Domājams, ka tagad, kad esam uzsākusi gatavošanos Moneyval 6. kārtas novērtējumam un tikko iepazinušies ar nesenās Parlamentārās izmeklēšanas komisijas ziņojumu,¹ iespējams, ir lietderīgi atsaukt atmiņā notikumus, kas noveda pie 2018. gada finanšu sektora un valsts reputācijas krīzes.

Rakstā analizēti finanšu sektora attīstības posmi, kurus cikliski pārtrauca vairākas krīzes – 1998., 2008. un 2018. gadā.

Atskats vēsturē atklāj paradoksālu pretrunu – no vienas puses, bijām lepni par dziesmotajā revolūcijā atjaunoto neatkarīgo Latviju, kur oficiālā politika demonstrēja "skaidru vēlmi atgriezties Eiropas demokrātisko valstu vidū",² bet, no otras puses, finanšu sektora un nacionālās valūtas stabilitātes balstīšana uz kapitālu, kas "bēg" vai ir nozagts Krievijā un citās NVS valstīs.

Autore rakstā mēģina saprast, kā Latvija kļuva par "zemi, kas mazgā", faktiski par ārzonu, kur banku hibrīdmodelis – rezidentus apkalpojošās skandināvu bankas sniedza eiropeiskuma sajūtu, bet Krievijas un citu NVS valstu kapitāla tranzītu uz Rietumeiropu un nerezidentus apkalpojošās bankas ilgstoši bija izdevīgas Latvijas un citu Rietumvalstu baņķieriem, juristiem, finanšu konsultantiem un citām pietuvinātajām personām.

Kā sākās 2018. gada finanšu sektora krīze

Pirms sešiem gadiem, 2017. gada oktobra beigās/novembra sākumā, Latvijā notika Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk – FATF) reģionālās organizācijas Eiropas Padomes Moneyval ekspertu komitejas (turpmāk – Moneyval) 5. kārtas novērtējuma klātienes vizīte.

Tā bija daļa no Latvijas NILL/TF/PF novēršanas sistēmas efektivitātes pārbaudes, kas sākās 2017. gada sākumā, bet tika pabeigta 2018. gada vasarā.

Klātienes vizītes norisi klusi koordinēja tolaik t.s. Kontroles dienests, un tajā piedalījās dažādu ministriju, prokuratūras, tiesībaizsardzības iestāžu, uzraudzības un kontroles iestāžu, kā arī finanšu un nefinanšu sektora pārstāvji. Par notikumu savās interneta vietnēs vēstīja dažas iesaistītas iestādes, atsevišķas asociācijas un tikai nedaudzi mediji.³

Vizīte pagāja mierīgi. Kopējo letarģisko atmosfēru paspilgtināja tikai daži pārsteiguma momenti, jo īpaši tas, cik ātri, neizmantojot pat trešdaļu no ieplānotā laika, eksperti atvadījās no tolaik vienas no pašpārliecinātākajām bankām, kas bija nopietni apbruņojusies ar dažādiem informatīviem materiāliem par Latvijas finanšu sektorā notikušajām izmaiņām, ko labi raksturoja kāds ap to laiku veikts strīdīgs pētījums, ka "dažādu institūciju un organizāciju centienu un ārvalstu sadarbības partneru atbalsta rezultātā Latvija ir izslēgta no to valstu saraksta, kur naudas atmazgāšana ir būtiska problēma".⁴ Iestāžu starpā valdošās nekoordinētības, neuzticības un savdabīgas konkurences atmosfēra, kā arī vājās zināšanas legalizācijas novēršanas jomā un izpratnes trūkums par šīs vīzītes nozīmīgumu pārsteigums varēja būt tikai retajam.

Tolaik vēl nenojautām, ka jau pāris mēnešus vēlāk sekos nopietni pārbaudījumi, kas pilnībā mainīs Latvijas finanšu sektoru, liks uzdot jautājumus par mūsu valsts suverenitāti, ekonomiskās attīstības un drošības scenārijiem.

Kārtējā krīze Latvijas finanšu sektorā

No "plaisu špaktelēšanas" līdz neatgriezeniskai tilta uz austrumiem sagrūšanai (2018–2023)

2018. gada februāra vidus bija milzīgu satricinājumu laiks. 13. februārī ASV Valsts kases departaments FinCEN (Finanšu noziegumu uzraudzības un apkarošanas iestāde) publicēja paziņojumu, ka trešajai lielākajai Latvijas privātbankai "ABLV Banka" (turpmāk – ABLV) ir piemērotas sankcijas par to, ka tā ir institucionalizējusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju kā bankas uzņēmējdarbības pamatelementu, traucējusi uzraudzības veikšanu un veikusi darbības, kas palīdzējušas finansēt Ziemeļkorejas ballistisko raķešu programmu un liela apjoma nelikumīgas aktivitātes Azerbaidžānā, Krievijā un Ukrainā.⁵

Divas dienas vēlāk, nesaistīti ar šo notikumu, tika uzsākts kriminālprocess pret Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču.⁶

Latvijas biznesa, jo īpaši finanšu sektora un politiskajā vidē valdīja liels satraukums un rosība. Tika izplatīti dažādi pretrunīgi paziņojumi, kas liecināja, ka Latvija nebija gatavojusies tik spēcīgam sitienam pa līdz šim salīdzinoši netraucēti būvēto "tiltu starp Austrumiem un Rietumiem", tīksmināšanos par Latvijas bankām, "kas ir tuvāk nekā Šveice"⁷ un tikai vēl pirms gada Finanšu sektora attīstības plānā nostiprināto uzdevumu palielināt Latvijas kā reģionālā finanšu centra ietekmi.⁸

Nākamās dienas, nedēļas un mēnešus raksturoja straujš notikumu virknējums.

