Ņemot vērā nozīmīgā apmēra sankcijas, kas noteiktas pret Krieviju un Baltkrieviju, iestādēm šobrīd būtiski nodrošināt efektīvu sankciju riska pārvaldību, lai pēc iespējas novērstu iestādes iesaistīšanu sankciju prasību pārkāpšanā vai apiešanā. Lai veicinātu tirgus dalībnieku izpratni par riska novērtējuma veikšanas aspektiem, Latvijas Banka ir publicējusi Ziņojumu¹ ar labās un sliktās prakses apkopojumu par riska novērtēšanas procesu, kas balstīts uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas (turpmāk – NILLTPF) un sankciju riska novērtēšanas procesa, tai skaitā metodoloģijas horizontālās pārbaudes (turpmāk – Pārbaude), rezultātiem. Šajā rakstā aplūkoti sankciju riska novērtējuma veikšanas aspekti attiecībā uz Latvijas Bankas uzraudzībā esošām iestādēm (turpmāk – iestādes) kopsakarā ar Pārbaudē izdarītajiem secinājumiem. Taču rakstā aplūkotie aspekti var tikt attiecināti arī uz citu Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (turpmāk – Sankciju likums) subjektu sankciju riska novērtējuma veikšanu, ievērojot katra subjekta darbības veidu.

1. Sankciju riska novērtējuma veikšanas prasības

Sankciju likuma² 13.¹ pants iestādēm paredz pienākumu atbilstoši savam darbības veidam un tās apmēram veikt un dokumentēt starptautisko un nacionālo sankciju riska novērtējumu, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai un klientiem piemītošos starptautisko un nacionālo sankciju neizpildes riskus, un, pamatojoties uz šo novērtējumu, izveidot sankciju risku pārvaldības iekšējās kontroles sistēmu (turpmāk – IKS). Papildus tam Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2020. gada 11. augusta noteikumu Nr. 126 "Sankciju riska pārvaldīšanas normatīvie noteikumi"³ (turpmāk – Noteikumi Nr. 126) 17. punkts paredz, ka, ja atbilstoši Noteikumu Nr. 126 15. un 16. punktā noteiktajam sankciju riska novērtējumam iestāde konstatē Eiropas Savienības (turpmāk – ES) vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (turpmāk – NATO) dalībvalsts noteikto sankciju būtisku ietekmi uz iestādi vai finanšu un kapitāla tirgus interesēm, iestāde nodrošina atbilstošu sankciju riska pārvaldīšanu arī attiecībā uz attiecīgās ES vai NATO dalībvalsts noteiktajām sankcijām. Ievērojot Noteikumu Nr. 126 15. punktā noteikto, par finanšu un kapitāla tirgus interesēm būtiski ietekmējošām uzskatāmas Amerikas Savienoto Valstu Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (turpmāk – OFAC) noteiktās sankcijas.⁴

Ņemot vērā minēto un ievērojot Noteikumu Nr. 126 3.1. apakšpunktā un 4. punktā noteikto, iestādēm atbilstoši savam darbības veidam jāveic un jādokumentē risku novērtējums attiecībā uz starptautiskām un nacionālām sankcijām, OFAC noteiktām sankcijām, kā arī tādām ES vai NATO dalībvalsts noteiktām sankcijām, kas saskaņā ar Noteikumu Nr. 126 16. punktu novērtētas kā tādas, kam ir būtiska ietekme uz iestādi. Sankciju⁵ risku novērtēšanas kārtībai jābūt noteiktai iestādes sankciju risku novērtēšanas metodoloģijā, un tai jāaptver gan sankciju pārkāpšanas, gan apiešanas riski.

