I

Vairāk nekā jebkad agrāk mūsdienu digitālajā laikmetā pilsoņi pieprasa pieejamu un saprotamu tiesiskumu, un spriedumu lasāmība ir saistīta ar šāda tiesiskuma nodrošināšanu. Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – Tiesa) nolēmumu lasāmību var aplūkot no vairākiem aspektiem. Manā rakstā netiks aplūkoti jautājumi par valodu, terminoloģiju vai Tiesas spriedumu tulkošanas aspektiem visās oficiālajās valodās, kaut arī tā ir būtiska tēma un mēs visi apzināmies, kādus izaicinājumus Savienības darbībai rada daudzvalodība. Tomēr jāuzsver, ka daudzvalodības princips ir neticami vērtīgs, un tas ir atkarīgs no daudzu cilvēku darba, kuriem visiem šodien jāpateicas par to, ka Eiropas Savienības moto "Vienoti daudzveidībā" šajā aspektā ir iespējams sasniegt.

Es pievērsīšos citam aspektam, kas, manuprāt, ir būtisks spriedumu lasāmībai, proti, to konsekvencei un saskaņotībai. Lai gan nav uzreiz skaidrs, kā spriedumu lasāmība ir saistīta ar to konsekvenci un kāpēc kazuistiskā judikatūra var nebūt viegli izlasāma, es uzskatu, ka konsekventa un saskaņota juridiskās argumentācijas līnija, kas atbilst pieņemtai struktūrai un ir balstīta uz konsekventu tiesību interpretācijas metodi, padara jebkuras tiesas judikatūru pieejamāku un lasāmāku.

II

Tiesa šajā kontekstā saskaras ar īpašu izaicinājumu, kas izriet no Savienības tiesību īpaši detalizētā rakstura. Visupirms es vēlos uzsvērt, ka ir tikai normāli, ka ikviena tiesa ievēro savas sen iedibinātās tradīcijas un ka prakse dažādās Savienības dalībvalstīs ir atšķirīga. Eiropas līmenī abu Eiropas tiesu tradīcijas attiecībā uz to spriedumu struktūru un argumentācijas metodi ir acīmredzami atšķirīgas un izriet no šo tiesu interpretēto juridisko tekstu īpatnībām. Tiesas nolēmumus ir veidojusi Savienības vēsture un Savienības kā "jaunas starptautiski tiesiskās kārtības" būtība, kas, lai arī balstās uz starptautiskajām tiesībām, ir konsolidējusies konstitucionāla tipa tiesību sistēmā.¹ Ir skaidrs, ka Tiesas argumentācija un spriedumu struktūra laika gaitā ir ievērojami attīstījusies un (turpina to darīt), reaģējot uz vairākiem faktoriem šajā tiesiskajā kontekstā. Šis novērojums ir attiecināms gan uz tiešās prasības lietām, gan arī uz prejudiciālā nolēmuma lietām, taču es runāšu tikai par prejudiciālā nolēmuma lietām. Par godu Tiesas gadadienai vēlos salīdzināt dažus agrākos Tiesas spriedumus ar jaunākiem, lai iegūtu vispārīgu priekšstatu par argumentācijas attīstību prejudiciālo nolēmumu lietās.

Piemēram, 1976. gadā Tiesa pieņēma labi zināmo sprie­­dumu lietā Defrenne pret SABENA,² kurā tika izskatīts jautājums par vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm privātajā sektorā. Tiesa, daudz detalizētāk nekā šobrīd izklāstot dalībvalstu (kuru tolaik nebija daudz) un Komisijas argumentus, savu argumentāciju galvenokārt balstīja uz tiesību normā ietverto jēdzienu parastās nozīmes analīzi jeb gramatisko interpretācijas metodi. Tiesa nolēma, ka atbilstoši EEK 119. pantam (tagad LESD 157. pants)uz vienlīdzīgas darba samaksas principu var tieši atsaukties valsts tiesās un privāttiesību līgumattiecībās. Lai gan Tiesas viedoklis ir kodolīgs, ir viegli saskatīt, kā lietas faktiskie apstākļi un juridiskais konteksts veidoja Tiesas lakonisko attiecīgā līguma panta interpretāciju.

