1. Rīcības brīvības jēdziens un veidi

Tiesību normās nav iespējams izsmeļoši un detalizēti noregulēt visus dzīves gadījumus, tādēļ likumdevējs nereti izmanto tādus instrumentus kā nenoteiktos tiesību jēdzienus un rīcības brīvību. Rīcības brīvības gadījumā likumdevējs taisnīguma nodrošināšanai konkrētajā gadījumā piemērojamās tiesiskās sekas ļauj izvēlēties tiesību normu piemērotājam. Līdz ar to rīcības brīvība attiecas uz tiesību normas tiesisko seku daļu un tāda ir konstatējama, ja tiesību norma pie vieniem tiesiskajiem apstākļiem jeb priekšnoteikumiem paredz nevis vienas konkrētas tiesiskas sekas, bet gan pilnvaro tiesību normu piemērotāju izvēlēties atbilstošākās tiesiskās sekas no vairāk vai mazāk plaša iespējamo tiesisko seku loka.¹

Tradicionāli tiek atzīts, ka iestādes rīcības brīvībai ir divi veidi – izdošanas brīvība jeb izvēle un satura brīvība jeb izvēle. Izdošanas brīvība nozīmē, ka iestādei ir piešķirtas tiesības lemt par to, vai konkrētajā situācijā vispār ir nepieciešama kāda rīcība (vai ir nepieciešams izdot administratīvo aktu vai veikt faktisko rīcību, vai to darīt nav nepieciešams). Uz izdošanas brīvību parasti norāda tas, ka tiesību normā ir lietots vārds "var", "drīkst", "ir tiesības". Reizēm tiek lietots arī vārds "parasti", kas ļauj izņēmuma gadījumos rīkoties citādi. Savukārt satura brīvība nozīmē to, ka valsts pārvaldei ir pienākums veikt kādu rīcību vai pieņemt lēmumu, taču tai ir piešķirtas tiesības izvēlēties, kādu tieši rīcību tā veiks vai kādu lēmumu pieņems, jeb tiesības izvēlēties rīcības vai lēmuma saturu. Satura izvēles brīvība var būt noteikta tādā veidā, ka tiesību normā ir iekļauts precīzs vairāku iespējamo tiesisko seku uzskaitījums (katalogs). Satura izvēles brīvība var būt arī noteikta, iezīmējot tiesisko seku robežas un ļaujot izvēlēties valsts pārvaldei jebkuras tiesiskās sekas šo robežu (laukuma) ietvaros (piemēram, norma paredz, ka iestāde piemēro sodu no 100 līdz 5000 eiro). Satura izvēles brīvība iestādei ir arī tādā gadījumā, ja tās veicamā darbība ir aprakstīta, lietojot nenoteiktos tiesību jēdzienus, piemēram, paredzot, ka iestāde veic iespējamos pasākumus vai veic nepieciešamās koriģējošās darbības. Tiesību norma var vienlaikus paredzēt arī abus rīcības brīvības veidus.

Arī starpkaru periodā bija pazīstams šāds institūts, lai arī jēdziens "rīcības brīvība" netika lietots. Šajā periodā runāja par lēmumiem, kas pamatoti ar lietderības vai brīviem apsvērumiem, tos pretstatot lēmumiem, kas bija pamatoti ar likumu saistītiem apsvērumiem. Tāpat kā mūsdienās, arī starpkaru periodā tika atzīts, ka lietderības apsvērumi var attiekties gan uz lēmuma izdošanu vai neizdošanu, gan arī saturu. Atsevišķi tika norādīts, ka var būt arī situācijas, kad likums stingri neregulē lēmuma izdošanas termiņu jeb laiku un iestādei var būt arī rīcības brīvība attiecībā uz lēmuma izdošanas termiņu jeb laiku.² Jāatzīmē gan, ka starpkaru periodā Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, netika nodalīta rīcības brīvība un novērtējuma brīvība.³ Taču A. Plekāns jau 1939. gadā savā rakstā norādīja, ka ir nošķirama iestādes brīvība attiecībā uz lēmuma izdošanu vai neizdošanu, tā saturu un izdošanas laiku, kad iestādei ir jāvadās no lietderības apsvērumiem, no gadījumiem, kad lēmuma taisīšanas priekšnoteikums nav noteikts ar stingriem likuma vai tiesību noteikumiem, bet atstāts administratīvu orgānu apsvērumiem un noteikšanai.