Jānorāda, ka Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums⁶ (turpmāk – NILLTPFN likums) nosaka pienākumu iestādēm veikt arī NILLTPF riska novērtējumu. Latvijas Bankas Pārbaudē izdarītie secinājumi liecina, ka iestādēm ir dažāda prakse attiecībā uz to, vai sankciju risku novērtējumu veikt kopā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un/vai terorisma, un/vai proliferācijas finansēšanas riska novērtējumu. Pārbaudes rezultāti liecina, ka gadījumos, kur visi riski tiek novērtēti kopīgi, nepietiekoši tiek ņemtas vērā šo risku atšķirtības.⁷

Lai gan NILLTPF un sankciju riskiem ir kopīgi elementi, tomēr ir jāņem vērā atšķirības attiecībā uz šo dažādo risku draudiem un ievainojamību, kā arī attiecībā uz atšķirīgajiem risku līmeņiem dažādās jurisdikcijās. Turklāt arī kontroles, kas nepieciešamas dažādo risku pārvaldīšanā, atšķirsies. Līdz ar to, ievērojot iestādes darbības veidu un apmēru, iestāde var lemt par kopīga NILLTPF un sankciju riska novērtējuma veikšanu vai atsevišķa sankciju riska novērtējuma veikšanu. Neatkarīgi no izvēlētās pieejas iestādei būtu jāspēj nodrošināt, ka tiek ņemtas vērā visu šo risku atšķirības gan attiecībā uz iestādes vērtētajiem sākotnējā riska faktoriem, gan arī attiecībā uz kontroļu novērtējumu.

Atbilstoši Latvijas Bankas Rokasgrāmatas⁸ 20. punktā noteiktajam, veicot sankciju risku novērtējumu, iestādei būtu jānovērtē sākotnējais sankciju risks, kam iestāde pakļauta pirms riska pārvaldīšanas pasākumu jeb kontroļu piemērošanas, jānovērtē sankciju riska pārvaldīšanas kontroļu efektivitāte un jānosaka atlikušais risks. Raksta turpinājumā aplūkotas prasības attiecībā uz šiem riska novērtējuma elementiem.

2. Sākotnējā sankciju riska novērtēšana

Rokasgrāmatas 21. punkts paredz, ka, nosakot savai darbībai piemītošo sākotnējo sankciju risku, iestāde nosaka risku paaugstinošos faktorus, kas piemīt tās klientu bāzei un iestādes pašas darbībai, atbilstoši kuru vērtējumam nosaka sākotnējo risku. Novērtējot sankciju risku, kas piemīt iestādes pašas darbībai, iestādei jāvērtē vismaz tie risku paaugstinošie faktori, kas saistīti ar tās darbības un pakalpojumu sniegšanas reģionu, tostarp valstis un teritorijas, kurās darbojas iestādes aģenti, kā arī iestādes piedāvātajiem pakalpojumiem un produktiem. Savukārt attiecībā uz iestādes klientu ir jāņem vērā NILLTPFN likumā noteiktie risku ietekmējošie apstākļi – klienta risks, valsts un ģeogrāfisko risks, klienta izmantoto pakalpojumu un produktu risks un pakalpojumu un produktu piegādes kanālu risks, vērtējot tos sankciju riska kontekstā.⁹

Lai nodrošinātu atbilstību Sankciju likuma 13.¹ pantā noteiktajam pienākumam, sankciju riska novērtējumā analizētajiem riska faktoriem būtu jāaptver visi sankciju veidi, kādi noteikti ar spēkā esošo normatīvo regulējumu un kas tieši raksturīgi attiecīgajai iestādei, ņemot vērā tās klientus un darbības veidu. Piemēram, finanšu iestādēm ir raksturīgs paaugstināts risks tikt iesaistītām finanšu sankciju, kas cita starpā paredz pienākumu iesaldēt līdzekļus un aizliegumu darīt līdzekļus pieejamus sankcijām pakļautām personām, pārkāpšanā un apiešanā. Tāpat finanšu iestādēm ir paaugstināts risks tikt iesaistītām sektorālo sankciju, kas paredz arī dažādu preču aprites ierobežojumus un ar to saistīto pakalpojumu sniegšanas aizliegumu, pārkāpšanā un apiešanā. Papildus ES sankcijas, kas noteiktas pret Krieviju un Baltkrieviju, paredz jaunus, iepriekš nebijušus sektorālo sankciju veidus, piemēram, 100 000 eiro noguldījuma ierobežojumu, kura piemērošana tieši jāveic finanšu iestādēm, kas var prasīt jaunu kontroļu ieviešanas nepieciešamību.

