Lai gan šāda prakse bijusi jau iepriekš, tikai šopavasar sabiedriskā medija iecere Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates rīkot krievu valodā ir izraisījusi tik lielu rezonansi sabiedrībā. Par ideju rīkot kandidātu debates krievu valodā jau ir izteikušies ļoti daudzi, bijuši pat piketi, un atkarībā no katra statusa, kompetences vai pilsoniskās pārliecības ir izmantots atbilstošs argumentu un emociju arsenāls. Zīmīgi, ka gan šādu debašu atbalstītāji, gan kritizētāji atsaucas arī uz Satversmi un dažādiem nozaru likumiem, kas, tulkojot kopsakarā, mudina uz šādām debatēm svešvalodā vai gluži pretēji – tās nepieļauj. Tā kā esam vienā tiesību telpā, arī Satversme mums visiem ir viena, bet ir acīmredzams, ka to izprotam pilnīgi atšķirīgi.

Ne ar ātru un vieglu roku, taču dažādu aktivitāšu ietekmē pagājušonedēļ iecere sabiedriskajā medijā rīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā tika atcelta, tomēr viļņošanās par to aizvien pieņemas spēkā – diskusijas par valsts valodas lomu un aizsardzības nepieciešamību turpinās. Arī Saeimā, kur valsts valodas aizsardzības nolūkā pagājušo ceturtdien tika atbalstoši lemts par steigšus sagatavotā likumprojekta "Grozījumi Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā" nodošanu atbildīgajai komisijai. Tādēļ nevar būt piemērotāka brīža par šo, lai atgādinātu, ka par valsts valodas jautājumiem dažādos aspektos jau 13 lietās (!) ir izteikusies arī Satversmes tiesa un saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu tās spriedumi un tajos sniegtā attiecīgo tiesību normu interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Līdz ar to turpmāko diskusiju kvalitātei un pamatlikuma vienotai izpratnei ir absolūti nepieciešams atgādināt Satversmes tiesas atziņas, ko tā jau ir ietvērusi savos spriedumos attiecībā uz valsts valodas nozīmi un būtību, kā arī aizsardzību. Sabiedriskās nozīmības dēļ šis Dr. iur. Anitas Rodiņas un Dr. iur. Gata Bārdiņa sagatavotais apkopojums, kas publicēts šajā žurnālā, "Jurista Vārda" digitālajā versijā ir brīvi pieejams ikvienam interesentam. Lai tas kalpo par labu atbalstu turpmākajiem lēmumiem un rīcībai gan valsts varas un institūciju pusē, gan dažādās sabiedrības grupās!

Mazliet aizsteidzoties priekšā šī apkopojuma saturam, kā jau nojaušams, latviešu valoda kā valsts valoda pamatoti ir viena no vērtībām, ko Satversmes tiesa savā praksē patiešām aizsargā. Arī pašai Satversmei jau nosvinēta simts gadu jubileja, tādēļ ir tikai loģisks daudzu uzdotais jautājums: ja šāda prakse – dažādu vēlēšanu kandidātu debates krievu valodā – sabiedriskajā medijā jau ir bijusi iepriekš un pat 2022. gadā, tad kādēļ tikai šogad tas pēkšņi vairs neatbilst Satversmei? Kā vienā no nesenām diskusijām, atbildot uz līdzīgu jautājumu, sacīja pašreizējā Eiropas Savienības Tiesas tiesnese un bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja prof. Ineta Ziemele, tas ir sabiedrības pieprasījums šo jautājumu tagad risināt, un līdzšinējā pieeja ir bijusi nesaderīga ar Satversmi. Demokrātiskajam procesam, tostarp arī mazākumtautību līdzdalībai tajā, ir jānotiek valsts valodā. Demokrātiskais process ir Satversmes 1. un 4., nevis 114. panta tvērumā. Tāpēc, pievienojoties Ziemeles kundzes paustajam, var piebilst vien to, ka līdz šim pieļautās kļūdas obligāti nav jāatkārto.

Tieši to pašu var attiecināt uz centieniem šādas kļūdas novērst – nevajag pieļaut jaunas, labojot esošās. Proti, cenšoties pretstāvēt debatēm krievu vai citā svešvalodā, pēc Saeimas deputātu iniciatīvas steigšus tapa jau minētais likumprojekts par grozījumiem Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā. Rosinātās izmaiņas paredz paplašināt "priekšvēlēšanu aģitācijas" legāldefinīciju, tajā ietverot arī priekšvēlēšanu debates. Likumprojekta autoru vērtējumā, nākotnē tas ļautu arī uz priekšvēlēšanu debatēm attiecināt likuma prasības valodas lietojumam. Arī šis rosinājums ir izsaucis sašutuma vētru, jo īpaši žurnālistu vidū, un pamatots ir arguments, ka ir jānošķir politiskā aģitācija kā reklāma no viedokļu paušanas un diskusijas debašu kā žurnālistikas žanra formātā. Tāpēc arī likumdevējam nevajag atkārtot savas prakses kļūdas, kad labi domātam mērķim nav izvēlēts atbilstošs risinājums jeb to pašu mērķi var sasniegt citā, piemērotākā veidā (ar cita satura grozījumiem). Un šeit vietā ir pieminēt vēl divus šajā žurnālā publicētus rakstus, kuru centrā izvirzīti jautājumi par labas likumdošanas principu, likumdevēja rīcības brīvību un likumdošanas rezultāta satversmības nodrošināšanu (par to raksta prof. Daiga Rezevska un Ineta Ziemele). Tie sniedz vadlīnijas, kā nonākt līdz Satversmes burtam un garam atbilstošam likumam. Jo, kā savā rakstā uzsver I. Ziemele, atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai "visiem valsts varas orgāniem ir jāpārliecinās par savu lēmumu satversmīgumu katrā to darba solī".