Vairāk nekā 30 gadus vēlāk tajā pašā diskriminācijas nodarbinātībā jomā ievērības vērta ir Raccanelli lieta, kuras sprieduma izklāstā un tā struktūrā jau ir notikušas ievērojamas izmaiņas.³ Turklāt Raccanelli izmantotā struktūra un loģika tiek piemērota arī šodien. Prejudiciālajos nolēmumos Tiesa ir atteikusies no smagnēja un izvērsta pušu argumentu detaļu izklāsta, tādējādi padarot spriedumus kodolīgākus. Vienlaikus šis kodolīgums ir izaicinājums lasītājam no malas, jo vairs nav iespējams visos sīkumos saprast, kādus apsvērumus lietas dalībnieki ir iesnieguši tiesvedībā. Tomēr šādu attīstību var uzskatīt par pamatotu, ņemot vērā to, ka Tiesa prejudiciālajos nolēmumos neizvērtē faktus un valsts tiesību aktus. Tās uzmanības centrā ir attiecīgo Savienības tiesību normu interpretācija, un gadu desmitiem tiek meklētas labākās metodes, kā to izdarīt.

Mūsdienās viena no galvenajām metodēm, kas tiek izmantota Tiesas spriedumu strukturēšanā, ir balstīta uz klasiskajām tiesību normas interpretācijas metodēm. Gramatiskā interpretācijas metode, proti, tiesību normā ietverto jēdzienu parastās nozīmes nosakaidrošana, ir sākumpunkts lielākās daļas spriedumu struktūrā. Tā ir bieži lietota un sen iedibināta tehnika Savienības tiesību būtības atklāšanai. La Quadrature du Net lietā Tiesa paskaidroja, ka "saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi, tostarp šī tiesiskā regulējuma izstrādāšanas vēsture (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C-414/16, EU:C:2018:257, 44. punkts)".⁴

Tomēr, ja Tiesa jau ir izveidojusi judikatūru, kurā tā ir interpretējusi jēdzienu vismaz dažos būtiskos aspektos, Tiesa atsaucas uz šo judikatūru, kas skaidro strīdīgā jēdziena nozīmi, ko Tiesa dara arī Raccanelli spriedumā. Ja lasītājs vēlas labāk saprast, kā Tiesa ir interpretējusi jēdzienu "darbinieks",⁵ viņam ir jāiepazīstas ar spriedumā savstarpēji norādītām lietām, piemēram, Lawrie-Blum,⁶ Collins⁷ un Trojani.⁸ Šajos agrākajos spriedumos lasītājs var atrast elementus, kas pamudināja Tiesu noteikt, ka jēdziens "darbinieks" attiecas uz ikvienu, kas veic jebkādu darbu par atlīdzību. Otrais jautājums šajā lietā attiecas uz diskriminācijas aizlieguma principa piemērošanu privāttiesiskajās līgumattiecībās. Šajā jautājumā spriedumā ir atsauce uz iepriekšējo judikatūru, kurā jau bija noteikts, ka "diskriminācijas aizliegums attiecas uz jebkuru vienošanos, ar kuru kolektīvi regulē algotu darbu, kā arī uz līgumiem starp privātpersonām (skat. 1976. gada 8. aprīļa spriedumu lietā 43/75 Defrenne [1976] Recueil, 455. lpp., 39. punkts, kā arī [2000. gada 6. jūnija] spriedumu lietā [C-281/98] Angonese, [EU:C:2000:296], 34. un 35. punkts)".⁹

III

Gadu gaitā ir veikti akadēmiskie pētījumi par Tiesas spriedumos izmantotajām interpretācijas metodēm un tādējādi arī par pašu spriedumu struktūru.¹⁰ Pirmkārt, es atsaukšos uz novērojumiem pētījumā, kas jau ir diezgan sens, bet Tiesas prakse liecina, ka tajā izdarītie secinājumi joprojām ir aktuāli.

