Mēs dzīvojam laikā, kad mīlēt citam citu ir daudz sarežģītāk nekā nodarīt otram pāri. Vēl vieglāk darīt pāri ir tad, ja pat bērnībā neesi saņēmis mīlestību. Visagresīvākā un sāpju ziņā efektīvākā vardarbība izpaužas bērnu un jauniešu starpā, radot gan fiziskas sāpes, gan arī iekšējus emocionālus pārdzīvojumus, ar kuriem reizēm ir grūti sadzīvot pat visas dzīves garumā. Vēl smagāki ir tādi agresijas gadījumi, kas prasa cilvēka dzīvību.

2024. gada sākumā Latviju pāršalca ziņa par slepkavību Jūrmalā – naktī uz ielas tika atrasts 13 gadus vecs pusaudzis ar durtām brūcēm. Tika noskaidrots, ka bojāgājušo konflikta laikā sadūris viņa vienaudzis, kurš pastāvīgi dzīvo sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādē. Šis jaunietis jau iepriekš bija nonācis policijas redzeslokā par klaiņošanu un zādzību veikalā. Kāpēc nakts vidū bērni klaiņo ielās? Kas rūpējas par šādu bērnu attīstību un izglītību? Ko mēs kā sabiedrība varam darīt, lai tas nekad neatkārtotos?

Līdzīgi kā pēc 2023. gadā notikušās slepkavības Jēkabpilī, atkārtoti tiek aktualizēts jautājums par vardarbību Latvijā. 30. janvārī Saeimas Juridiskā komisija uz diskusiju aicināja atbildīgās institūcijas un NVO pārstāvjus, lai runātu par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem. Diskusijā tika secināts, ka jāveido ekspertu darba grupa, kas aktīvi strādās pie plāna, ko varētu realizēt iespējami īsākā laikā.

Diskusijas laikā tika identificēti būtiskākie jautājumi, uz kuriem jārod atbildes. Kas ir atbildīgā institūcija, ja bērns ir kļuvis par "problemātisku"? Kā padarīt jau esošos līdzekļus efektīvākus? Kā bērnu atturēt no jauna nozieguma veikšanas? Kas nodrošinās informāciju par bērnu uzturēšanu un attīstību? Kā strādāt ar policijas vai citu iestāžu uzkrāto informāciju, lai bērna nākotne "netiktu norakstīta" šīs informācijas dēļ?

Diemžēl praksē novērotas situācijas, kurās bērna vai pat bērna vecāku pagātne atstāj iespaidu uz bērna nākotnes izglītības vai darba iespējām. Ja jaunietis netiek pieņemts darbā tikai tāpēc, ka, piemēram, bērnībā bija nonācis policijas redzeslokā, viņš paliek pavisam viens un var justies nevienam nevajadzīgs. Valstij ir jāsniedz palīdzība un jādod iespēja mainīties un attīstīties, nedrīkstētu kādā brīdī rasties "zīmogs uz pieres", ka ar šo personu ir kādas problēmas.

Katrs lasītājs noteikti reiz ir saskāries ar situāciju, kurā ir iesaistīti sociāli neaizsargāti bērni vai jaunieši. Ejot caur Rīgas Pasažieru staciju, tirdzniecības centru vai jebkur citur ikdienā sastopot tā sauktos "centra bērnus", atliek vien nodomāt, kāda ir šo bērnu nākotne, ja nedz vecāki, nedz radinieki, nedz arī pati valsts par viņiem nedomā un reaģē tikai pēc kāda traģiska un vairs nenovēršama notikuma iestāšanās. Reizēm šie problemātiskie jaunieši dara visu iespējamo ārpus mājas tikai tāpēc, ka viņu mājās notiek vēl trakākas lietas. Tā arī ir sava veida bēgšana.

Skaidrs, ka veselīgā sabiedrībā ikviens vēlas justies droši. Tāpat skaidrs, ka diemžēl vardarbību jauniešu vidū nevar pilnībā izslēgt. Tomēr nedrīkst pieļaut situāciju, kurā ar sociāli neaizsargātiem jauniešiem netiek strādāts pēc būtības, jo "uz papīra" skaisti izstrādāti risinājumi vienkārši nestrādā. Protams, ikdienā ir viegli jauniešus nosodīt un teikt, ka tā nedrīkst darīt, un spriest, ka "vispār mūsu laikos jaunieši pa ielām neblandījās". Tomēr svarīgāk ir noskaidrot, kādēļ vispār šis jaunietis ir nonācis uz ielas un negrib iet mājās tik vēlā vakarā...

Uzskatu, ka gadījumā, ja mēs kā sabiedrība nerisināsim jautājumu par sociāli neaizsargātiem bērniem un jauniešiem vai arī turpināsim klaji ignorēt faktu, ka arvien vairāk bērnu un jauniešu ir palikuši vieni uz ielas (juridiski dzīvo ar vecākiem, faktiski bēg no mājām), tad tas ir tikai laika jautājums, kad šie jaunieši izaugs par nākamajiem noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem vai sociāli neaizsargātām personām.