I

Padomju okupantu īstenotā rusifikācijas un uzspiestās imigrācijas – kolonizācijas – politika bija radījusi eksistenciālu apdraudējumu latviešu nācijas un latviešu valodas pastāvēšanai. Šis apdraudējums vienoja latviešu tautu gribā atjaunot savu valsti, kurā būt un pastāvēt latviešu nācijai un latviešu valodai un kultūrai. Šī tautas griba tika apliecināta 1990. gada 4. maija Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

II

Kopš 2021. gada pēc mana ierosinājuma ar Saeimas lēmumu 15. oktobris kalendāros ir iezīmēts kā Valsts valodas diena.

Šajā dienā 1998. gadā tika papildināts Satversmes 4. pants, nosakot: "Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda." Latviešu valodai kā valsts valodai oficiāli tika piešķirts konstitucionāls rangs. 2014. gadā to nostiprināja Satversmes ievads, uzsverot, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā.

III

Valoda ir viens no centrālajiem elementiem, kas veido katras nācijas un katras valsts īpašo identitāti. Latviešiem sava valoda nācijas identitāti veidojošo elementu vidū ir pirmajā vietā.

1918. gadā mūsu valsts dibinātāji atsaucās uz savām tiesībām kā nedalāmu valstisku vienību apvienot visas zemes, kur izsenis dzīvojuši latvieši. Šī prasība izskanēja jau agrāk, 1905. gada revolūcijas laikā. Kaut arī gadsimtu gaitā šīs zemes atradās dažādu valstu varā, Kurzemi, Vidzemi, Zemgali (vēsturiski kopā ar Sēliju) un Latgali vienmēr vienoja tas, ka tur dzīvoja cilvēki, kuri runāja latviski.

Šīs latviešu zemes saskaņā ar Satversmes 3. pantu veido Latvijas valsti. 2021.