Ir vismaz divi iemesli, kādēļ interesēties par universālo jurisdikciju. Pirmais no tiem – gan upuri, gan noziedznieki pārvietojas. Arī Latvijas teritorijā visticamāk uzturas noziegumu upuri, kā arī mūsu teritorijā var nonākt kāds no smagu noziegumu izdarītājiem. Lai gan jautājums par to, vai šāds kriminālprocess varētu notikt arī in absentia, ir aizraujošs teorētisks jautājums, no cietušo skatpunkta šāda tiesvedība diez vai sniegtu mierinājumu.

Jebkurā gadījumā jau kopš kara pirmajām dienām gan Ukrainā, gan dažādās Eiropas vietās tiek vākti un apstrādāti pierādījumi, lai tos iesniegtu iespējamos kriminālprocesos² neatkarīgi no vietas, kur tādi varētu norisināties. Neapšaubāmi rastos būtiski jautājumi, ja tieši tiesiskais regulējums, nevis, piemēram, pierādījumu trūkums vai dažādi praktiski apstākļi būtu šķērslis patiesības noskaidrošanai Latvijas prokuratūrā un tiesās.

Šķiet, pirmie mēģinājumi izmantot universālo jurisdikciju pret Krievijas amatpersonām ir uzsākti Vācijā. No vienas puses, prokuratūra pati ievāc pierādījumus, kas nav saistīti ar konkrētu apsūdzēto. No otras puses, dažādas nevalstiskās organizācijas cietušo vārdā ir iesniegušas kriminālsūdzības Vācijas Federālajā prokuratūrā.³ Lai gan attiecībā uz Ukrainā pastrādātajiem noziegumiem konkrēti lēmumi vēl ir jāgaida, Vācijā ir notikuši vairāki tiesas procesi, izmantojot universālo jurisdikciju, kas ir beigušies ar notiesājošu spriedumu. Šie procesi norisinājās apsūdzēto klātbūtnē.⁴ Tomēr ir bijuši arī pretrunīgi gadījumi – piemēram, 2004. gadā Eiropas Konstitucionālo un cilvēktiesību centrs iesniedza sūdzību pret ASV aizsardzības ministru Donaldu Ramsfeldu u.c. ASV amatpersonām saistībā ar spīdzināšanu Abu Graibas cietumā, federālā prokuratūra sūdzību tomēr noraidīja, tostarp balstoties uz apstākli, ka identiska izmeklēšana bija uzsākta arī ASV.

Šie Vācijas piemēri arī rāda, ka būtiskas ir valsts tiesiskā regulējuma detaļas. Tādējādi Vācijas universālās jurisdikcijas materiālo tiesību normu regulējumam⁵ ir paredzēti arī īpaši noteikumi par prokuratūras rīcības brīvību, atbilstoši kurai "prokuratūra var atteikties veikt izmeklēšanu, ja aizdomās turētais neatrodas Vācijā un viņa vai viņas ierašanās Vācijā nav sagaidāma".⁶ Jāatgādina, ka Vācijas prokuratūra ne vienmēr ir ļoti naska uz universālās jurisdikcijas izmantošanu. 2000. gadu pirmajā desmitgadē Vācijā ārstējās Uzbekistānas iekšlietu ministrs Zokirjans Almatovs, pret kuru tika iesniegta Andidžānas slaktiņa upuru tuvinieku sūdzība. Vācijas varasiestādes tomēr nelika šķēršļus viņa izbraukšanai no valsts un atteicās ierosināt kriminālprocesu ar pamatojumu, ka nav sagaidāms, ka aizdomās turētais varētu ierasties Vācijā.⁷ Tādējādi Vācijas piemērs vien – šeit varētu līdzīgus piemērus minēt arī par citām Rietumeiropas valstīm⁸ – labi izgaismo to, ka lietas iznākums ir atkarīgs no tā, cik draudzīgas saites vieno tiesājošo valsti un aizdomās turētā izcelsmes valsti.

