Soda kā sociālās koordinācijas līdzekļa piedraudējums ir neatņemama jebkuras krimināltiesību sistēmas iezīme. Veidojot demokrātisku, mērenu un tiesisku kriminālprocesa norisi, likumdevēja uzdevums ir soda sankcijā salāgot vairākas savstarpēji saistītas komponentes, tostarp apsūdzētā drošību un brīvību, sabiedrības tieksmi pēc miera un kārtības, indivīdu vēlmi pasargāt savu dzīvību, veselību un īpašumu, kā arī cietušā intereses.1 Līdz ar to kriminālsoda esība nav vienīgi utilitāra atriebes fiziskās īstenojamības forma, bet gan no taisnīguma principa atvasināms pienākums.2 Lai šī pienākuma izpilde atbilstu demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtībām, materiālo krimināltiesību ietvaram ir jāparedz pietiekami plašs tiesisko instrumentu loks tāda soda piespriešanai, kas korespondētu tieši konkrētās personas izdarītajam nodarījumam.
Soda individualizācijas koncepta būtība
Tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu ir viena no teorijā visplašāk aplūkotajām personas tiesisko garantiju kategorijām,3 un šī tendence galvenokārt saistāma ar minētās pamattiesības plašo tvērumu un daudzveidīgajiem piemērošanas gadījumiem. Par lietas taisnīgas izskatīšanas būtisku elementu kriminālprocesā ir atzīstama arī piespriestā soda atbilstība taisnīguma un tiesiskuma prasībām. Citiem vārdiem – par taisnīgu nevar atzīt sodu, kas neatbilst tiesību normām vai nav pamatots atbilstoši likuma prasībām.4
Līdztekus minētajam soda taisnīgums ir saistāms ar tā samērīgumu. Konceptuāli tiek atzīts, ka Latvijas tiesību sistēmā samērīguma princips tiek atvasināts no Satversmes 1. panta un idejas par tiesiskas valsts konceptu. Tiesiskas valsts princips iekļauj demokrātiskas sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatnostādnes – taisnīgumu, tiesisko stabilitāti un, kā jau minēts, samērīgumu.5 Līdzīgā kārtā samērīguma princips ir konkretizējams no Satversmes 92. panta saturā nostiprinātā taisnīguma principa. Visbeidzot, procesā, kas vērsts uz krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu, samērīguma princips cieši savijas ar soda individualizācijas principu, to sasaistot ar skrupulozu, rūpīgu un lietā nodibinātajos faktos balstītu Krimināllikuma 46.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
