Raksts veltīts manas klasesbiedres, kursabiedres, darbabiedres Kristīnes Krūmas piemiņai. Viņas erudīcija un principialitāte būtu ļoti noderējušas starptautisko tiesību mūsdienu izaicinājumu risināšanā.

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā milzu uzmanība pievērsta starptautiskajām tiesībām un to piedāvātajiem mehānismiem un instrumentiem, lai vērstos pret acīmredzami prettiesisku un starptautiskajam mieram un drošībai bīstamu kādas valsts rīcību. Apliecinājums šādu mehānismu esamībai un efektivitātei ir kļuvis par teju eksistenciālu pārbaudījumu noteikumos balstītajai starptautiskajai kārtībai, īpaši ņemot vērā, ka Krievija, kuras rīcību pret Ukrainu Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Ģenerālā asambleja ir kvalificējusi kā agresiju,¹ ir ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle, kas var izmantot veto tiesības un tādējādi bloķēt jebkādus mēģinājumus izmantot ANO Statūtu VII nodaļā paredzētās Drošības padomes pilnvaras konstatēt miera apdraudējumu vai agresijas aktu un saistoši lemt par nepieciešamajiem pasākumiem, lai atjaunotu starptautisko mieru un drošību.²

To, cik būtiski Krievijas iebrukums ir satricinājis noteikumos balstītu starptautisko kārtību, pierāda gan tas, ka pēdējo divu gadu laikā vērojama nepieredzēta dažādu esošo mehānismu izmantošana, gan strauja attīstība valstu praksē par, piemēram, pretpasākumu īstenošanu, gan tas, ka uzsākušās diskusijas par valstu iespējām rīkoties iepriekš grūti iedomājamos virzienos, piemēram, pārņemt iesaldētos Krievijas resursu. Visu straujo procesu virsmērķis ir panākt visaptverošu Krievijas atbildību, ar to saprotot valsts atbildību par starptautisko tiesību pārkāpumiem un konkrētu personu atbildību par starptautiskajiem noziegumiem.

Citiem vārdiem sakot, pēdējos divos gados ir noticis daudz "nepieredzētā" un "nebijušā". Turpinot Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektora Māra Lejnieka 2022. gadā iesākto tēmu par dažādajiem Krievijas iebrukuma Ukrainā starptautiski tiesiskajiem aspektiem,³ šī raksta mērķis ir sniegt īsu apkopojumu par situāciju 2024. gada sākumā līdz šim jau iedarbinātajos starptautisko tiesību mehānismos Krievijas atbildības nodrošināšanai, izceļot jautājumus, kam pievēršama uzmanība, un iezīmēt svarīgākās diskusijas par jauniem mehānismiem. Rakstā visupirms tiks apskatīti procesi par Krievijas kā valsts atbildību, turpinājumā pievēršoties individuālajai atbildībai.

Sankcijas

Viens no plašākai sabiedrībai vislabāk zināmajiem veidiem, kā Eiropas Savienība (turpmāk – ES) un atsevišķas valstis, īpaši Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, vēršas pret Krieviju, ir sankcijas, ar to saprotot gan pret konkrētām fiziskajām un juridiskajām personām mērķētus ierobežojumus, tajā skaitā finanšu līdzekļu un citu ekonomisko resursu iesaldēšanu, gan dažādus aizliegumus un ierobežojumus preču un pakalpojumu kustībā. Sankciju tēmai "Jurista Vārds" pievērsies vairākkārt, piemēram, 2020. gada 14. janvāra žurnālā, kā arī drīz pēc Krievijas atklātā iebrukuma Ukrainā, kad 2022. gada 19. aprīļa "Jurista Vārda" izdevums bija pilnībā veltīts sankciju tēmai. Informācija par ES noteiktajām sankcijām pret Krieviju atrodama Ārlietu ministrijas tiešsaistes vietnē,⁴ savukārt Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas virsprokurora Ingemāra Masaļska rakstā iezīmētas aktualitātes, ar krimināltiesiskiem instrumentiem reaģējot uz sankciju pārkāpšanu.⁵

Iemesls sankciju pieminēšanai šī raksta mērķiem ir šobrīd aktuālā diskusija par iespējām pārņemt sankciju piemērošanas rezultātā iesaldētos Krievijas līdzekļus, lai tos tālāk izmantotu Ukrainas rekonstrukcijai.