Dr. Dederiha 2003. gada pētījums apstiprina, ka Tiesa dabiski izmanto klasiskās pretoriskās interpretācijas metodes, proti, gramatisko, teleoloģisko, sistēmisko un tā saukto vēsturisko interpretāciju.

Tomēr visizplatītākā metode ir atsaukties uz iepriekšējo Tiesas judikatūru. Pētījuma autors toreiz uzskatīja, ka vairāk nekā 70 % Tiesas spriedumu ir ietverta vismaz viena atsauce uz judikatūru kā interpretācijas soli. Esmu pārliecināta, ka šodien šis procents ir lielāks. Lai gan viena atsauce ir pilnīgi normāla un pati par sevi neapstiprina šādu secinājumu, šī metode tiek izmantota divreiz biežāk nekā gramatiskās interpretācijas metode un pat piecas reizes biežāk nekā teleoloģiskās un sistēmiskās interpretācijas metodes. Patiešām, empīriski pētījumi apstiprina, ka tā sauktā atsaukšanās metode ir visbiežāk sastopama vienā spriedumā un ka tā nosaka sprieduma struktūru.

Jaunākā pētījumā ir apgalvots, ka atsaukšanās uz iepriekšējo judikatūru ietekmē gan spriedumu lasāmību, gan skaidrību. Lai gan atsauce uz judikatūru bieži tiek uzskatīta par Tiesas "stabilitātes un paredzamības" pazīmi, jaunākais pētījums apgalvo, ka, gluži pretēji, atsaucēm uz iepriekšējo judikatūru ir "pārveidojoša ietekme" uz tiesībām.¹¹ Atsaukšanās uz iepriekšējo judikatūru pieļauj apzinātas vai neapzinātas izmaiņas, savstarpēji aizstājot izteicienus un to tuvus pārveidojumus tieši judikatūrā un nošķirot Tiesas juridiskos novērtējumus no tiesiskā konteksta, "kurā tie sākotnēji radušies".¹² Turklāt šī pārveidojošā ietekme var izraisīt pretrunīgas interpretācijas vai spriedumus un mazināt "acquis normatīvo spēku un nozīmi", kā rezultātā mazinās tiesību akta un iepriekšējo spriedumu autoritāte, kā arī sabiedrībai ir apgrūtināta iespēja saskatīt judikatūras dabisko attīstību.¹³

Atsaukšanās tehnikas pārsvars patiešām ir nepārprotams. Piemēram, Tiesa ir interpretējusi Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu tādējādi, ka tas garantē, ka darbinieks "patiešām varētu izmantot" tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.¹⁴ Pēc tam Tiesa, atsaucoties uz savu judikatūru, ir interpretējusi tieši šo interpretāciju, definējot, kas ir jāsaprot ar "patiešām varētu izmantot".¹⁵ Šajā jautājumā Tiesa vispirms interpretē Savienības tiesību normu, pēc tam pāriet uz otro posmu, kurā tā interpretē šo interpretāciju. Šādas prakses rezultātā var tikt izstrādāts tāds sprieduma juridiskais pamatojums, ko lasītājs var uztvert arī kā "apļveida" argumentāciju. Līdz ar to šāda prakse noved pie interpretācijas, ko varētu raksturot kā "otrā līmeņa" jeb interpretācijas interpretāciju.

