Kopš 1995. gada 1. janvāra Pasaules Tirdzniecības organizācija (turpmāk – PTO) nodrošina gan institucionālo, gan juridisko pamatu jaunai daudzpusējai tirdzniecības sistēmai, par pamatu ņemot Marakešas līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidošanu¹ (turpmāk – Marakešas līgums), kurš paredz gan PTO funkcijas, tās struktūru, dalības kvalifikāciju, gan lēmumu pieņemšanas procedūras un prasības.² Lai gan PTO ir viena no jaunākajām starptautiskajām organizācijām, un tomēr, neskatoties uz problēmām, ar kurām tā pašlaik saskaras, tā ir viena no ietekmīgākajām starptautiskajām organizācijām ekonomikas globalizācijas laikmetā.³ Kopš 2016. gada 29. jūlija PTO ir saglabājusi stabilu 164 dalībvalstu skaitu, kuras ikdienā gan aktīvi realizē dažādus starptautiskās tirdzniecības noteikumus, gan risina jautājumus, kas ir fundamentāli svarīgi PTO iekšējai funkcionēšanai.⁴

Diemžēl pēdējos gados gan attīstītās, gan jaunattīstības dalībvalstis ir kritizējušas PTO par tās acīmredzamo nespēju veiksmīgi noslēgt ilgstošas sarunas par turpmāko tirdzniecības liberalizāciju un vienoties par jauniem noteikumiem, kas risina problēmas ne tikai starptautiskā mērogā, bet arī PTO iekšienē, ar kurām starptautiskā tirdzniecība saskaras divdesmit pirmajā gadsimtā.⁵ Pārņemot visus 1947. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (turpmāk – VVTT) nosacījumus, PTO pārņēma arī pienākumu panākt konsensusu,⁶ lemjot par jebkuru jautājumu, ja Marakešas līgumā nav paredzēts citādi. Šī iemesla dēļ PTO dalībvalstis ir sākušas pievērst pastiprinātu uzmanību katram izskatāmajam jautājumam, aktualizējot savstarpējās starpvalstu nesaskaņas, kā arī viedokļu nesakritības.

Lai arī konsensusa principa skrupuloza ievērošana PTO tiek praktizēta jau vairākas dekādes, autores ieskatā, mūsdienu starptautiskās tirdzniecības sistēmas ietvaros šis princips ne tikai negatīvi ietekmē PTO reputāciju, bet arī ierobežo tās kapacitāti veidot veiksmīgas tirdzniecības sarunas. Tādējādi šī raksta mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar PTO, tās struktūru un lēmumu pieņemšanas praksi, kā arī akcentēt, kā konsensusa princips var sniegt iespēju dalībvalstīm negodprātīgi ietekmēt tirdzniecības sarunas, kas rezultējas PTO mērķu izpildes neiespējamībā.

PTO vispārīgs raksturojums

PTO, kas atrodas Ženēvā (Šveicē), ir daudzpusēja starptautiska organizācija, kuras mērķis ir samazināt šķēršļus preču un pakalpojumu, kā arī tehnoloģiju un intelektuālā īpašuma tirdzniecībai, tādējādi veicinot kopējo starptautisko tirdzniecību un uzņēmējdarbību.⁷ 1995. gada 1. janvārī PTO kļuva par VVTT pēcteci ar ievērojami paplašinātiem pienākumiem starptautiskajos ekonomikas jautājumos. Mūsdienās PTO ir nozīmīgs spēlētājs globālās pārvaldības jomā, ne tikai ņemot vērā tās dalībvalstu skaitu, bet arī tās iespēju caur noteikumiem un procesiem ietekmēt šo dalībvalstu ekonomisko un politisko orientāciju.