Latvijas Bankas Pārbaudes rezultāti liecina, ka ne vienmēr iestādes pietiekoši novērtē tieši ar sektorālajām sankcijām saistītos riskus.¹⁰ Tomēr, ņemot vērā pret Krieviju un Baltkrieviju noteikto sankciju būtisko apmēru, Latvijas ģeogrāfisko novietojumu un vēsturiskās ekonomiskās attiecības ar šo reģionu, arī sektorālo sankciju veidam ir būtiska ietekme uz iestāžu darbību.

Papildus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Sankciju likuma prasībām risku novērtējums sniedz iestādei atbilstošu izpratni par riskiem, kādiem iestāde ir pakļauta, risku novērtējumam būtu jābūt pietiekoši balstītam gan uz ārējiem informācijas avotiem, gan iestādes iekšējiem kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem datiem. Ārējie informācijas avoti, piemēram, sankcijas regulējošie normatīvie akti, nacionālie risku novērtējumi, kompetentu iestāžu ziņojumi par sankciju pārkāpšanai un apiešanai raksturīgam tipoloģijām, un citi atbilstoši avoti būtu jāizmanto, gan lai identificētu riska faktorus, kas raksturīgi sankciju pārkāpšanai un apiešanai, gan lai novērtētu identificēto riska faktoru draudu un ievainojamības līmeni. Savukārt iestādes iekšējie dati būtu jāizmanto, lai novērtētu tās faktisko ekspozīciju attiecīgajam riska faktoram.

Jāuzsver, ka sankciju risku novērtējumā būtiski nodrošināt gan sankciju pārkāpšanas, gan sankciju apiešanas risku identificēšanu un novērtēšanu. Piemēram, par neatbilstošu sankciju risku novērtējumu būtu uzskatāms tāds, kur iestāde galvenos secinājums par iestādes pakļautību sankciju riskam izdara, novērtējot, cik klienti ir saistīti ar Krievijas un Baltkrievijas jurisdikcijām (piemēram, vērtējot pilsonību fiziskām personām un reģistrācijas valsti un patiesā labuma guvēja pilsonību juridiskām personām), un analizējot iestādes maksājumu plūsmu tikai no un uz Krieviju un Baltkrieviju. Šādu ierobežotu faktoru analīze nav pietiekoša, lai novērtētu sankciju pārkāpšanas un apiešanas riskus, un būtu jāapskata arī, piemēram, pašas iestādes un tās klientu saikne ar valstīm, par kurām pieejama informācija, ka tās tiek izmantotas sankciju apiešanā.

Jāatzīmē, ka iestādei būtu ieteicams analizēt, cik klientu, ņemot vērā dažādus faktorus (piemēram, to īpašumtiesību struktūru, patiesā labuma guvēju rezidenci un nacionalitāti, saimnieciskās darbības veikšanas valsti, galvenos darījuma partnerus un citas klienta būtiskas intereses) ir saistīti ar valstīm ar paaugstinātu sankciju apiešanas risku. Īpaša uzmanība būtu jāvelta tādiem klientiem, kuri pirms konkrētā sankciju režīma noteikšanas nebija saistīti ar šādām paaugstināta riska valstīm un kuru saimnieciskās darbības veids tieši vai netieši pakļauts sektorālo sankciju ierobežojumiem. Iestādēm būtu jāvērtē arī tās ienākošo un izejošo transakciju plūsmas, tostarp pievēršot uzmanību būtiskām izmaiņām salīdzinājumā ar laika periodu pirms attiecīgā sankciju režīma noteikšanas. Veicot analīzi, iestādei jāpievērš uzmanība ne tikai klientu skaitam, bet arī to darījumu un aktīvu apmēram, jo pat neliels klientu skaits var radīt būtisku riska ekspozīciju, ja to apgrozījums ir salīdzinoši liels.

