ne vien apziņas (99. pants), bet arī vārda brīvību (100. pants), tāpat kā tā garantē tiesnešu neatkarību (83. pants).

Turpmāk īsumā pievērsīšos diviem aspektiem – D. Helmanes tēzei par tiesneša kritizēšanu kā tiesneša neatkarības apdraudējumu, pēc tam – jautājumam par to, kāda loma tiesu varas darba vērtēšanā ir "Jurista Vārdam".

Argumentēta kritika – vai tiesneša neatkarības apdraudējums

Diskusijas par tiesnešu darba kvalitāti, kritikas pieļaujamību un kritikas robežām demokrātiskā tiesiskā valstī ir ļoti svarīgas. Kopš skolas sola katrs jurists zina, ka taisnīgu tiesu var spriest tikai neatkarīga tiesa. Un to zina arī sabiedrība – tieši šo problēmu savā publikācijā acīmredzot centusies aktualizēt D. Helmane.

No otras puses, tiesa ir jāspriež kvalitatīvi un efektīvi. Arī to zina gan juristi, gan sabiedrība, kura Latvijas tiesu sistēmai aizvien uzticas statistiski gandrīz divas reizes mazāk, nekā to dara "veco demokrātiju" pilsoņi. Divi galvenie sabiedrības neuzticības iemesli tiesām šobrīd ir pārāk garie lietu izskatīšanas termiņi un nesaprotamie, kritiķu ieskatā, arī nepamatotie spriedumi. Šis ir ļoti būtisks aspekts, ja ņem vērā, ka tiesu vara atšķirībā no likumdevēja un izpildvaras nav cikliski nomaināma vēlēšanu procesā. Pamatoti var teikt, ka sabiedrības acīs tiesu varas autoritāte un leģitimitāte balstās tajā, vai sabiedrība saprot, ko dara tiesas, un tādējādi uzticas tiesām.

Tiesneša neatkarību Latvijas valsts nodrošina atbilstoši visiem modernas demokrātiskas tiesiskas valsts standartiem – tiesnešus ieceļ amatā uz mūžu un atceļ no amata tikai Saeima, tiesas spriešanas procesā viņi ir padoti vienīgi likumam, tiesnešiem ir augstas sociālās aizsardzības garantijas, tai skaitā atbilstošs atalgojums un izdienas pensija, kā arī darbam nepieciešamais atbalsts (palīgi, padomnieki, valsts organizētas un apmaksātas apmācības), tiesnešu karjeras, kvalifikācijas un disciplinārās atbildības jautājumus izlemj pašu tiesnešu ievēlētas koleģiālas institūcijas, utt.

Tātad realitāte radikāli atšķiras no Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītājas D. Helmanes publikācijā radītā priekšstata. Augstākās tiesas priekšsēdētājs, pretēji viņas paustajam, nav "visu tiesnešu priekšnieks" tādā nozīmē, kā to saprot D. Helmanes kompetences sfērā – uzņēmējdarbībā. Viņš nevar ne pieņemt darbā, ne atlaist, ne disciplināri sodīt nevienu Latvijas tiesnesi.

Vienlaikus tiesneša neatkarība nenozīmē, ka viņa darbu nedrīkst vērtēt un kritizēt. Ja tā būtu, tiesu vara vispirms zaudētu darba kvalitāti un pēc tam ļoti strauji arī leģitimitāti savas varas avota – Latvijas tautas – acīs. Taču, protams, ņemot vērā tiesu varas neatkarības būtiskumu, šādai kritikai ir zināmas robežas un "sarkanie karodziņi". Piemēram, ar tiesu varas kritizēšanu ļoti piesardzīgiem ir jābūt pārējo divu varas zaru – likumdevēja un izpildvaras – pārstāvjiem. Diemžēl Latvija pēdējos gados ir pieredzējusi situācijas, kad, piemēram, no Saeimas tribīnes izskan priekšlikumi likvidēt Satversmes tiesu par tādu spriedumu pieņemšanu, kas nav bijuši pieņemami konkrētiem politiskajiem spēkiem. Šādus aicinājumus tik tiešām var uzskatīt par tiesu varas neatkarības apdraudējumu, un šādos gadījumos pilsonisku aktīvistu iesaistīšanās sabiedriskās domas aktivizēšanā būtu pat ļoti vēlama. Jo atšķirībā no Augstākās tiesas priekšsēdētāja iespējām "ietekmēt" rajona tiesas tiesnesi Saeimai tik tiešām ir vara lemt par to, kādas tiesas Latvijā ir vai nav.