ABLV saskārās ar klasisku bank run jeb ievērojamu līdzekļu (23 % no visiem depozītiem⁹) aizplūšanu no bankas,¹⁰ kā rezultātā Eiropas Centrālā banka (turpmāk – ECB) konstatēja, ka ABLV un tās meitasbanka Luksemburgā "ABLV Bank Luxembourg" sabrūk vai ir gaidāms sabrukums, bet bankas glābšana neatbilstu sabiedrības interesēm.¹¹ Vēl dažas dienas vēlāk ABLV akcionāri pieņēma lēmumu veikt ABLV pašlikvidāciju, ko 2018. gada 12. jūnijā apstiprināja Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk – FKTK), bet jūlijā ECB pieņēma lēmumu anulēt ABLV kredītiestādes licenci.¹²

Valdība un Saeima steidzamības kārtībā veica straujas izmaiņas normatīvajos aktos, lai uzsāktu t.s. de-risking procesu,¹³ kur cita starpā viena no būtiskākajām izmaiņām bija aizliegums sadarboties ar noteiktām pazīmēm atbilstošām "čaulas" kompānijām, kas būtībā bija Latvijas nerezidentu banku darbības stūrakmens.¹⁴

2018. gada 24. augustā tika publicēts Latvijai neglaimojošs Moneyval vērtējums,¹⁵ kurā konstatēto būtisko un daudzskaitlīgo Latvijas NILL/TF/PF novēršanas un apkarošanas sistēmas trūkumu dēļ Latvija ne vien nonāca Moneyval padziļinātās uzraudzības,¹⁶ bet arī FATF Starptautiskās sadarbības pārskatīšanas grupas (ICRG) procesā. Šo abu procesu ietvaros Latvijas iestādēm un privātajam sektoram bija jādemonstrē spēja tikai viena gada laikā pilnībā un kvalitatīvi izpildīt visas Moneyval rekomendācijas, lai novērstu Latvijas iekļaušanu FATF "pelēkajā sarakstā".

Pāris turpmāko gadu laikā notika vēl vairāki būtiski notikumi, kas uz finanšu noziegumiem lika raudzīties ar citām acīm. 2019. gadā bankrotēja PNB banka;¹⁷ ASV Ārvalstu kapitāla kontroles biroja (OFAC) sarakstā, balstoties uz t.s. Magņitska likumu,¹⁸ tika iekļauts Aivars Lembergs un vairākas ar viņu saistītas juridiskas personas, pasaule uzzināja par t.s. FinCen sarakstiem, kas apstiprināja informāciju par Latvijas bankām un to, ka ASV banku sektorā Latvija gadiem skaitījusies augsta riska jurisdikcijas valsts;¹⁹ Eiropas Savienība pēc ABLV, "Pilatus bank" Maltā, "Danske Bank" Igaunijā un Dānijā "laundromātu" skandāliem uzsāka tās vēsturē būtiskākās reformas legalizācijas novēršanas jomā.²⁰

Vienlaikus Latvijā bija gandrīz pilnībā nomainīta visu svarīgāko NILL/TF/PF jomā iesaistīto iestāžu vadība,²¹ kā arī sākusi darboties jauna valdība, kura par savu prioritāti bija izvirzījusi finanšu sektora sakārtošanu, tostarp ņemot vērā Moneyval ziņojumā iekļautās rekomendācijas.²²

Daļa no šīm reformām tika pieteikta kā finanšu sektora "kapitālais remonts",²³ kura ietvaros tika veikti: (1) fundamentāli grozījumi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumā un Kredītiestāžu likumā, tostarp paredzot apvienot Latvijas Banku un FKTK, kā arī stiprinot kredītiestāžu uzraudzību NILL/TF/PF jomā un paplašinot kredītiestāžu likvidācijas juridisko ietvaru; (2) grozījumi Kriminālprocesa likumā, paplašinot legālās prezumpcijas principa piemērošanu attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, un (3) atslogots tiesībaizsardzības iestāžu, prokuratūras un tieslietu sistēmu kopumā darbs ar mērķi palielināt noziedzīgu nodarījumu atklāšanu, it īpaši tādu, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu.²⁴

Vēlāk šis termins folklorizējās un ar to tika apzīmētas visas izmaiņas, tostarp fundamentālas reformas Finanšu izlūkošanas dienestā (turpmāk – FID), starptautisko un nacionālo sankciju sistēmā, aizdomīgu darījumu un sliekšņa deklarācijas ziņošanas kārtībā, jaunu NILLTFPFN likuma subjektu (maksātnespējas administratori un personas, kas darbojas mākslas un antikvāro priekšmetu apritē) noteikšana, patieso labuma guvēju reģistra izveide, atbildības pastiprināšana par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, dažādu koordinācijas mehānismu izveide, simtiem lielāku un mazāku izmaiņu likumos, bet galvenokārt attieksmē un izpratnē par legalizācijas novēršanas jomas ietekmi uz Latvijas ekonomisko, politisko un sociālo drošību.