Papildus no Latvijas Bankas Pārbaudes rezultātiem izriet, ka iestādes, vērtējot klientu bāzei un pašas ie­stādes darbībai raksturīgos ģeogrāfijas sankciju riska faktorus, lielākoties Latvijas jurisdikcijai piešķir zemu sankciju risku.¹¹ Autores ieskatā, lai objektīvi novērtētu Latvijas jurisdikcijas sankciju risku, jāņem vērā arī Latvijas ģeogrāfiskais novietojums, vēsturiskās ekonomiskās saites ar Krieviju un Baltkrieviju, plašais sektorālajām sankcijām pakļauto preču un nozaru klāsts, kā arī lielais finanšu sankcijām pakļauto personu skaits un šo personu saistība ar būtiskām nozarēm Krievijā un Baltkrievijā. Ņemot vērā minēto, pastāv risks, ka arī Latvijas juridiskās un fiziskās personas var radīt tiešus un netiešus sankciju pārkāpšanas un apiešanas riskus. Tāpēc apstāklis vien, ka iestāde neapkalpo vai ierobežo sadarbību tieši ar Krievijas un Baltkrievijas personām vai ierobežo maksājuma iespējas no un uz šīm jurisdikcijām, pats par sevi nav faktors, uz kura pamata iestāde var izdarīt secinājumu, ka tā nav pakļauta pret Krieviju un Baltkrieviju noteikto sankciju pārkāpšanas un apiešanas riskiem. Līdz ar to, autores ieskatā, kritiski vērtējams, vai esošajos apstākļos iestādēm sankciju riska novērtējumā būtu pamatoti piešķirt Latvijas jurisdikcijai zemu sankciju risku.

3. Sankciju riska pārvaldības kontroļu efektivitātes novērtējums un atlikušā sankciju riska novērtēšana

Saskaņā ar Sankciju likuma 13.¹ panta pirmo un otro daļu iestādes, pamatojoties uz sankciju risku novērtējumu, izveido sankciju riska pārvaldīšanas IKS, kas ir pasākumu kopums, kas ietver uz sankciju prasību izpildes nodrošināšanu vērstas darbības, paredzot tam atbilstošus resursus un veicot darbinieku apmācību, lai pēc iespējas novērstu iesaistīšanu sankciju prasību pārkāpšanā vai apiešanā vai izvairīšanos no to izpildes. Sankciju riska pārvaldības kontroles aptver, tai skaitā, bet ne tikai, sankciju skrīninga pasākumus, specifiskus finanšu un sektorālo sankciju riska pārvaldībai ieviestus klientu izpētes un darījumu uzraudzības pasākumus, darbinieku apmācības un citus pasākumus. Iestādēm, kuru riska apetīte pieļauj sadarbību ar finanšu sankcijām pakļautām personām, būtu jāievieš specifiskas kontroles šo risku pārvaldībai. Attiecīgi otrais solis sankciju riska novērtējumā pēc sākotnējā riska novērtēšanas ir minēto sankciju riska pārvaldības pasākumu jeb kontroļu efektivitātes novērtējums.

Iestāde var izvēlēties novērtēt sankciju riska pārvaldībai ieviesto kontroļu efektivitāti vispārīgi, vērtējot to pa kategorijām, piemēram, klientu izpētes pasākumi, darījumu uzraudzība, ziņošana par sankciju pārkāpšanu, apiešanu vai to mēģinājumiem utt. Savukārt iestādei, kuras darbības veids un apmērs ir plašāks, būtu jāizvērtē iespēja novērtēt kontroles arī katram riska faktoram atsevišķi, jo vispārīga kontroļu efektivitātes novērtēšana varētu nesniegt pietiekamu un objektīvu priekšstatu par iestādes piemēroto kontroļu efektivitāti dažādu sākotnējo sankciju riska faktoru pārvaldīšanā.