Par tiesu varas un spriedumu kritikas nepieciešamību un pieļaujamām robežām ir uzkrāts liels skaits zinātnisku atziņu, dažādu viedokļu un pat tiesas spriedumu gan Latvijā, gan ārvalstīs. Vairākas būtiskas publikācijas bijušas arī "Jurista Vārdā",² tai skaitā pavisam nesen, un tādas, kas paudušas tieši redakcijas nostāju šajā jautājumā. Viena no tām izraisīja arī plašāku rezonansi sabiedrībā, un par to ieinteresējās arī citi mediji.³ Tādēļ šajā īsajā komentārā nav vērts atkārtoties, tikai jānorāda, ka lielākā daļa tiesībnieku ir vienoti uzskatā par to, ka tiesu prakses kritiska izvērtēšana ir viens no tiesu darba uzlabošanas stūrakmeņiem, un visefektīvāk šāda analīze darbojas, ja to veic tieši tiesu varai piederīgās amatpersonas – tiesneši, advokāti, prokurori, kā arī citi tiesību praktiķi un tiesību zinātnieki.

Taču, protams, ir arī gadījumi, kad tiesu vara, visticamāk, no pagātnes saglabāto "korporatīvisma" tradīciju dēļ nespēj pati reaģēt uz iekšējām problēmām un ir nepieciešams ārējs spiediens, lai risinātu gadiem ilgi briedinātus jautājumus. Bēdīgs piemērs tam bija maksātnespējas jomas problēmas, kurām tiesneši 2018. gadā pievērsās tikai pēc Ārvalstu investoru padomes ultimatīviem paziņojumiem un žurnālistu skandaloziem atklājumiem. D. Helmane kā uzņēmējdarbības jomas eksperte šos notikumus noteikti atceras. Diemžēl tas bija tieši tāds gadījums, kad tiesu sistēma acīmredzot pārāk ilgi bija klusējot noraudzījusies uz vairāku tiesnešu neizprotamajām "aktivitātēm" un nepamatotajiem spriedumiem, attaisnojoties ar pārprastu tiesneša "neatkarības" izpratni.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, "Jurista Vārda" redakcija vienmēr atbalsta un mudina tiesnešus, advokātus, tiesību zinātniekus un citus nozares profesionāļus kritiski un argumentēti analizēt tiesu spriedumus. A. Strupiša nesenā publikācija "Argumentācijas trūkums tiesas nolēmumā kā tiesneša disciplināratbildības pamats" ir izcils šādas analīzes piemērs, kas noteikti būtiski uzlabos tiesas spriešanas kvalitāti Latvijā. Nevar būt šaubu, ka tiesu spriedumiem ir jābūt argumentētiem, jo pretējā gadījumā tie vienkārši ir nepamatoti. Jādomā, ka arī D. Helmanei situācijā, kad iznāktu sastapties ar kādu tiesu, gribētos, lai spriedums, kas skar viņas intereses, ir argumentēts. Ja kāds atsevišķs tiesnesis A. Strupiša aicinājumu saviem amata kolēģiem spriedumus saprotami argumentēt ir uztvēris kā nepieļaujamu spiedienu uz savu neatkarību, tad šādam tiesnesim tik tiešām būtu vēlreiz jāpārdomā tiesneša amata mērķi un uzdevumi demokrātiskā tiesiskā valstī.

Par vārda brīvību un viedokļu daudzveidību "Jurista Vārdā"

Ja D. Helmane būtu lasījusi ne vien viņai "ieteikto" A. Strupiša publikāciju, bet arī citus rakstus "Jurista Vārdā", turklāt ilgākā laika periodā, viņa, iespējams, būtu sapratusi mūsu žurnāla darbības mērķus un principus. Proti, "Jurista Vārda" uzdevums ir Latvijas tiesiskās sistēmas problēmu identificēšana un risināšana, kas notiek atklātas, kritiskas un profesionālas tieslietu nozares pārstāvju un tieslietu politikas veidotāju diskusijas formā.

Savā publikācijā D. Helmane norāda uz faktu, ka žurnālu izdod valsts īpašumā esošs uzņēmums "Latvijas Vēstnesis", un nepiespiesti secina: "Žurnāla redakcija uzskatāmi nekritiski piever acis uz augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlmi komentēt procesā esošu lietu, lai arī to nepārprotami nepieļauj tiesnešu ētikas kodekss." Kā arī uzdod jautājumu redakcijai: "Vai tas būtu pieļaujams arī ierindas tiesnesim, vai šajā gadījumā izņēmums ir tikai augstākās tiesas vadītājam?"

Redakcijas atbilde uz šo D. Helmanes jautājumu skan: "Protams!" Un tam ir gan formāls, gan praktisks pamatojums.