IV

Manuprāt, mēs visi zinām, cik grūti ir nodrošināt spriedumu konsekvenci un lasāmību tiesās ar daudzu gadu judikatūru, tāpēc mums ir jāatrod metodes, kas ļautu lasītājam turpināt sekot mūsu judikatūrai. Tiesas pieeja ir periodiska judikatūras sintēze spriedumā, kuru dēvējam par l’arrêt récapitulatif. Es uzskatu, ka šī pieeja būtu jāizmanto plašāk, lai nodrošinātu Tiesas judikatūras pārskatāmību un pieejamību. Tā būtu jāpraktizē virspalātas sastāvam. Turklāt šāda apkopošana ir veids, kā atklāt un konsolidēt judikatūrā izstrādātos vispārējos tiesību principus. Protams, šādi spriedumi liek Tiesai rīkoties atklātāk un vadīt lasītāju cauri savam procesam. Vienlaikus ir svarīgi izvairīties no riska, ka principi, kas izstrādāti konkrētai tiesiskai un faktiskai situācijai, tiek piemēroti pavisam citai situācijai. Šādu pieeju varētu pamatoti kritizēt kā iepriekšējās judikatūras kļūdainu atveidošanu, grozīšanu vai pielāgošanu. Es novērtētu arī, ja Tiesa atklātāk skaidrotu, ka tā ir nolēmusi atkāpties no savas iepriekšējās judikatūras. Jebkurai tiesību sistēmai, kas attīstās, ir nepieciešama pielāgošanās un dažkārt arī atkāpšanās no iepriekšējiem risinājumiem. Atkāpšanās no iepriekšējās judikatūras ir jāveic uzmanīgi un ar nepieciešamo atturību. Taču skaidrs un motivēts paziņojums par atkāpšanos nebūt nemazinātu Tiesas autoritāti, bet gan veicinātu judikatūras konsekvenci un pārskatāmā veidā vestu lasītāju līdzi Tiesas domai.

V

Lasāmības jautājums, protams, ir jāskata ES tiesību attīstības kontekstā. Visnozīmīgākā attīstība ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) pieņemšana un joprojām tiek strādāts pie Hartas un Savienības primāro un sekundāro tiesību sasaistes metodoloģijas pilnveidošanas dažādās Savienības tiesību jomās. Spriedumu lasītājs laiku pa laikam var uzdot jautājumus par atsauces uz Hartu pievienoto vērtību un to, kā tā ir saistīta ar Savienības tiesību akta interpretāciju.

Piemēram, lietas, kurās valstu tiesas ir lūgušas interpretēt Direktīvu 2003/88/EK un Hartas 31. pantu, atsaucoties uz iepriekšējo judikatūru, regulāri tiek apstiprināts tas, ka 31. pantā ir nostiprināts svarīgs vispārējs Savienības sociālo tiesību princips. Šāda atsauce rada jautājumu par šīs bieži lietotās tēzes reālo ietekmi uz šīs direktīvas interpretāciju. Kā minēts iepriekš, lasītājam ir jāatgriežas pie sākotnējā sprieduma, kurā būs izskaidrota Hartas 31. panta pievienotā vērtība. Vienlaicīgi lasītājs arī sapratīs, ka Harta vienīgi darbojas direktīvas robežās šādās lietās. Tā nevar paplašināt interpretējamā akta robežas.

Hartas 52. pantā ir noteikta metodoloģija, kas Tiesai ir jāievēro lietās, kurās tiek prasīts, kāda ir ietekme Hartai uz Savienības tiesību aktā ietvertā regulējuma izpratni. Arvien biežāk spriedumu struktūra balstās uz 52. pantā ietverto pamattiesību hartas ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģiju. Mūsu piemērā par Direktīvas 2003/88 un Hartas 31. panta sasaisti Tiesa Max-Planck-Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften lietā ved lasītāju cauri Hartas 51. un 52. panta metodoloģijai. Vispirms tā konstatē, ka aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ievieš Direktīvu 2003/88, un secina, ka pamatlietā ir jāpiemēro Hartas 31. panta 2. punkts.¹⁶ Otrkārt, tā veic 31. panta 2. punkta gramatisko interpretāciju un secina, ka tajā ir paredzētas visu darbinieku "tiesības" uz "ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu".¹⁷ Treškārt, Tiesa izmanto kontekstuālo¹⁸ metodi tās ārējā aspektā un norāda uz iekšējiem un ārējiem tiesību avotiem, kas iedvesmoja Savienības likumdevēju Hartā iekļaut 31. pantu.¹⁹ Savukārt Harta ir daļa no direktīvas kontekstuālās interpretācijas, ar ko tā ir sasaistīta, atsaucoties uz Direktīvas 2003/88 pirmo apsvērumu. Hartas izmantošana direktīvas interpretācijā ļauj mums pāriet uz pamattiesību ierobežojumu pārbaudes metodoloģiju. Tiesa paskaidro: "Šajos apstākļos visbeidzot ir jāatgādina, ka pamattiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas ir paredzētas Hartas 31. panta 2. punktā, var tikt ierobežotas, tikai ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti tās 52. panta 1. punktā, un it īpaši minēto tiesību būtisko saturu. Tādējādi dalībvalstis nevar atkāpties no Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzētā principa, skatīta Hartas 31. panta 2. punkta gaismā, saskaņā ar kuru iegūtās tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nevar izbeigties, beidzoties atsauces laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas laikposmam, ja darbinieks nav varējis izmantot savu atvaļinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 29. novembris, King, C-214/16, EU:C:2017:914, 56. punkts)."²⁰

