Ievads

Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencija) ir viens no diviem starptautiskiem līgumiem, kurus parakstījusi un ratificējusi Eiropas Savienība (turpmāk – ES). Pirmais bija Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – UNCRPD).¹ Saistībā ar Stambulas konvenciju Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) jau 2021. gada 6. oktobra atzinumā cita starpā uzsvēra, ka ES var ratificēt Stambulas konvenciju arī bez visu ES dalībvalstu piekrišanas, līdz ar to Stambulas konvencijas ratificēšana ES personā nav negaidīts pārsteigums. Vienlaikus Stambulas konvencijas ratificēšana ES personā raisa plašas diskusijas saistībā ar to, kāda būs Stambulas konvencijas ietekme tajās ES dalībvalstīs, kas attiecīgo konvenciju nav ratificējušas. Tādēļ šī raksta ietvaros autore centīsies sniegt atbildi uz konkrēto jautājumu, norādot uz pastāvošām ES un ES dalībvalstu kompetencēm un to nošķiršanu, vienlaikus pievēršoties Stambulas konvencijai kā starptautiskam līgumam un no tā izrietošiem nosacījumiem. Papildus autore vērš uzmanību, ka ārpus konkrētā raksta tiek atstāta diskusija par Stambulas konvencijas saturu, ņemot vērā, ka šobrīd aktuālais jautājums saistīts tieši ar to, ko Latvijai nozīmē Stambulas konvencijas ratificēšana ES personā un kā šī ratificēšana izpaudīsies praktiski.

Stambulas konvencija: starptautisks līgums un no tā izrietošais

Stambulas konvencijas kontekstā būtiski norādīt uz Vīnes konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija). Kā izriet no Vīnes konvencijas 6. panta, katrai valstij piemīt tiesībspēja slēgt līgumus. Vienlaikus Vīnes konvencijas 11. pantā noteikts, ka valsts piekrišana līguma saistošam raksturam var būt izteikta ar parakstīšanu, līgumu sastādošu dokumentu apmaiņu, ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos, vai jebkādā citā veidā, par kuru ir vienošanās. Tālāk Vīnes konvencijas 12.–15. pantā skaidroti minētie piekrišanas veidi. Latvijas gadījumā tā ir tikai šīs konvencijas parakstīšana, nevis minētās konvencijas ratificēšana.² Kā izriet no Vīnes konvencijas 18. panta, valstij ir pienākums atturēties no rīcības, kas ir vērsta pret līguma objektu un mērķi, ja valsts ir parakstījusi līgumu. Satversmes tiesas spriedumā skaidrots: "Vīnes konvencijas 18. panta būtība ir kalpot par garantiju tam, lai līguma ratifikācija nekļūtu bezjēdzīga, piemēram, gadījumā, ja līguma objekts vairs nepastāvētu.