Kreditora intereses un tiesības

[1] Maksātnespējas likuma 4. panta pirmā daļa nosaka, ka juridiskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura ietvaros no parādnieka mantas tiek segti kreditoru prasījumi, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Parādnieka mantas uzskaitījums ir dots Maksātnespējas likuma 92. pantā. Skaidrības labad norādāms, ka parādnieka mantas sastāvā ir iekļaujamas arī prasījuma tiesības. Savukārt no minētās normas izriet, ka parādnieka mantas pārdošana, īstenojot mantas pārdošanas plānu, ir veids, kā iegūt naudas līdzekļus kreditoru prasījumu apmierināšanai un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.

[2] Lai maksimāli sasniegtu juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķi – kreditoru prasījumu apmierināšanu un arī maksātnespējas procesa izmaksu segšanu, administratoram, ievērojot Maksātnespējas likumā noteiktos principus,¹ ir jāveic viss konkrētajā situācijā iespējamais, rīkojoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam (Maksātnespējas likuma 63. panta pirmā daļa 2. punkts un Komerclikuma 169. panta pirmā daļa), tajā skaitā pieņemot saimnieciski izdevīgākos lēmumus ne tikai attiecībā pret kreditoriem, bet arī attiecībā pret parādnieka dalībniekiem, nepieļaujot zaudējumu nodarīšanu tiem.

[3] Maksātnespējas likumā administratoram paredzētas plašas pilnvaras, tostarp pilnvaras pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas ietekmē kreditoru intereses, kā arī kļūt par maksātnespējīgā komersanta vienīgo likumīgo pārstāvi, kam gluži kā komersanta pārvaldes institūcijai ir jāvērtē, kuru no procesa mērķiem sasniegt ir reālāk un kādas darbības ir efektīvākas, lai šo mērķi sasniegtu.