Pirmkārt, "Jurista Vārds" nekādā veidā "nepieder" Augstākajai tiesai un tādēļ nevar būt tās priekšsēdētāja "rupors". Žurnāla izdevēja – VSIA "Latvijas Vēstnesis" – kapitāla daļu turētāja ir Tieslietu ministrija, tātad nevis tiesu varas, bet izpildvaras institūcija. Taču daudz būtiskāks ir kas cits. Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītājai, kuru šī raksta tapšanā esot vadījusi "veselīga zinātkāre", būtu vajadzējis zināt, ka masu mediju saturu nosaka to redakcija, nevis īpašnieks, lai kurš tas arī būtu, – tā ir demokrātijas aksioma, kas citstarp nostiprināta arī tālajā 1990. gadā pieņemtajā Latvijas preses likumā.⁴ Ja tā nav (un tā diemžēl gadās), tad tā ir novirze, nevis normalitāte.

"Jurista Vārds" šogad svin 20 gadus, kopš tam ir patstāvīga redakcija, un visus šos gadus esam centušies praksē īstenot demokrātiskas valsts preses pamatprincipus, tai skaitā viedokļu daudzveidību. Ja vien raksts ir par nozīmīgu tiesību jautājumu, tas ir juridiski argumentēts un tajā aplūkotā problēma ir profesionāli analizēta, tad tam ir ļoti labas izredzes tikt publicētam "Jurista Vārdā" – neatkarīgi no tā, vai autora viedoklis sakrīt ar ministrijas, Augstākās tiesas, valdības, Saeimas vai kādas citas "priekšniecības" domām.

Iespējams, ka nezinātāju tas var pārsteigt, bet "Jurista Vārda" lasītājiem tā ir ikdiena – redzēt, ka žurnāla lappusēs jauns iesācējs jurists kritizē Senāta vai Satversmes tiesas spriedumus. Turklāt pastāv varbūtība, ka pēc kāda laika zemākas instances tiesas uz šo publikāciju atsaucas savos nolēmumos.

Ja būtu jāmin kāds sevišķi spilgts viedokļu daudzveidības gadījums, kas šobrīd varētu interesēt plašāku Latvijas publiku, tad tās noteikti ir "Jurista Vārdā" notikušās diskusijas par Stambulas konvenciju (viens raksts arī šodienas laidienā). Lai ko domātu redakcija, vairāku gadu garumā esam devuši iespēju izteikties par šo starptautisko līgumu visdažādāko viedokļu paudējiem, lai cik pretrunīgi viņu uzskati būtu.⁵

Kopsavelkot "Jurista Vārda" darbības principus, gribētos teikt, ka "Jurista Vārds" ir lojāls tiesiskumam un taisnīgumam, nevis kādiem "tieslietu sistēmas korporatīvisma" principiem. Arī žurnāla jaunajā abonēšanas kampaņā, kas šobrīd norit, esam akcentējuši tādas būtiskas kategorijas kā taisnīgums, tiesiskums, argumentācija un profesionalitāte. Redakcija zina un apzinās savu atbildību par žurnāla saturu, un tās darbu nosaka brīvas un neatkarīgas preses darbības pamatprincipi un profesionālie standarti. Neatkarīgi no finansēšanas avota – daļu gan veido arī žurnāla abonentmaksas un tirdzniecības ieņēmumi, tātad ar savu naudu to finansē arī lasītāji, "Jurista Vārds" ir sabiedrības kopējo interešu sargsuns, nevis atsevišķu interešu grupu vai institūciju "pagarinājums".

Tādēļ, noslēdzot šīs pārdomas par D. Helmanes publikāciju "Augstākās tiesas zemākais standarts", gribētos aicināt visus, kam ir no A. Strupiša atšķirīgs viedoklis par argumentāciju tiesu nolēmumos, savas domas iesūtīt "Jurista Vārdam". Mēs tās noteikti publicēsim.

Fakts, ka ar tieslietām nesaistītiem sabiedrības locekļiem ir vēlme iesaistīties domu apmaiņā par to, drīkst vai nedrīkst kritizēt tiesnesi, kā arī šāda veida publikāciju īpašā popularitāte pašu juristu vidū (visi raksti par šiem tematiem ierindojas mūsu portāla top līderos), rāda, ka diskusija par plašākas sabiedrības, kā arī nozares iekšējām iespējām kritiski izvērtēt un tādējādi uzlabot Latvijas tiesu sistēmas darbu noteikti ir jāturpina. Lai šādu domu apmaiņu veicinātu, līdz oktobra beigām divas nozīmīgākās šim tematam šogad veltītās "Jurista Vārda" publikācijas – prof. K. Torgāna un AT priekšsēdētāja A. Strupiša rakstu – piedāvājam lasīt brīvpieejā jebkuram interesentam portālā juristavards.lv.⁶