Otrs iemesls pievērsties universālajai jurisdikcijai ir tās praktiskums. "Jurista Vārds" ir bijis aktīvs, noskaidrojot ekspertu viedokļus par to, kādos veidos varētu notikt taisnīguma atjaunošana Ukrainā.⁹ Lai gan universālā jurisdikcija vienmēr tajos ir izskanējusi, šķiet, šis risinājums nešķiet pietiekami eksaltējošs – to var saprast, ārēji ikdienišķa pirmās instances tiesas sēde kriminālprocesā ir grūti salīdzināma ar atbalsi sabiedrībā, kādu radītu starptautisks tribunāls. Un tomēr nevar neievērot, ka līdz šim izveidotie starptautiskie tribunāli, kuru darbība ir bijusi daudzmaz veiksmīga, – vai tie būtu Ruandas, Dienvidslāvijas vai Kambodžas tribunāli – tie visi ir izveidoti ap­stākļos, kur nepastāvēja dziļas ANO Drošības padomes pastāvīgo valstu domstarpības. Tādēļ var jautāt: vai tagadējā situācijā universālā jurisdikcija nav praktiskākais veids, kā nodrošināt taisnīgumu paredzamā nākotnē?

Šo iemeslu dēļ tad arī vēlējāmies noskaidrot ekspertu viedokli par Latvijā piemērojamo regulējumu. Atgādināsim tikai, ka jau 2003. gadā Jūlija Jerņeva rakstīja, ka "mūsu Krimināllikums neatzīst "tīrās" universālās jurisdikcijas modeli, bet gan pieļauj to tikai starptautiskos nolīgumos paredzētajos gadījumos". Kopumā tika uzdoti šādi jautājumi:

• Vai Latvija, piemērojot pašlaik spēkā esošo Krimināllikuma redakciju, varētu piemērot universālo jurisdikciju?
• Kā būtu saprotama Krimināllikuma 4. panta ceturtā daļa: "Ārzemnieki, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā [..] saucami pie atbildības saskaņā ar šo likumu Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos paredzētajos gadījumos, ja par šo nodarījumu tie nav saukti pie kriminālatbildības vai nodoti tiesai citas valsts teritorijā"? Proti, vai un kuri starptautiskie nolīgumi paredz Latvijas Republikai šādas saistības?
• Kādām būtu jābūt personai nodrošinātajām garantijām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, ja tiktu īstenota universālā jurisdikcija?
• Kā definēt universālo jurisdikciju?
• Kā universālā jurisdikcija būtu jāsaprot kopsakarā ar Romas statūtu 17. pantā paredzēto principu, ka lieta nav piekritīga Starptautiskajai krimināltiesai, ja valsts, kuras jurisdikcijā ir lieta, šo lietu jau izmeklē?
• Visbeidzot, vai universālā jurisdikcija kopumā ir piemērots līdzeklis, lai cīnītos ar starptautisko noziegumu izdarītājiem?

Dr. iur. Andrejs Judins

Krimināllikuma 4. panta ceturtajā daļā ir paredzēta iespēja saukt pie kriminālatbildības ārzemniekus, kuri izdarījuši noziegumus ārpus Latvijas teritorijas. Tas tomēr nenozīmē, ka Latvijā ir automātiski jāuzsāk kriminālprocess, ja ir saņemta informācija par ārvalstī izdarītu noziedzīgu nodarījumu. Saskaņā ar Krimināllikuma 4. pantu tas jādara gadījumos, kas paredzēti Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos, turklāt ja par šiem nodarījumiem personas jau netiek sauktas pie kriminālatbildības vai nav nodotas tiesai citas valsts teritorijā.

Manuprāt, šis tiesiskais regulējums ir loģisks un pareizs – ārpus Latvijas notikušā izmeklēšana un personas, kura nav Latvijas valstspiederīgais, saukšana pie kriminālatbildības Latvijā, ja nodarījums nebija vērsts pret Latvijas un Latvijas valstspiederīgo interesēm, var būt nevis regulāra, bet izņēmuma prakse. Iegūt un nostiprināt pierādījumus Latvijā šādos gadījumos var būt ļoti sarežģīti vai pat neiespējami, savukārt kriminālprocesu uzsākšana Latvijā var atturēt citas valstis no kriminālprocesu uzsākšanas, kaut gan tām varētu būt plašākas iespējas izmeklēt lietu un iegūt pierādījumus. No starptautisko tiesību perspektīvas ir svarīgi nevis panākt vairāku kriminālprocesu uzsākšanu dažādās valstīs, bet notikušā efektīvu izmeklēšanu, pierādījumu nostiprināšanu un lietas nosūtīšanu uz tiesu.

