Azartspēļu regulējuma vēsturiski tiesiskie aspekti

Iepazīstoties ar romiešu tiesību avotos atrodamo normatīvo regulējumu, nākas konstatēt, ka gluži kā mūsdienās arī senromiešu sabiedrība cietusi no dažādu azartspēļu izplatības negatīvās ietekmes. Cēlušies ekonomiska rakstura zaudējumi, veidojušās sociāli nepatīkamas situācijas, personiskas traģēdijas u.c. Spēlmaņu neapdomīgas un pārlieku azartiskas rīcības rezultātā tikuši zaudēti ievērojami finanšu līdzekļi, citi materiālie resursi – dārgmetāli, dārgakmeņi, tehnoloģiskais aprīkojums. Šādi vairojusies sociālā spriedze un atsevišķu indivīdu neapmierinātība.

Vienlaikus avoti norāda uz azartspēļu izplatības fenomena mūžseno dabu un patiesi internacionālo, multikulturālo raksturu, kā arī īpašo popularitāti atsevišķu sociālo grupu un profesiju pārstāvju (piemēram, karavīru) vidū: "Kauliņu/laimes spēle sena lieta ir, un [karavīriem] ārpus karošanas darbiem atļauta, patiesi no laika [gala] radījusi ir [vien] asaras, tūkstošus cittautu nosaukumu nesot. Daži patiesi [tā] spēlējuši, nedz [pašu] spēli zinoši/izprotoši, bet [tās] nosaukumu vienīgi, [ka] savas bagātības zaudējuši ir, dēļ dienas un nakts spēlēšanas uz sudrabu, darbarīkiem/aprīkojumu, dārgakmeņiem un zeltu. Rezultātā tāpēc no šīs nekārtības [izejot], [Dievu] zaimot mēģina un [parādu] instrumentus/parādrakstus taisa"³ (C 3.43.1. pr.).

Azartspēļu spēlēšanas vietām bijusi raksturīga visai saspringta kriminogēnā situācija. Avoti runā par vardarbīgām laupīšanām – gan pašu spēlmaņu starpā ("Ja [vardarbīgas] laupīšanas pastrādātas būs starp pašiem spēlmaņiem"⁴), gan azartspēļu organizētāju – spēļu vietu turētāju vardarbīgas aplaupīšanas gadījumiem (D 11.5.1.1).

Tāpat neizpalika arī cita veida vardarbība – azartspēļu organizētāju piekaušana, nodarot tiem attiecīgu kaitējumu (D 11.5.1. pr., D 11.5.1.2), vardarbīgas darbības pret spēlmaņiem (D 11.5.1. pr., D 11.5.1.4), arī piespiešana (D 11.5.1.4) uz spēlēšanu: "Paraduši/mēdz patiesi daži arī piespiest [citus] uz spēlēšanu, vai no [paša] sākuma vai [vēlāk spēlē] sakauti, kamēr [mēģina atspēlēties] [tos] aiztur"⁵ (D 11.5.2. pr.) u.c.

Līdzīgi bija izplatītas zādzības⁶ (D 11.5.1.3), tai skaitā azartspēļu organizēšanas vietu turētāju apzagšana (D 11.5.1.2), krāpnieciskas darbības – viltus pielietošana (D 11.5.1. pr.) u.c.

Ņemot vērā minētos apstākļus, romiešu valsts vara nonākusi pie secinājuma par nepieciešamību azartspēļu spēlēšanu likumiski regulēt. Šai sakarā Justiniāna kodeksā (Codex Iustinianus, 529./534. AD) atrodama paša kodeksa izdevēja Austrumromas jeb Bizantijas imperatora Justiniāna I (Flavius Petrus Sabbatius Justinianus Augustus, 483.–565. AD) norma – konstitūcija⁷ no 529. AD, kas cita starpā satur visai ambiciozas deklarācijas: "Ne [tikai] vienīgi karus patiesi labi izrīkojam un lietas sakrālas, bet arī šīs…"⁸ (C 3.43.1.4); "Par ērtībām attiecīgi [mūsu] pavalstnieku gādāt vēloties, šo kā vispārēju likumu nosakām, ka nevienam lai atļauts [nav] iekš privātām vai publiskām vietām [azartspēles] spēlēt…"⁹ (C 3.43.1.1).

Te gan jāpiemin, ka, spriežot pēc avotos atrodamā, mēģinājumi nodarboties ar azartspēļu regulēšanu bijuši arī pirms Justiniāna. Tā, piemēram, avoti satur norādi uz jau iepriekš pastāvējušu Romas Senāta izdotu normatīvu aktu par aizliegumu spēlēt uz naudu: "Senāta lēmums/padoms¹⁰ aizliedz uz naudu spēlēt"¹¹ (D 11.5.2.1).

Ar azartspēlēm saistītus jautājumus risinājuši romiešu pretori,¹² izdodot atbilstošus ediktus¹³ savas administratīvi tiesiskās varas realizācijas ietvaros (skat.