Wolfsberg grupas vadlīnijas¹² paredz, ka kontroļu efektivitātes novērtējumā būtu jāvērtē gan ieviesto kontroļu dizains, gan kontroļu operacionālā efektivitāte. Latvijas Bankas Pārbaudes secinājumi liecina, ka atsevišķas iestādes nevērtē vai nepietiekoši vērtē kontroļu operacionālo efektivitāti, proti, novērtē tikai apstākli, vai kontrole iestādē pastāv.¹³ Tomēr, lai iestāde gūtu pietiekošu izpratni par to, vai ieviestās kontroles spēj efektīvi pārvaldīt iestādei piemītošos sākotnējos sankciju riskus, būtu nepieciešams papildus novērtēt, vai ieviestās kontroles ir piemērotas sankciju riska pārvaldīšanai, vai kontroles praksē tiek piemērotas un vai tās strādā efektīvi, atbilstoši to plānotajam mērķim.

Sankciju riska novērtējuma trešais solis ir atlikušā sankciju riska novērtēšana. Atlikušais risks ir risks, kas paliek pēc tam, kad sākotnējam riskam tiek piemērotas kontroles.¹⁴ Atlikušā riska noteikšanas mērķis ir noskaidrot, vai iestādes piemērotās kontroles ir pietiekamas, lai iestāde efektīvi pārvaldītu tai piemītošo sankciju risku, un vai iestādes atlikušais risks atbilst iestādes definētajai riska apetītei. Balstoties uz riska novērtējuma rezultātiem attiecībā uz iestādei piemītošo atlikušo sankciju risku un ņemot vērā identificētās nepilnības sankciju risku pārvaldības kontroļu efektivitātē, iestādei būtu jāizstrādā rīcības plāns, kurā jāparedz nepieciešamie sankciju riska pārvaldības IKS uzlabojumi.

Lai nodrošinātu, ka sankciju riska pārvaldības IKS ir piemērota iestādes faktiski piemītošajiem riskiem, ir būtiski nodrošināt, ka sankciju risku novērtējums tiek aktualizēts apstākļos, kad ārējo vai iekšējo noteikumu ietekmē var mainīties iestādes pakļautība sankciju riskiem. Turpinājumā aplūkotas prasības attiecībā uz riska novērtējuma aktualizēšanu un tā praktisko nozīmi efektīvā risku pārvaldībā.

4. Sankciju riska novērtējuma aktualizēšanas prasības

Noteikumu Nr. 126 9. punkts nosaka sankciju riska novērtējuma veikšanas regularitāti un paredz, ka iestāde atbilstoši tās darbībai piemītošajam sankciju riskam regulāri, bet ne retāk kā reizi trijos gados aktualizē sankciju riska novērtējumu, bet atsevišķām minētajā normā noteiktām iestādēm riska novērtējums jāpārskata reizi 18 mēnešos. Savukārt Noteikumu Nr. 126 11. punkts nosaka apstākļus, kuros iestādēm jāveic ārpuskārtas sankciju riska novērtējuma aktualizēšana un sankciju risku pārvaldības IKS uzlabošana.

Lai iestāde varētu demonstrēt atbilstību minētajam normatīvajam regulējumam situācijā, kad iestājušies Noteikumu Nr. 126 11. punktā norādītie apstākļi, iestādei būtu jāveic izvērtējums par to, kā šādi apstākļi ietekmē tās sankciju riska novērtējumu, un nepieciešamības gadījumā jāveic risku novērtējuma aktualizēšana. Savukārt, ja, iestādes ieskatā, nav nepieciešams veikt sankciju riska novērtējuma aktualizēšanu, tad šāds secinājums jāpamato un jādokumentē.