Ņemot vērā Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu 17. pantā paredzēto, kriminālprocesa uzsākšana valstī, kura nevar to efektīvi izmeklēt, var radīt situāciju, ka lietas izmeklēšanā un izskatīšanā neiesaistīsies citas valstis un Starptautiskā tiesa, savukārt valstī, kur kriminālprocess būs uzsākts, netiks iegūti pietiekami pierādījumi, lai lietu nodotu tiesai.

Manuprāt, ir pareizi, ka spēkā esošais likums paredz iespēju Latvijas tiesību aizsardzības institūcijām rīkoties šādos gadījumos, tomēr attiecībā uz ārvalstī izdarītiem noziegumiem Latvijas aktīva rīcība ir nepieciešama gadījumos, kad ir pamats uzskatīt, ka citās valstīs un jurisdikcijās, kuras varētu efektīvāk izmeklēt notikušo, uz informāciju par iespējami izdarīto noziegumu nereaģēs pienācīgā veidā.

Dr. iur. Jānis Grasis

Rīgas Stradiņa universitātes profesors

Runājot par universālo jurisdikciju, laikam jau jāsāk ar tās definēšanu. Manā skatījumā, universālā jurisdikcija ir valsts tiesības īstenot kriminālo jurisdikciju attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas apdraud starptautisko sabiedrību kopumā, neatkarīgi no tā, kurš un kur to ir paveicis. Respektīvi, šajā sakarā nav svarīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vieta, izdarītāja vai cietušo personu valstspiederība vai cita saistība ar valsti, kas uzsāk īstenot universālo jurisdikciju.

Latvija var šobrīd īstenot universālo jurisdikciju saskaņā ar Krimināllikuma 4. panta ceturto daļu: "Ārzemnieki, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā [..] saucami pie atbildības saskaņā ar šo likumu Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos paredzētajos gadījumos, ja par šo nodarījumu tie nav saukti pie kriminālatbildības vai nodoti tiesai citas valsts teritorijā." Varu minēt vairākus piemērus Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām, kas ļauj īstenot universālo jurisdikciju:

1) Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija un tās 105. pants: "Atklātā jūrā vai jebkurā vietā ārpus jebkādas valsts jurisdikcijas katra valsts drīkst notvert pirātu kuģi vai gaisa kuģi, vai kuģi vai gaisa kuģi, kas sagrābts pirātisku darbību rezultātā un atrodas pirātu varā [..]. Tās valsts tiesu institūcijas, kura ir veikusi notveršanu, drīkst lemt par uzliekamo sodu [..]."¹⁰ Latvijas kara kuģi, pēc manā rīcībā esošās informācijas, līdz šim nav veikuši pirātu kuģa sagrābšanu;

2) vissmagākie noziegumi, kas skar visu starptautisko sabiedrību kopumā, saskaņā ar Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu 5. pantu ir genocīds, noziegumi pret cilvēci un kara noziegumi. Romas statūtu preambulā ir noteikts, ka "visnopietnākie noziegumi, par kuriem kopumā ir nobažījusies starptautiskā sabiedrība, nedrīkst palikt nesodīti un ka to efektīva izskatīšana ir jānodrošina kā valsts līmenī, tā arī stiprinot starptautisko sadarbību, [..] tas ir katras valsts pienākums piemērot savas valsts kriminālo jurisdikciju attiecībā uz tiem, kas ir atbildīgi par starptautiskajiem noziegumiem".¹¹ Savukārt Romas statūtu 17. pantā ir ietverts komplementaritātes princips: ja lietu jau izmeklē kāda no Romas statūtu dalībvalstīm, tad lieta nav piekritīga Starptautiskajai krimināltiesai.¹² Esmu skeptisks par valsts jurisdikciju uzsākt lietu par agresiju universālās jurisdikcijas ietvaros, jo tam tomēr būtu jādibina starptautiskās sabiedrības atzīts starptautisks tribunāls.