Papildus daudzajām pozitīvajām un ļoti nepieciešamajām izmaiņām ar šo terminu sāka apzīmēt visu 2018.–2023. gadā notikušo finanšu sektorā un legalizācijas novēršanas jomā – jau minēto divu banku, kā arī trešās – "Baltic International Bank" – likvidāciju,²⁵ ievērojamo skaitu kriminālprocesu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, t.sk. pret minēto banku vadībām, kur ABLV lieta jau atrodas iztiesāšanas stadijā, būtisku konfiscētās noziedzīgās mantas apjomu, stingrās kontroles procedūras bankās, kas radījušas nereti ļoti pamatotas bankas klientu pretenzijas un, visbeidzot, visas Latvijas ekonomikas sabremzēšanos un konkurētspējas problēmas, ko šobrīd var apzīmēt kā ilgstoši lolotā tilta starp Austrumiem un Rietumiem un ziemeļu Šveices ilūzijas pilnīgu un neatgriezenisku sabrukšanu.²⁶

Kamēr Moneyval un FATF procesā iesaistītās Latvijas iestādes un privātais sektors vēl to nezināja, 2020. gada sākumā tika sagaidīts izcils smagā darba novērtējums, kam iepriekš ticēja retais, bet, visticamāk, neticēja neviens. Kļuvām par pirmo valsti Eiropā, bet otro pasaulē,²⁷ kura lielākoties vai pilnībā bija izpildījusi visas 40 FATF rekomendācijas (demonstrējām t.s. tehnisko atbilstību jeb paaugstinājām vērtējumu 11 jomās, kurās bija veikti būtiski grozījumi normatīvo aktu līmenī), kā arī izvairījāmies no iekļaušanas FATF "pelēkajā sarakstā" (tika atzīts, ka Latvijas NILL/TF/PF novēršanas standartu piemērošanā kļuvusi samērā efektīva).²⁸

Tobrīd tūlītēju gandarījumu sniedza ziņa, ka kredīt­reitingu aģentūra "S&P Global Ratings" ir nolēmusi pa­augstināt Latvijas kredītreitingu vēsturiski augstākajā "A+" līmenī, kas, visticamāk, bija sakritība, nevis Moneyval un FATF lēmumu rezultāts,²⁹ bet vēlāk arī dažādu starptautisko organizāciju sniegtie pozitīvie vērtējumi un aicinājums Latviju izmantot kā piemēru citām valstīm, t.sk. Kukuļošanas apkarošanas starptautiskajos biznesa darījumos darba grupas (OECD)³⁰ un Starptautiskā Valūtas fonda ziņojumos,³¹ par to liecināja arī Finanšu izlūkošanas dienestu Egmont grupas balva Latvijas FID par izcilo darbu³² u.c.

Vienlaikus jāatzīmē, ka Moneyval un FATF process izrādījās ne tikai tehniski ļoti sarežģīts, jo būtībā bijām spiesti spēlēt spēli, kurā noteikumi tika definēti tikai spēles laikā vai pat pēc tās,³³ bet arī iekšpolitiski un ārpolitiski izaicinošs.

Atvieglojuma nopūta pēc FATF lēmuma vienlaikus bija bažu pārpilna. Lai gan šī bija līdz šim nopietnākā krīze, kas bija skārusi Latvijas finanšu sektoru un apšaubījusi legalizācijas novēršanas sistēmas efektivitāti, tā nebūt nebija pirmā. Līdz šim dažādas whitewashing³⁴ jeb reputācijas atmazgāšanas aktivitātes bija nodrošinājušas iespēju izvairīties no fundamentālām sekām, bet nekad nebija likusi pilnībā atteikties no netīras naudas apkalpošanas biznesa.

Šoreiz tehniski un pēc būtības bijām izdarījuši daudz: sākām daudz labāk saprast gan to, kas ir legalizācija, gan arī to, kā to novērst un apkarot; visa Moneyval un FATF procesā iesaistītā komanda bija kļuvusi par saliedētu, mērķtiecīgu un ļoti būtisku spēku. Vienlaikus apziņa, ka gadu gaitā ir izlolots ievērojams skaits profesionālo naudas atmazgātāju, kuru "bizness" un dzīvesveids ticis apdraudēts, apvienojumā ar vēl joprojām novājinātām iekšlietu struktūrām, ekonomiskās konkurētspējas mazināšanos, lielo korupcijas līmeni un fundamentālo Kremļa ietekmi enerģētikas un informatīvās telpas jomā, lika gatavoties tam, ka starptautiskā spiediena samazināšana neļaus veidot pilnībā jaunu finanšu sistēmas modeli un līdz ar to veidot citu ekonomiskās attīstības un drošības ceļu.