5. Sankciju riska novērtējuma aktualizēšana pie būtiskām sankciju regulējuma izmaiņām

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 126 11.3. apakšpunktu ārpuskārtas sankciju riska novērtējums un IKS uzlabošana iestādei jāveic, ja iestāde ir konstatējusi, ka sankciju jomā notikušas būtiskas izmaiņas, piemēram, noteikts jauns sankciju režīms, kurš tiešā veidā ietekmē iestādi. Lai nodrošinātu šī tiesiskā pienākuma izpildi, iestādēm būtu jānodrošina vismaz mērķēta sankciju riska novērtējuma aktualizēšana, lai pamatoti identificētu nepieciešamos papildu kontroles pasākumus ar jauno sankciju režīmu saistīto risku pārvaldībai, ievērojot, ka pie būtiskām normatīvā regulējuma izmaiņām pastāv augsta varbūtība, ka iestāde var tikt pakļauta jauniem riskiem vai esošā riska ekspozīcija var mainīties un tāpēc esošā IKS var nespēt efektīvi pārvaldīt šos riskus.

Reaģējot uz 2022. gada februārī Krievijas sākto karu Ukrainā, kā arī Baltkrievijas darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, ES un citas valstis ir noteikušas plaša mēroga sankcijas, tai skaitā, ieviešot nebijušus sankciju veidus, kas kopš 2022. gada februāra vairākkārt tikušas paplašinātas. Papildus arī OFAC ir noteicis nozīmīgas sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju, kuras daudzos aspektos atšķiras no ES noteiktajām sankcijām, radot papildu izaicinājumus sankciju riska efektīvā pārvaldīšanā. Latvijas Banka Ziņojumā par Pārbaudes rezultātiem ir norādījusi, ka, tās ieskatā, minētās izmaiņas sankciju režīmos pret Krieviju un Baltkrieviju ir tādas, kas Noteikumu Nr. 126 11.3. apakšpunkta izpratnē uzskatāmas par būtiskām izmaiņām, kuras tiešā veidā ietekmē ie­stādes. Tāpēc Latvijas Banka norādījusi, ka iestādēm, reaģējot uz jaunajām sankcijām, bija jāveic sankciju riska novērtējuma pārskatīšana un aktualizēšana.¹⁵

Tomēr no Latvijas Bankas Pārbaudes rezultātiem izriet, ka liela daļa pārbaudāmo iestāžu nebija veikušas sankciju riska novērtējuma ārpuskārtas aktualizēšanu pēc plašā mēroga sankciju ieviešanas.¹⁶ Kāda iestāde Pārbaudes ietvaros norādīja, ka ārpuskārtas risku novērtējumu neveica, jo vēlāk 2022. gadā bija plānots veikt regulāro sankciju risku novērtējumu. Tomēr minētais nebūtu uzskatāms par atbilstošu iemeslu ārpuskārtas riska novērtējuma neveikšanai, jo pastāv nozīmīga varbūtība, ka tādējādi netiks savlaicīgi novērtēti riski, kādiem iestādi pakļauj jaunais sankciju regulējums. Iestādēm esošajos ģeopolitiskajos apstākļos ir jābūt spējīgām reaģēt uz ārkārtējām izmaiņām ārējos apstākļos, un šai reakcijai ir jābūt pamatotai ar risku izvērtējumu, lai rīcība un ieviešamās kontroles, tostarp nepieciešamie cilvēkresursi, būtu gan atbilstošas iestādes darbībai un klientu lokam piemītošajiem riskiem, gan spētu nodrošināt jaunā sankciju režīma prasību nekavējošu izpildi.