Vai universālā jurisdikcija kopumā ir piemērots līdzeklis, lai cīnītos ar starptautisko noziegumu izdarītājiem? Noteikti jā, jo tehnoloģiskās attīstības līmenis ļauj daudz vieglāk savākt nepieciešamos pierādījumus, kas nebija iespējams iepriekšējos gadsimtos. Latvijas Republikā līdz šim nav piemērota universālā jurisdikcija, bet visam pienāk pirmā reize!

Dr. iur. Māris Leja

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Korupcijas apkarošanas koordinācijas nodaļas virsprokurors

Universālais princips nacionālajā līmenī ir reglamentēts Krimināllikuma 4. panta ceturtajā daļā: ārzemnieki, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā un kuri izdarījuši noziedzīgu nodarījumu citas valsts teritorijā vai ārpus jebkuras valsts teritorijas, neatkarīgi no nodarījuma izdarīšanas vietas valsts likumiem saucami pie atbildības saskaņā ar šo likumu Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos paredzētajos gadījumos, ja par šo nodarījumu tie nav saukti pie kriminālatbildības vai nodoti tiesai citas valsts teritorijā.

Ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem šīs normas izpratnē ir jāsaprot divpusēji un daudzpusēji Latvijas Republikai saistoši starptautiskie līgumi.

Nav nepieciešams, lai universālā principa piemērojamība būtu skaidri noteikta starptautiskajā līgumā. Tas var izrietēt no līguma kopsakarībā ar starptautiskajām paražu tiesībām.¹³ Universālā principa būtība izpaužas tajā, ka jebkura valsts var saukt pie kriminālatbildības vainīgās personas par noziegumiem, kurus par tādiem atzinušas starptautiskās tiesības (genocīds, aparteīds, noziegumi pret mieru, noziegumi pret cilvēci) saskaņā ar saviem nacionālajiem krimināllikumiem neatkarīgi no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietas un vainīgo personības,¹⁴ kā arī nozieguma upura pilsonības.¹⁵

Universālā principa pamatā ir starptautiskās solidaritātes ideja. Pamatojoties uz šo principu, nacionālās krimināltiesības tiek attiecinātas uz visiem noziegumiem, ar kuriem tiek nodarīts kaitējums visās kultūras valstīs atzītām, kopīgām interesēm neatkarīgi no tā, vai noziegumi ir izdarīti iekšzemē vai ārvalstīs, un neatkarīgi no tā, vai tie vērsti pret nacionālajām vai ārvalstu interesēm.¹⁶ Tie ir noziegumi, kuru izdarīšana nodara kaitējumu mieram un cilvēces drošībai vai apdraud to.¹⁷

No citiem jurisdikcijas principiem universālais princips atšķiras ar to, ka valsts, piemērojot šo principu, rīkojas nevis savās, bet valstu kopienas interesēs (im Interesse der Staatsgemeinschaft – vācu val.). Ar to tiek aizstāvētas visu valstu kopīgās drošības intereses.¹⁸ Līdz ar to, piemērojot universālo jurisdikciju, nenotiek iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās.¹⁹

Ievērojot minēto, piemērojot Krimināllikuma 4. panta ceturto daļu, universālo jurisdikciju var attiecināt arī uz personu, kurai nav Latvijas pilsonības (ne-pilsonība un nav "ārzemnieks ar pastāvīgo uzturēšanas atļauju" Krimināllikuma 4. panta izpratnē) un par kuru ir pamats uzskatīt, ka tā ir izdarījusi tādu noziegumu, kuram ir piemērojama universālā jurisdikcija. Turklāt šādas personas atrašanās Latvijas Republikā nav obligāts priekšnoteikums kriminālprocesam.