Pa šo laiku pasaule ir ļoti mainījusies. Vispirms izturējām pandēmijas radītos pārbaudījumus, kas visu sabiedrību, bet īpaši uzkrītoši – noziedzīgo pasauli, pārcēla uz virtuālo vidi, kurā gandrīz netraucēti attīstījās dažādas kibernoziegumu, īpaši krāpšanas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, formas.

Legalizācijas novēršanas jomā arvien nepārprotamāk tiek stiprināta cīņa ar finanšu noziegumiem, īpašu uzsvaru liekot uz tehnoloģisko attīstību, sadarbību, juridisko personu darbības caurskatāmību un nefinanšu, jo īpaši juristu, grāmatvežu un nekustamā īpašuma starpnieku, kā arī atsevišķu mazāk vai līdz šim neuzraudzītu finanšu sektora (piemēram, virtuālo valūtu pakalpojumu sniedzēju, vērtspapīru darījumu u.c.) uzraudzību.

Diemžēl īpašu aktualitāti ieguvusi sankciju tēma, kad nu jau gandrīz divus gadus dzīvojam Ukrainas kara ēnā. Pēc Krievijas barbariskā iebrukuma Ukrainā arī plašākai pasaules daļai tika atklāta patiesība par šaubīgas izcelsmes Krievijas un tās satelītvalstu – NVS naudu, kas burtiski pārplūdinājusi Rietumus un ērti integrējusies ekskluzīvās precēs un nekustamajā īpašumā, kuras kustībā mēs paši bijām gan iesaistīti, gan arī smagi turpinām ciest, tā teikt "paši pūtām un paši degām".³⁵

Šobrīd karadarbība Ukrainā un sankciju jautājumi ir kļuvuši par vienu no aktuālākajiem tematiem daudzu valstu valdībām, biznesiem un legalizācijas novēršanas cīņā iesaistītajiem. Jaunākie pieejamie dati liecina, ka aptuveni 60 pasaules valstis, kas pašas ieviesušas vai atbalsta pret Krieviju noteikto sankciju režīmus, ir iesaldējušas Krievijas oligarhiem piederošos aktīvus aptuveni 58 miljardu apmērā, bet papildus vairāku simtu miljardu apmērā iesaldēti Krievijas valstij piederošie aktīvi.³⁶ Eiropa, kurā iesaldēts lielākais aktīvu apjoms, vēl joprojām turpina domāt, vai un kā šos aktīvus konfiscēt, lai tos izmantotu Ukrainas atjaunošanas atbalstam. Tikmēr Baltijas valstis un Polija turpina būt visaktīvākās sankciju rezultātā iesaldēto aktīvu konfiskācijas idejas aizstāves.³⁷ Vasarā darbu uzsākusī jaunā Somijas valdība arī "labvēlīgi vērtēs krievu iesaldēto aktīvu konfiscēšanu un ieņēmumu pārdali, lai atbalstītu Ukrainu [..] Ārvalstu palīdzība netiks sniegta arī valstīm, kas atbalsta Krievijas uzbrukumu".³⁸ Iemesli nav tālu jāmeklē – esam valstis, kas visvairāk cietušas no Krievijas agresijas un vislabāk apzinās tās radītos draudus.

Bet vai tiešām apzināmies?

Tagad, kad esam uzsākusi gatavošanos Moneyval 6. kārtas novērtējumam, iespējams, ir lietderīgi atsaukt atmiņā notikumus, kas noveda pie raksta sākumā analizētās krīzes.

Latvijas finanšu sektora pirmsākumi

Komunisti pārtop par baņķieriem, finanšu plūsmas no Austrumiem – Latvijas neatkarības garants un ziemeļu Šveices pirmsākumi (1988–1998)

Latvijas mūsdienu finanšu un banku sektora vēsture ir aptuveni 35 gadus sena, un tā saistīta ar 1985. gadā Padomju Savienībā uzsākto perestroiku un centieniem liberalizēt ekonomiku, t.sk. 1987. gadā pieņemto likumu "Par valsts uzņēmumiem" un 1988. gadā – likumu "Par kooperatīviem", kas atļāva dibināt kooperatīvās bankas. Tajā paša gadā valsts uzņēmumiem tika atļauts veidot komercbankas, un faktiskais Padomju Savienības sabrukums jau bija nenovēršams.

Līdz 1990. gada beigām Padomju Savienībā bija jau vairāk nekā 400 banku un praktiski nekādu regulatīvo prasību. Šis ir laiks, kad arī Latvijā strauji attīstījās finanšu sektors un centieni izveidot monetāru neatkarību no Padomju Savienības. 1990. gadā tika pieņemts likums "Par bankām", atjaunota Centrālās bankas darbība, bet 1991. gada martā izsniegta pirmā ārvalstu valūtas tirdzniecības licence Padomju Savienībā, kuru saņēma divu Komunistiskās partijas pārstāvju Valērija Kargina un Viktora Krasovicka izveidotais "Parekss" (vēlāk – 1992. gadā uz tā bāzes dibinātā, 2008. gadā bankrotējusī, bet valsts izglābtā (pārņemtā) "Parex banka", kura uzskatāma par ārzonu jeb nerezidentu banku sektora "ciltsmāti").