Pārbaudē Latvijas Banka konstatēja arī vairākus labās prakses piemērus par ārpuskārtas sankciju risku novērtējuma veikšanu. Piemēram, iestāde, sekojot līdzi ģeopolitiskajai situācijai, vēl pirms sankciju noteikšanas bija veikusi ārpuskārtas sankciju risku novērtējumu un izstrādāja iespējamo jauno sankciju riska mazināšanas un pārvaldības rīcības plānu. Minētais ārpuskārtas sankciju riska novērtējums pēc tā apstiprināšanas tika pārskatīts un papildināts, ņemot vērā faktiski pieņemtās sankcijas. Iestāde novērtēja arī klientu skaitu, kas veic darījumus ar Krieviju un Baltkrieviju, kā arī cik no šiem klientiem veic saimniecisko darbību augsta sankciju riska nozarēs, identificēja, kurus konkrētos iestādes klientus ietekmētu iespējamās sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju, novērtēja esošo kontroļu efektivitāti un kā šī efektivitāte mainītos, ja tiktu noteiktas jaunas sankcijas, kā arī noteica pasākumus, kas būtu jāīsteno, ja sankcijas stātos spēkā, piemēram, kāda veida maksājumiem būtu jāveic manuālas pārbaudes, noteica gatavību piesaistīt papildu darbiniekus attiecībā uz sankciju risku pārvaldīšanu, identificēja informācijas tehnoloģiju risinājumus, kas būtu jāievieš saistībā ar sankciju risku pārvaldību, utt.

Jānorāda, ka Latvijas Banka Pārbaudē konstatēja, ka arī tās iestādes, kas neveica ārpuskārtas risku novērtējumu, pēc izmaiņām sankciju režīmā veica to IKS uzlabošanu, piemēram, uzlaboja iekšējās procedūras un pasākumus klientu un darījumu uzraudzībā, ieviesa jaunus informācijas tehnoloģiju risinājumus, tostarp ierobežojumam attiecībā uz 100 000 eiro noguldījumu pieņemšanu, piesaistīja papildu personāla resursus, veica darbinieku apmācības u.tml.

Taču, autores ieskatā, lai nodrošinātu, ka ieviestās kontroles ir tādas, kas piemērotas tieši iestādei piemītošo risku pārvaldībai, ir būtiski veikt ārpuskārtas sankciju risku novērtējuma aktualizēšanu. Ja iestāde ir veikusi tikai kontroļu uzlabojumus bez sankciju risku identificēšanas un novērtēšanas, tad pastāv risks, ka iestādes ieviestās kontroles var nebūt pietiekamas vai var nebūt atbilstošas, lai nodrošinātu risku pārvaldību. Par to, ka kontroļu uzlabojumi bez sankciju risku novērtēšanas var rezultēties neefektīvā risku pārvaldībā, liecina, piemēram, Latvijas Bankas rīcībā esošā informācija par atsevišķiem sankciju riska pārvaldības incidentiem vai fakts, ka atsevišķas iestādes ilgstoši kavēja klientu maksājumu apstrādi. Šie piemēri uzskatāmi apstiprina regulāra un ārpuskārtas riska novērtējuma aktualizēšanas nozīmi efektīvā sankciju risku pārvaldīšanā un atbilstošā iestādes resursu izmantošanā.

Ņemot vērā minēto, ir būtiski vairot iestāžu un citu Sankciju likuma subjektu izpratni par sankciju riska novērtējuma būtisko nozīmi sankciju risku efektīvā pārvaldīšanā. Papildus, autores ieskatā, būtiski aicināt arī citas personas, kurām, ņemot vērā to darbības veidu vai apmēru, piemīt paaugstināts risks tikt iesaistītām sankciju apiešanā vai pārkāpšanā, pilnveidot zināšanas par efektīvu sankciju risku pārvaldību. Arī Eiropas Komisija rekomendē visiem ES operatoriem, jo īpaši tiem, kuru darbība saistīta ar pārvadājuma pakalpojumiem un noteiktu preču grupu ražošanu, identificēt, novērtēt un izprast tiem piemītošos sankciju apiešanas riskus.¹⁷ Šim mērķim lasītāji tiek aicināti iepazīties ar Latvijas Bankas Ziņojumā par Pārbaudes rezultātiem iekļautajiem labās un sliktās prakses piemēriem par risku novērtējuma veikšanu.