Tomēr papildus atzīmējams, ka strīdīgs ir jautājums, vai universālās jurisdikcijas piemērošanai ir nepieciešams kāds piesaistes punkts ar konkrēto valsti, kas vēlas to piemērot. Saskaņā ar vienu no viedokļiem tāds nav nepieciešams: attiecīgo noziegumu izdarītāji ir cilvēces ienaidnieki (hostis humani generis). Nav nepieciešams papildu (iekšzemes) piesaistes punkts, jo universālā jurisdikcija kā līdzeklis valstu kopīgo interešu īstenošanai ir patstāvīgs šāds piesaistes punkts.²⁰

Saskaņā ar citu viedokli konkrētai valstij ir jābūt īpaši skartai (specially affected), t.i., starp konkrēto valsti un noziegumu ir jāpastāv īpašai saiknei.²¹ Nacionālo krimināltiesību piemērošana, atsaucoties uz universālo principu, atkarīga no diviem nerakstītiem priekšnoteikumiem: konkrētajā piemērošanas gadījumā nepastāv starptautisko tiesību aizliegums, un valstij ir jāspēj pierādīt īpašu saistību ar regulējuma objektu/subjektu kā nozīmīgu piesaistes punktu,²² piemēram, iespējamā vainīgā ilgstošāka uzturēšanās valstī vai aizturēšana šajā valstī.²³

Otrajam viedoklim pamatā seko arī Vācijas judikatūra.²⁴ Tomēr obiter dictum ir izteiktas arī šaubas par šī viedokļa pareizību.²⁵

Pēdējais viedoklis juridiskajā literatūrā tiek kritizēts tāpēc, ka tas esot pretrunā universālā principa jēgai. Šī principa problēma nav tā pieļaujamība starptautiskajās tiesībās, bet gan ar to aizsargājamo tiesisko interešu un noziegumu, uz kuriem tas attiecas, ierobežošana.²⁶

Neatkarīgi no tā, kuram no šiem viedokļiem pievienoties, Krievijas iebrukuma Ukrainā sakarā universālo jurisdikciju Latvija var piemērot arī tad, ja iespējamās vainīgās personas Latvijā neatrodas. Arī tad, ja vadīties pēc tā, ka universālā principa piemērošanai ir nepieciešams saskares punkts ar valsti, kas to vēlas piemērot, konkrētajā gadījumā šāds leģitīms pamats ir saskatāms Latvijas apdraudējumā, ko radījis Krievijas iebrukums Ukrainā. Ņemot vērā Krievijas iebrukuma Ukrainā motīvus, kas ir saistīti ar imperiālisma idejām, un to, ka Latvija vēsturiski ir atradusies Krievijas impērijas sastāvā (vēlāk arī PSRS sastāvā), šis iebrukums rada draudus Latvijas neatkarībai.

Universālā principa piemērošanu nevar būtiski ietekmēt arī Romas Starptautiskās tiesas kompetence.

Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu 17. pants cita starpā noteic: "Tiesa nosaka, ka lieta nav tai piekritīga, ja lietu izmeklē vai ir ierosinājusi Valsts, kuras jurisdikcijā tā ir, izņemot gadījumus, kad Valsts nevēlas vai nav spējīga pilnīgi veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu."

No minētās normas izriet, ka gadījumā, ja valsts vēlas un ir spējīga pilnvērtīgi veikt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par konkrētu noziegumu, Starptautiskajai krimināltiesai ir tiesības atzīt, ka lieta tai nav piekritīga.

Piemērojot šo normu, domājams, viens no centrālajiem jautājumiem ir noskaidrot, kādi kritēriji raksturo to, ka valsts vēlas un ir spējīga veikt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu.

Mg. iur. Māris Lejnieks

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors

Vai Latvija, piemērojot pašlaik spēkā esošo Krimināllikuma redakciju, varētu piemērot universālo jurisdikciju?

Latvijas Krimināllikuma 4. panta ceturtā daļa visumā atbilst universālās jurisdikcijas definīcijai, taču likumdevējs kā universālās jurisdikcijas piemērošanas leģitīmo pamatu ir minējis vienīgi Latvijai saistošos starptautiskos līgumus. Šāds formulējums, to interpretējot burtiski, šobrīd Latvijai sniedz iespēju īstenot universālo jurisdikciju tikai jūras pirātisma²⁷ gadījumā.²⁸ Šāds formulējums ļauj apstrīdēt iespējamību Latvijā piemērot universālo jurisdikciju par noziegumiem pret cilvēci,²⁹ kura gadījumā neviens starptautiskais līgums neparedz universālās jurisdikcijas piemērošanu. Taču gan praksē, gan doktrīnā ir atzīts, ka pastāv starptautisko paražu tiesību norma, kura ļauj valstīm īstenot universālo jurisdikciju noziegumu pret cilvēci gadījumā.³⁰ Iespējams, ka likumdevējs, lietojot šajā normā jēdzienu "starptautiskie līgumi", ar to nav vēlējies izslēgt no piemērošanas saistības, kuras izriet no citiem starptautisko tiesību avotiem, arī šāda teoloģiskā interpretācija ir iespējama un pat vēlama.