Tā laika notikumus un finanšu sektora attīstības kultūru spilgti raksturo kāda sena V. Kargina intervija, kurā viņš apraksta gan to, cik nekontrolētā vidē darbojās jaunie juridiskie veidojumi, gan to, kā licences tekstu sagatavojuši paši licencējamie, gan arī to, cik liela bija šo privāto finanšu iestāžu ekonomiskā un tai sekojošā politiskā ietekme.³⁹

"Latvijā bankas radās kā sēnes pēc lietus" – tā 1996. gadā teica Latvijas Bankas prezidenta padomnieks Uldis Klauss.⁴⁰ Līdz 1992. gada beigām Latvijā bija izsniegtas jau 50 licences banku darbībai, kas primāri darbojās kā Krievijas un citu NVS valstu naudas galvenais apkalpotājs.

Izaugsmes pamatā bija:

1) Latvijas stratēģiski svarīgais ģeogrāfiskais novietojums;

2) Latvijas ostu, jo īpaši Ventspils, vēsturiskā tranzītbiznesa loma;

3) Latvijas Bankas stingrais uzstādījumu cīnīties ar inflāciju, saglabājot fiksētu nacionālās valūtas kursu, ko izzudušās ražošanas apstākļos varēja nodrošināt, piesaistot ārvalstu valūtas plūsmas;

4) jau minētais liberālais ārvalstu valūtu tirdzniecības režīms un

5) plašais Latvijas banku korespondentkontu tīkls ārvalstu bankās.⁴¹

Tā laika Latvijas Bankas vadība,⁴² iedvesmojoties no Šveices piemēra, atbalstīja Latvijas veidošanos par starptautisku banku centru, kurā NVS kapitāla plūsmas tika uzskatītas par nacionālās valūtas stabilitātes un Latvijas neatkarības garantu. Latvijas banku sektors bija vienīgais, kuram saspringtās attiecības ar Krieviju bija izdevīgas, jo tās ļāva Latviju reklamēt kā vietu, kur aktīvi no Austrumiem tiks pienācīgi aizsargāti.

Jau dažus gadus vēlāk iepriekš minētajā U. Klausa 1996. gada runā gan akcentēts, ka "daļa no šīs naudas bija tā sauktā flight money, kas "bēga" no Krievijā topošās valūtas kontroles un meklēja liberālus ūdeņus, ko tā atrada Latvijā. Daļa no šīs naudas bija melnā jeb netīrā – nelegāli iegūtā nauda, ko Latvijā varēja viegli "atmazgāt", iepludinot to banku sistēmā. Diemžēl Latvijā vēl tagad nav likuma, kas būtu vērsts pret netīrās naudas "atmazgāšanu"".⁴³

Par spīti šim Centrālās bankas augstas amatpersonas novērojumam, Latvijas bankas turpināja attīstīt savu pamatservisu – starptautisko maksājumu ātru un efektīvu apkalpošanu, izmantojot korespondējošo banku sistēmu, "čaulas kompāniju" tīklu un anonīmos kontus. Piemēram, "Rietumu banka" tikai 1994. gadā caur korespondentbanku tīklu veica darījumus 614 miljonu ASV dolāru apmērā, kas bija piecas reizes lielāks apjoms nekā tās aktīvi.⁴⁴

Tas, kas pēc mūsdienu mērauklas būtu nepārprotama noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, tobrīd tāda neskaitījās, jo vēl joprojām finanšu sektora regulācija bija ļoti minimāla, bet pirmais Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums tika pieņemts tikai 1998. gadā.

Organizētās noziedzības ietekme uz finanšu sektoru

Kad likumīgie zagļi kļūst par pilntiesīgiem komersantiem un politiķu labākajiem draugiem

Vienlaikus ar komercdarbības, nerezidentu banku un finanšu centra attīstību tika uzsākts privatizācijas process, kas piesaistīja organizētās noziedzības interesi. Jāatzīmē, ka organizētās noziedzības grupējumi (turpmāk – ONG) 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā diktēja noteikumus un iedvesa bijību ikvienā, arī ierēdņos un politiķos. Viņi, izmantojot vispārējo haosu, novājinātās iekšlietu struktūras, pieaugošo nabadzību un korupciju, kā arī Padomju Savienības norieta periodā izveidotās ciešās saites ar korumpētiem Komunistiskās partijas funkcionāriem, čekistiem un citām amatpersonām, kā arī ar t.s. padomju tirdzniecības mafiju – slepeniem miljonāriem, kuriem viņi palīdzēja slēpt vai aizsargāt mantiskos labumus, kas iegūti valsts īpašuma piesavināšanās vai spekulāciju ar aizliegtām precēm rezultātā (legalizācijas pirmsākumi), piespieda jaunos uzņēmējus dalīties peļņā, pārņēma šo uzņēmumu un iesaistījās privatizācijā.⁴⁵

Tādējādi ONG stingri iesakņojās Krievijas politiskajā un ekonomiskajā sistēmā, vienlaikus saglabājot ietekmi bijušajās padomju republikās. No trim Baltijas valstīm tieši Latvijā Krievijas organizētajai noziedzībai bija vislielākā ietekme.⁴⁶ Papildus tam liela krievu valodā runājošās populācijas daļa, no kuriem vairumam bija liegta iespēja ieņemt amatus publiskajā sektorā vai piedalīties politiskos procesos, bija kļuvusi par uzņēmējiem, stiprināja saites ar pieaugošo ekonomisko eliti Maskavā un cita starpā arī aktīvi iesaistījās finanšu sektora veidošanā.