Cits piemērs, kas ir pretstatā Max-Planck-Gesellschaft lietai, ir Association de médiation sociale, kurā Tiesa nolēma, ka "no Hartas 27. panta formulējuma skaidri izriet, ka, lai šis pants varētu tikt piemērots pilnā apmērā, tas ir jāprecizē ar Savienības tiesību vai valsts tiesību normām".²¹ Citiem vārdiem sakot, Tiesa, izmantojot gramatiskās interpretācijas metodi, secināja, ka Hartas 27. pants nav tieši piemērojams konkrētajās tiesiskajās attiecībās dalībvalstī.

Tiesa apstiprina, ka Hartas normām ir atšķirīgs tiesiskais raksturs, darbības joma un sekas un ka Tiesai ir jāatklāj visi šie aspekti, piemērojot klasiskās interpretācijas metodes un ievērojot Hartas 51. un 52. pantā paredzēto.

VI

Interpretācijas metožu piemērošana (gramatiskās, teleoloģiskās, sistēmiskās (konteksta) un vēsturiskās interpretācijas) veicina Tiesas spriedumu lasāmību, taču ir gadījumi, kad to didaktiska piemērošana nav iespējama, un tieši šādi spriedumi nav viegli uztverami no lasītāja viedokļa.²² Tiesas sprieduma lasāmība ir atkarīga arī no tā, kā valstu tiesas ir formulējušas savus jautājumus un izklāstījušas tos iemeslus, kas tām ir likuši šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju. Prejudiciālo nolēmumu sistēmā daudz kas ir atkarīgs no kopīgajiem centieniem. Vairāk nekā jebkad agrāk Eiropas Savienībā Tiesas un nacionālo tiesu tiesneši nes kopējo atbildību par tiesiskuma pieejamību un skaidrību.

Digitālajā laikmetā, kad ātrās saziņas dēļ tiesiskums vai arī beztiesiskums ir jūtams gandrīz uzreiz, jo ziņas ir pieejamas tūlītēji un tās veido gandrīz ikviens, pieprasījums pēc spriedumu pieejamības un tādējādi arī to skaidrības vai lasāmības šķiet ir vēl lielāks. Ja cilvēki var labāk piekļūt likumam un to izprast, tad tas var "uzlabot likuma demokrātisko leģitimitāti un sabiedrības akceptu, .. nodrošināt juridisko noteiktību un vienlīdzību likuma priekšā un/vai .. palielināt likuma efektivitāti un samazināt ar to saistītās administrēšanas izmaksas".²³ Es vēlos apgalvot, ka šajā laikmetā mums kā tiesnešiem un tiesām ir paaugstināta atbildība padarīt savus spriedumus lasāmus un pieejamus ārpus mūsu ierastā profesionālā loka un juridiskās vides kopumā. Īpašas rūpes par mūsu nolēmumu lasāmību stiprina mūsu demokrātisko vērtību noturību un ir būtisks elements Eiropas attīstībā.

Runa nolasīta EST 70 gadu jubilejas konferencē, kas norisinājās Tiesā 2022. gada 4.–6. decembrī. Tā publicēta konferences materiālu oficiālajā izdevumā: Cour de Justice de L'U.E. Une justice proche du citoyen. Forum des magistrats et Audience solonelle, Luxembourg, 4, 5 et 6 décembre 2022.