Bez starptautiskā līguma un paražu tiesību normas, kas expressis verbis atļautu universālās jurisdikcijas piemērošanu, universālā jurisdikcija izriet arī no starptautiskajos līgumos ietvertā aut dedere aut judicare pienākuma.³¹ Ja starptautiskais līgums valstij, kurai nav tieša sakara ar noziegumu, noziedznieku vai upuri, uzliek par pienākumu saukt pie atbildības tās teritorijā esošo noziedznieku, tā ir universālās jurisdikcijas piemērošana. Tas pats attiecas uz gadījumu, ja noziedznieks tiek izdots kriminālvajāšanai valstij, kurai nav nekāda sakara ar noziegumu, noziedznieku vai upuri.

1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par civilpersonu aizsardzību kara laikā³² 146. pants ietver sevī aut dedere aut judicare pienākumu:

"Augstās Līgumslēdzējas valstis uzņemas pienākumu radīt likumdošanas normas, kādas nepieciešamas, lai sodītu personas, kas izdara vai pavēl izdarīt jebkuru smagu konvencijas pārkāpumu, kuri definēti nākošajā pantā.

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jābūt obligātam pienākumam meklēt personas, par kurām zināms, ka tās izdarījušas vai pavēlējušas izdarīt šādus smagus pārkāpumus un neatkarīgi no to pilsonības nodot tās savai tiesai.

Tā var arī, ja vēlas, un atbilstoši tās likumdošanas noteikumiem nodot šīs personas citas ieinteresētas Augstās Līgumslēdzējas valsts tiesai, ja šai valstij ir pierādījumi, kas dod pamatu šo personu apvainošanai.

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jāveic pasākumi, kādi nepieciešami, lai novērstu visas darbības, kas ir pretrunā ar šīs Konvencijas noteikumiem, neskaitot smagos pārkāpumus, kas definēti nākošajā pantā.

Visos gadījumos apvainotās personas varēs izmantot taisnīgas tiesas procedūras garantijas un aizstāvību, kas nebūs mazāk labvēlīga kā tās, kas paredzētas 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par attieksmi pret karagūstekņiem 105. un sekojošos pantos."

Šāds pats pienākums dalībvalstīm izriet no 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu³³ 49. panta, 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par jūras bruņoto spēku ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokļa uzlabošanu³⁴ 50. panta un 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas par attieksmi pret karagūstekņiem³⁵ 129. panta.

No minētā izriet, ka attiecībā uz kara noziegumiem Latvija var realizēt universālo jurisdikciju, pamatojoties uz aut dedere aut judicare pienākumu.

Kā būtu saprotama Krimināllikuma 4. panta ceturtā daļa? Proti, vai un kuri starptautiski nolīgumi paredz Latvijas Republikai šādas saistības?

Bez jau iepriekš minētajām konvencijām, tāda noteikti ir Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem.³⁶ Ir autori un valstis, kuras līdzīgi iztulko Konvencijas par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to³⁷ VI pantu. Pat ja universālās jurisdikcijas piemērošana genocīda noziegumam neizriet no konvencijas, ļoti iespējams, ka tā izriet no paražu tiesību normas.³⁸ Atsevišķi autori kā noziegumus, attiecībā uz kuriem valstis varētu piemērot universālo jurisdikciju, min arī starptautisko terorismu, ieskaitot lidmašīnu nolaupīšanu, un nelegālu narkotisko vielu tirdzniecību.³⁹

Kā jūs definētu universālo jurisdikciju? Citiem vārdiem – ciktāl jūs piekristu šai definīcijai, vai arī to papildinātu/sašaurinātu/precizētu: īstenojot universālo jurisdikciju valsts veic kriminālvajāšanu (uzsāk izmeklēšanu) pret noteiktu noziedzīgu nodarījumu aizdomās turētajiem/apsūdzētajiem neatkarīgi no tā izdarīšanas vietas un neatkarīgi no aizdomās turētā/apsūdzētā nozieguma izdarītāju vai cietušo valstspiederības?