Spilgtākie piemēri ONG integrācijai banku sektorā ir "Banka Baltija" un banka "Olimpija", kuras dibinātāji bija cieši saistīti ne vien ar Latvijas ONG, bet arī ar Krievijas mafijas "krusttēvu" Vjačeslavu Ivaņkovu, pazīstamu kā "Japončik",⁴⁷ un kuru darbības rezultātā Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi bija spiesti uzzināt, ko nozīmē piramīdas shēmas "cūciņ-bankas", kas vajadzīgas īpašnieku vajadzību finansēšanai,⁴⁸ un nezinoši, bailīgi, korumpēti politiķi⁴⁹ un banku uzraugi, kā to savā pētījumā uzsvēra Starptautiskais Valūtas fonds, norādot, ka "Latvijas centrālajai bankai bieži bija tieši ieteikts [..], palielināt banku uzraugu skaitu un prasmes. Daļa no iemesliem, kāpēc šie ieteikumi netika ņemti vērā, bija saistīta ar koruptīvo vidi, kuru bija pārņēmuši naudas atmazgātāji (dažu banku īpašnieku vai vadītāju spēcīgā politiskā ietekme, tostarp atbalsts dažiem parlamenta locekļiem un bankas uzraugošajām amatpersonām) vai organizētās noziedzības rīcību (fiziskas bailes, kad bankās bija noziedzīgs elements). Tie paši iemesli skaidro to, kāpēc uzraugi koncentrēja savus centienus uz mazām bankām, bet bija piesardzīgāki attiecībā uz lielām bankām".⁵⁰

Vadošā RFC statusa nostiprināšana

Eiropas Savienība un NATO kā naudas atmazgātāju konkurētspējas ierocis (1999–2008)

1998. gadā Krievija saskārās ar pirmo nopietno finanšu krīzi, kas pamatīgi ietekmēja arī Latvijas ekonomiku un banku sektoru – viena no lielākajām bankām "Rīgas komercbanka" kļuva maksātnespējīga, trim mazākām tika atņemtas licences, bet dažas apvienojās.⁵¹

Vienlaikus otrā pasaules malā – ASV – sākās tobrīd lielākā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izmeklēšana tās vēsturē – "Bank of New York" (turpmāk – BoNY) lieta.⁵² Gadu vēlāk pasaule pirmo reizi uzzināja par metodēm, apmēriem (vismaz septiņiem miljardiem ASV dolāru) un noziedzīgajiem tīkliem, kādus noziedzīgu līdzekļu legalizācijai bija izveidojusi Krievijas organizētā noziedzība ar oficiālās varas pārstāvju un baņķieru atbalstu.⁵³

Šajā skandālā, kurā atklājās BoNY terminoloģijā dēvētā "globālās uzglabāšanas sistēma" – banku un kompāniju tīkls ārpus Krievijas, visbiežāk parādījās Ukrainas, Ungārijas un Latvijas vārds. Latvijas Komercbanku asociācijas tolaik sniegtā informācija liecina, ka 10 Latvijas bankām bija korespondējošie konti BoNY, citi avoti min 28, īpaši uzsverot četru noziedzīgās pasaules kontrolēto banku – "Parex banka", "Banka Baltija", "Banka Olimpija" un "Paritāte banka" – lomu legalizācijā.⁵⁴

ASV notikušās izmeklēšanas, t.sk. kongresā, atklāja to, ko šobrīd pazīstam kā "laundromatus" – naudas noziedzīgās izcelsmes slēpšanu ar pārskaitījumiem caur daudzu čaulas kompāniju kontiem dažādās bankās un viltotu dokumentu izmantošanu, lai imitētu darījumu likumību, kas BoNY terminoloģijā tika saukta par "прокрутки" un "конформашки" sistēmu.

Ironiski, ka tikai dažus mēnešus pirms BoNY skandāla, viens no BoNY "atslēgas" cilvēkiem – vēlāk notiesātā Lucy (Ludmila) Edvards – Rīgā "Parex bankas" organizētajā konferencē "Shorex Latvia ‘99" uzstājās ar referātu "Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija – jaunākās tendences un regulējums".⁵⁵

Pēc notikušajām izmeklēšanām un tai sekojošā FATF lēmuma ielikt t.s. "melnajā sarakstā" Krieviju (2000), bet pēc gada arī Ukrainu un Ungāriju (2001),⁵⁶ Latvijas finanšu sektors kļuva par galveno ieguvēju no BoNY skandāla, jo atšķirībā no Krievijas un NVS valstu bankām, ar ko daudzas ārvalstu bankas sarāva korespondentattiecības, Latvijas bankas iesākto biznesa praksi ne tikai varēja netraucēti turpināt, bet vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas kā reģionāls finanšu centrs, caur kuru tagad tika legalizēta lielākā daļa NVS valstīs noziedzīgi iegūto līdzekļu.