Nepastāv starptautiskas vienotas universālās jurisdikcijas definīcijas, bet es pilnīgi piekrītu šādai definīcijai. Iespējams, būtu vēlams šo definīciju papildināt, ka universālā jurisdikcija ir īstenojama tikai pašu nopietnāko starptautisko noziegumu sakarā.⁴⁰

Ja Latvijā ir/būtu iespēja īstenot universālo jurisdikciju – kā tā būtu jāsaprot kopsakarā ar Romas statūtu 17. pantā paredzēto principu, ka lieta nav piekritīga Starptautiskajā krimināltiesā, ja valsts, kuras jurisdikcijā ir lieta, šo lietu jau izmeklē?

Lai arī Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcijā tiešām ietilpst kara noziegumi, taču Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcija tiešām ir tikai komplimentāra, t.i., tā nesauc pie kriminālatbildības personas, kuras efektīvi (!!!) tiek sauktas pie atbildības valstu nacionālajās tiesās.⁴¹ Turklāt Starptautiskā krimināltiesa realizē savu jurisdikciju tikai saistībā ar pašiem nopietnākajiem un plaša mēroga noziedzniekiem, tai pat nav praktisku iespēju saukt pie kriminālatbildības jebkuru kara noziegumus veikušo personu plaša mēroga militārā konflikta gadījumā, atstājot tos nacionālo tiesu jurisdikcijai, tajā skaitā universālās jurisdikcijas īstenošanai.

Tomēr tieši Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcijas īstenošana ir ļoti vēlama vismaz attiecībā uz augsta ranga vai sistemātiskus vai plaša mēroga noziegumus izdarījušām personām, jo tieši Starptautiskajai krimināltiesai būtu visaugstākā leģitimitātes pakāpe šādu noziegumu izmeklēšanā un vainīgo saukšanā pie kriminālatbildības, kas kara noziegumu gadījumā varētu veicināt pēckara karojošo pušu ātrāku izlīgumu. Ne valsts, kuras teritorijā šādi noziegumi ir veikti, ne valsts, kuras pilsoņi ir šādus noziegumus veikuši, tiesām noteikti nebūs tik augstas leģitimitātes, otra valsts to vienmēr varēs vainot subjektīvismā, kas neveicina pēckara izlīgumu.

Kādas karojošo pušu sabiedrotās valstis, realizējot universālo jurisdikciju, gan arī nebaudīs tik augstu leģitimitātes pakāpi kā Starptautiskā krimināltiesa.

Vai universālā jurisdikcija kopumā ir piemērots līdzeklis, lai cīnītos ar starptautisko noziegumu izdarītājiem?

Valstu praksē ir pietiekami daudz piemēru universālās jurisdikcijas piemērošanai, kas liecina, ka valstis politisku vai praktisku iemeslu dēļ atzīst universālās jurisdikcijas lietderību. Jūras pirātisma gadījumā universālā jurisdikcija turklāt ir praktiski vienīgā iespējamā.

Krista Niklase

Zvērināta advokāta palīdze "Sorainen ZAB SIA"

Kādām būtu jābūt personai nodrošinātājām garantijām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, ja tiktu īstenota universālā jurisdikcija?

Valstij ir pienākums paredzēt personai tādas tiesiskās garantijas, kas nodrošina tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanu lietu izspriešanā.⁴² No tā secīgi izriet arī krimināltiesību un kriminālprocesa pamatprincipi. Īstenojot universālo jurisdikciju krimināllietās, personai nodrošinātajām garantijām uz taisnīgu lietas izskatīšanu jābūt tādā pašā obligātajā apjomā kā ikvienā kriminālprocesā atbilstoši attiecīgās valsts, kura īsteno jurisdikciju, regulējumam un saistošajām starptautiskajām tiesību normām. Lai arī, īstenojot universālo jurisdikciju, esošie pārrobežu elementi neapšaubāmi ietekmē un sarežģī procesa norisi, nebūtu pieļaujams ierobežot garantijas uz taisnīgu tiesu, jo īpaši tiesības uz aizstāvību, ko ikvienai personai neatkarīgi no valstspiederības paredz ne tikai nacionālās, bet jo īpaši dažādas starptautisko tiesību normas.⁴³