Periodā no 1999. līdz 2008. gadam, kad kopā ar globālo finanšu krīzi sabruka "Parex", gadījās daži nepatīkami paklupieni, piemērām, ASV Valsts kases 2005. gada paziņojums par "Multibankas" un "VEF Bankas" iesaisti naudas atmazgāšanā lielā apmērā, kas tādējādi pirmās saskārās ar situāciju, kurā ABLV nonāca pēc aptuveni 13 gadiem.⁵⁷ Tomēr kopumā vairāki būtiski ģeopolitiski sasniegumi, jo īpaši iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, jaunākajiem starptautiskajiem standartiem atbilstošu iestāžu dibināšana (piemēram, KNAB, FID), dažādu starptautisko organizāciju padomu cītīga "atstrādāšana", tika izmantoti kā spēcīgs nerezidentu banku konkurētspēju palielinošs ierocis, kas aktīvi tika izmantots reputācijas "atmazgāšanas" nolūkā. Šis process, ko praktizēja gan Latvijas finanšu sektors, gan uzraugi un politiķi, palielināja plaisu starp labi veidotiem normatīviem aktiem legalizācijas novēršanai un finanšu sektora pieaugošo iesaisti liela apmēra legalizācijas shēmās. Vienlaikus tas iedrošināja ar bankām formāli nesaistītu, tomēr ļoti cieši ar tām saaugušu juristu, grāmatvežu, nodokļu un finanšu konsultantu, kā arī lobistu un sabiedrisko attiecību ekspertu tīklu veidošanos. Dažas bankas arī pašas veidoja atsevišķas juridiskas struktūras savu klientu juridiskai un finanšu vadības apkalpošanai un t.s. TSCP (trasta un uzņēmumu dibināšana) pakalpojumu sniegšanai. Banku uzraugs interešu konfliktu nesaskatīja.

Globālā finanšu krīze kā nerezidentu banku iespēja

Pievienošanās eirozonai ar "zelta vīzām" kabatā (2009–2018)

Viena no 2008. gada globālās finanšu krīzes vissmagāk skartajām valstīm bija Latvija. "Parex bankas" sabrukums, kritiski vērtējamais valdības lēmums pārņemt banku, ieguldot nodokļu maksātāju līdzekļus tās parādsaistību segšanai, ko saprast izdodas, vienīgi zinot šīs bankas milzīgo ietekmi uz politiķiem, "atslēgšana" no kapitāla tirgiem un nepieciešamība veikt starptautisku aizņēmumu 7,5 miljardu eiro apmērā⁵⁸ bija pamats, uz kā tika būvēts Latvijas krīzes plāns, ko vēlāk jau minētās reputācijas atmazgāšanas nolūkā bieži mēdza dēvēt par "veiksmes stāstu".

Ņemot vērā, ka Latvija bija izvirzījusi uzdevumu pievienoties Eirozonai, jau atkal bija pienācis laiks rūpēties par stingru lata kursa nodrošināšanu, ko veica gandrīz tā pati komanda, kas pirms piecpadsmit gadiem – E. Repše kā finanšu ministrs un I. Rimšēvičs kā Latvijas Bankas prezidents. Tika noteikta stingra "iekšējās devalvācijas" politika, radikāli samazināti valsts izdevumi un paaugstināta PVN likme. Šādos apstākļos tika meklēti jauni veidi, kā veicināt nerezidentu naudas ieplūšanu.

2010. gadā pēc grozījumiem Pilsonības un imigrācijas likumā nerezidentu banku sektoram sākās jauns izaugsmes posms – "zelta vīzu" jeb termiņuzturēšanās atļauju tirgus apmaiņā pret ieguldījumu Latvijas komercsabiedrībās, kredītiestāžu subordinētajā kapitālā vai nekustamajā īpašumā.

Kā norādīts Iekšlietu ministrijas ziņojumā par programmas darbības pirmo gadu, iespēja iegūt uzturēšanās atļaujas nesniedza iecerēto rezultātu stimulēt efektīvu ārvalstu investīciju piesaisti. Nauda galvenokārt (aptuveni 60 % gadījumu) tika ieguldīta nekustamajos īpašumos,⁵⁹ nevis Latvijas uzņēmumu pamatkapitālā. Tomēr arī šeit nauda nevis ieplūda tautsaimniecībā, bet sedza iepriekš izsniegtos banku kredītus. Arī ieguldījumi banku subordinētajā kapitālā (aptuveni 30 % gadījumu)⁶⁰ veicināja Latvijas banku bilanču sakārtošanu, bet nekalpoja tautsaimniecības restrukturizācijai un modernizācijai.⁶¹

Paralēli otrs banku sektors – rezidentus apkalpojošās skandināvu bankas – sāka agresīvas darbības izsniegto aizdevumu atgūšanai, cita starpā stiprinot jaunu noziedzības paveidu – maksātnespējas sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, kurā cieši sadarbojās kvalificēti maksātnespējas administratori, advokāti, grāmatveži u.c.⁶² Visbeidzot arī šis banku sektors, mēģinot atgūties no sava tradicionālā biznesa neveiksmēm, sāka apkalpot strauji pieaugošo ārzonu dolāru tirgu, kas beidzās ar nopietnu reputācijas krīzi, regulatīviem sodiem un kriminālprocesiem, t.sk. pret "Danske Bank", "Swedbank", "Nordea", SEB u.c.⁶³