Taču papildus minētajam uzmanība vēršama arī uz attiecīgās valsts, kura uzsākusi izmeklēšanu, un valsts, kuras piederīgais ir persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, noslēgtajiem līgumiem. Tie var paredzēt vēl papildu prasības garantiju nodrošināšanai. Tā, piemēram, Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līguma par izdošanu 3. pants paredz valstij veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu personas, kas ir lūguma par izdošanu saņēmējas valsts pilsonis, lūgumu atļaut izciest sodu viņa valstī.⁴⁴ Kā piemēru apskatot Eiropas regulējumu, arī Eiropas Konvencijas par izdošanu Otrā papildprotokola 3. pants pieļauj kriminālprocesā, kura rezultātā pieņemts aizmugurisks spriedums, atteikt personas izdošanu, ja nav nodrošinātas minimālās tiesības uz aizstāvību, kas jāgarantē ikvienam, kuru apsūdz par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Savukārt izdošana ir jāatļauj, ja pieprasītāja valsts sniedz pietiekamas garantijas, lai nodrošinātu personai tiesības uz lietas atkārtotu iztiesāšanu, kurā tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību.⁴⁵ Tādējādi papildus minimālo garantiju uz taisnīgu tiesu nodrošināšanai lietas izskatīšanā atbilstoši nacionālajām kriminālprocesuālajām normām un starptautisko tiesību normām jāņem vērā arī starpvalstu līgumos noteiktais par papildu garantiju sniegšanu un to nodrošināšanu. Attiecīgi var būt gadījumi, kad lūguma par izdošanu saņēmēja valstij jānovērtē, vai pieprasītājas valsts sniegtās papildu garantijas kriminālprocesā un soda izciešanas procesā atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, t.sk. aizstāvību.

Vai universālā jurisdikcija kopumā ir piemērots līdzeklis, lai cīnītos ar starptautisko noziegumu izdarītājiem?

Universālā jurisdikcija ir nozīmīgs rīks taisnīguma nodrošināšanai. Tas kopumā ir piemērots līdzeklis gadījumos, kad valstij, kurā noticis noziedzīgs nodarījums, pašai objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams izmeklēt lietu. Tā kā universālo jurisdikciju parasti izmanto cīņā ar noziegumiem pret cilvēci, mieru, kara noziegumiem, genocīdu, tā rezultātā radīto šķēršļu dēļ valstij var nebūt resursu izmeklēt un iztiesāt šādas krimināllietas, valsts policija un nacionālā tiesu sistēma var būt izpostīta.

Lai arī universālās jurisdikcijas īstenošana ir kompleksa, šādas lietas globāli ik gadu pieaug.⁴⁶ Valstis uzņemas atbildību nodrošināt taisnīgumu un sniegt atbildes reakciju starptautiskiem noziegumiem, kas ne tikai rada kaitīgās sekas konkrētajā valstī, bet arī apdraudējumu starptautiskajai sabiedrībai kopumā. Īstenojot universālo jurisdikciju, pierādījumu vākšana par konkrētu personu vainu starptautiska noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un to notiesāšana var būt komplicēta vai pat neiespējama. Tāpēc universālās jurisdikcijas ieguvums ir to īstenošana pēc iespējas vairākām valstīm, iegūstot un apkopojot pierādījumus un valstīm apvienojoties starptautiskās izmeklēšanas grupās saistībā ar iespējamiem konkrētiem starptautiskiem noziegumiem, sniedzot atbalstu un veicinot izmeklēšanu un kriminālvajāšanu. Universālā jurisdikcija ir iestāšanās pret starptautiskiem noziegumiem, kas īstenojama ar pēc iespējas lielāku valstu iesaisti taisnīguma nodrošināšanā starptautiskajā sabiedrībā.