Kopumā Latvijas nerezidentu bankas atšķirībā no rezidentu bankām krīze ietekmēja pozitīvi.⁶⁴ Vēl vairāk – šis ir laiks, kad, lai gan arvien biežāk Latvijas vārds izskan kādā lielākā vai mazākā legalizācijas skandālā, arvien izsmalcinātākas kļūst reputācijas atmazgāšanas metodes. Piemēram, 2006. gadā piecu banku (ABLV, Trasta Komercbanka, Reģionālā Investīciju banka, PrivatBank un Baltic International Bank) dibinātais Latvijas–Amerikas Finanšu forums,⁶⁵ ko vadīja bijušais Latvijas vēstnieks ASV un NATO, vēlāk ārlietu un satiksmes ministrs Aivis Ronis, pārtapa par Privātbaņķieru asociāciju un atsāka intensīvu lobēšanu galvenokārt ASV,⁶⁶ nostiprinot asociācijas izvirzīto mērķi – attīstīt Latviju par reģiona finanšu centru, veidojot labvēlīgu vidi finanšu pakalpojumu eksporta veicināšanai.⁶⁷

Lobistu izmantošanu jau iepriekš bija iecienījusi gan Parex banka, gan vēlāk ABLV, bet mūsdienās arī advokātu birojs, kas pārstāv šo likvidējamo banku.⁶⁸ Tāpat, protams, ik pa laikam bija iespēja lasīt visai apšaubāmus pētījumus, kuru autori, lai gan bija labi zināmi eksperti, tomēr bija pildījuši subjektīvu, pētnieciskās ētikas normas pārkāpjošu pasūtījumu.⁶⁹ Visbeidzot, vairāku banku padomēs iesaistīja bijušās augsta ranga amatpersonas. Bijušais CIP pretterorisma dienesta vadītājs, bijušais Vācijas izlūkdienesta vadītājs un bijušais NATO ģenerālsekretārs ir tikai dažas personas, ko bija izdevies piesaistīt darbībai Latvijas bankās.

Tomēr svarīgākais apstāklis, kas Latvijas izvēlēto banku darbības modeli īpaši stiprināja, bija praktiski vienbalsīgs politiķu un atbildīgo amatpersonu atbalsts tam. Ārzonu finanšu centru pētnieki ir identificējuši modeli, kur finanšu centri ātri pieņem legalizācijas novēršanas noteikumus, bet vēlāk tie "vai nu netiek piemēroti, vai arī tos nevar piemērot". Viens no iemesliem šādai vājai izpildei ir tas, ka "tie paši cilvēki, kuri ir atbildīgi par ārzonu finanšu nozares regulēšanu un uzraudzību, ir iesaistīti aktīvā tās veicināšanā un popularizēšanā" – regulējošās iestādes darbojas kā aizstāvji. Diemžēl līdzīgs modelis konstatējams arī Latvijā.⁷⁰

Nobeigumā

Tikai virspusēji analizējot Latvijas NILL/TF/PF attīstības vēsturi un domājot par priekšā stāvošiem izaicinājumiem mūsu valsts reputācijas veidošanā, bet galvenais – meklējot jaunu, efektīvu un godīgu ekonomiskās attīstības modeli, var secināt, ka vēl joprojām lielākās problēmas saistītas ar nepietiekamu izpratni par valstiskumu, atbildību un godprātīgu pienākumu izpildi.

Parasti tieši ekonomiski vissmagākajos periodos, kādu piedzīvojam arī tagad, īpaši aktīvi kļūst darboņi, kas domā līdzīgi slavenā romāna "Vējiem līdzi" varonim Retam Balteram: "Ir divi laiki, kad var nopelnīt lielu naudu – viens valsts attīstības procesā, otrs – tās sabrukuma brīdī. Valstij attīstoties, nauda nāk lēni, bet sabrukuma laikā – strauji." Iedzīvotāju ekonomiskās grūtības, neapmierinātību un cerību zudumu var viegli konvertēt demonstratīvos, tuvredzīgos, Latvijas drošību un labklājību apdraudošos lēmumos.

Autore cer, ka šis retrospektīvais atskats ļaus izvairīties no iepriekš pieļautām kļūdām vismaz legalizācijas novēršanas jomā un mūsu kopīgā nākotne tiks balstīta uz godprātīgu, nopietnu darbu, kur ik dienu, nevis tikai tiekoties ar starptautiskiem vērtētājiem, tiek demonstrēta gatavība sargāt sabiedrību no finanšu noziegumiem un to kaitīgajām sekām.

Lai gan Latvijas pirmie gadu desmiti pavadīti, laipojot no viena naudas atmazgāšanas skandāla uz nākamo, pēdējos gados Latvijas vārds arvien vairāk izskan pozitīvā veidā. Autore uzskata, ka šo pārmaiņu pamatā ir drosme, saliedētība, atklātība un atbildība par valsts nākotni, ar kādu darbojāmies raksta sākumā minētajā periodā. Spējot saglabāt šīs īpašības, beidzot būsim krīzi izmantojuši kā iespēju, demonstrējot valstisku briedumu un viedumu.