Viņi izauga diženi no savas dzimtas, viņu tēvs Jānis Čakste (1859–1927) izauklēja Latvijas valsts pamatnormas¹ ideju no pirmsdemokrātijas laika. Viņi spēja mācīties un izdarīt secinājumus no vācu kundzības gadiem, no 1905. gada, Ulmaņlaikiem. Viņi bija nacionālā elite, audzinot līdzcilvēkus demokrātijas vērtībās.

Brāļi Mintauts (1893–1962) un Konstantīns (1901–1945) Čakstes, tāpat kā viņu tēvs, kā viedokļu līderi un garīgas autoritātes spēja sakausēt valsts un valsts varas intereses ar konsekventu demokrātu un pilsoniskās sabiedrības aizstāvju, patriotu un eiropiešu "mugurkaulu". Viņu dzimta parādīja izcilību attieksmē pret savu valsti, kalpošanu sabiedrībai, izglītību un kultūru. Viņi sekoja tam, kas iedvesmo. Viņi ap sevi pulcēja izcilības, kas veicināja vienīgās iespējamās Latvijas tiesiskās valsts nepārtrauktu un arī simbolisku tiesisko pēctecību, nelokāmi aizstāvot demokrātiskas pozīcijas visas dzīves garumā.

Piemiņas vietas, cilvēku atmiņas, atstātais publikāciju, tiesu prakses mantojums rāda demokrātiskai un tiesiskai Latvijai veltītus šo divu tiesībnieku mūžus. Ko nozīmē pienācīgi pieminēt un atcerēties spilgtākās juristu personības un viņu paveiktos darbus? Tas nozīmē – mūsdienu jurista pienākumu – nebeigt pētīt un izzināt šādu izcilu personību nopelnus demokrātijas pamatu izveidē un nostiprināšanā. Jo viņi bija, ir un būs Latvijas lepnums, patrioti, demokrāti un mūsu morālie orientieri.

Neatkarīga, brīva, tiesiska un demokrātiska Latvija – ideja, par kuru vērts pat mirt. Pamatnorma ir tiesību sistēmas virsotne, kas nosaka visu normu spēkā esamību. Pamatnorma ir hipotētisks pieņēmums par regulējumu, kas nosaka pirmās konstitūcijas vai jaunas konstitūcijas pieņemšanas kārtību gadījumā, kad noticis valsts iekārtas revolucionārs lūzums.² 

Baltijas valstu faktiskā neatkarība pēc padomju okupācijas tika atjaunota, pamatojoties uz valstiskās nepārtrauktības doktrīnu. Baltijas valstis konstitucionāli atzina sevi par tām pašām valstīm, kuru neatkarību prettiesiski bija pārtraukusi PSRS īstenotā okupācija un inkorporācija, un izvirzīja attiecīgu atzīšanas prasību starptautiskajai kopienai. Starptautiskā kopiena šādu Baltijas valstu pašnovērtējumu ir atzinusi.³ Okupācijas apstākļos juridiski neatkarīga Latvijas valsts turpināja pastāvēt, lai arī tās rīcībspēja faktiski nebija īstenojama. Taču šajos ierobežotajos apstākļos tieši spēcīgas personības turpināja valsts tiesībspējas saglabāšanu. Šādu cilvēku dzīve apliecina: viņi drosmīgi turpināja aizsargāt un īstenot pamatnormu, nodrošinot valsts juridisko turpinātību, saistību un tiesību juridisko nepārtrauktību, uzsvēra reiz īstenoto pašnoteikšanos.⁴

Īpašu vietu šai ziņā ieņem Mintauts un Konstantīns Čakstes, kuri bija starp tiem pilsoniskās Latvijas politiķiem, kas ekstremālā situācijā izturēja pārbaudījumu un palika uzticami demokrātijai un Satversmei.⁵

Viņu personības veidoja Latvijas neatkarības idejas līdzsapņotāji: māte Justīne Čakste – viena no Piebalgas puses sabiedriskā darbinieka, Rīgas Latviešu biedrības līdzdibinātāja Fridriha Vesera meitām, un tēvs – aktīvs latviešu sabiedriskais darbinieks, pazīstams advokāts Jelgavā, vēlāk arī valsts dibinātājs un pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.⁶

Mintauts Čakste: dzīves un darba gājums

Mintauts Fridrihs Andrejs Čakste dzimis 1893. gada 11. aprīlī kā otrais dēls Justīnes un Jāņa Čakstes ģimenē. Kristīts Mintauta Frīdriha Andreja vārdā tā paša gada 22. maijā, krustvecāki – zvērināts advokāts Andrejs Stērste, politehniskās skolas students Frīdrihs Vesers (Justīnes Čakstes brālis) un Otīlija Dzinters (Jāņa Čakstes māsa).⁷

1902. gadā Mintauts iestājies Kurzemes guberņas ģimnāzijā, ko pabeidzis ar sudraba medaļu. 1911. gadā sācis studijas Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, ko absolvējis 1916. gadā. Aktīvi piedalījies latviešu studentu sabiedriskajā dzīvē. Viens no komisijas locekļiem, kas 1912. gadā izstrādāja studentu vienības "Austrums" pirmos statūtus, un vienu semestri bijis arī šīs vienības vecākais. Studiju gados apmeklējis Maskavas mākslas galerijas, teātrus un it sevišķi koncertus, jo bijis liels mūzikas mīļotājs. Tā kā 1915. gadā kara dēļ tēvs Jānis kopā ar ģimeni bija devies bēgļu gaitās prom no Latvijas un nevarēja vairs dēlu materiāli atbalstīt, Mintautam nācās pašam gādāt līdzekļus eksistencei un studijām, strādājot kādā ieroču fabrikas kantorī. Pēc studiju noslēguma 1916. gadā viņš iestājās Konstantīna artilērijas kara skolā, kuru pabeidza 1917. gada jūnijā. Pēc 1917. gada oktobra revolūcijas M. Čaksti demobilizēja, un viņš devās pie vecākiem uz Kazaņu, kur strādāja par sekretāru bēgļu palīdzības komitejā. Kad čehu leģionāri ieņēma Kazaņu, M. Čakste pievienojās krievu pretlielinieciskajiem spēkiem, kas toreiz saucās par brīvprātīgo tautas armiju un vēlāk pakļāvās admirāļa Kolčaka vadībai. Saņēmis ziņas par latviešu vienību formēšanu Tālajos Austrumos, M. Čakste devās uz Vladivostoku, kur iestājās Imantas pulkā. Ar imantiešiem M. Čakste pa jūras ceļu atgriezās Latvijā un ieradās Rīgā 1920. gada jūnijā.

1923. gadā apprecējies ar Martu Benjamiņu, Antona Benjamiņa meitu, ģimenē piedzima meita Aija Aldona un dēli Jānis Konstantīns un Visvaldis Ģedimins.

Dzimtenē M. Čakste sāka darbu juridiskajā laukā – 1920. gadā vispirms kā kara tiesas sekretārs, ar 1920. gada 22. decembri kā kara prokurora palīgs, bet ar 1921. gada 14. jūliju – kā kara prokurors. 1922. gada 12. oktobrī M. Čaksti iecēla par Rīgas apgabaltiesas locekli, bet 1926. gada oktobrī – par tās pašas tiesas priekšsēdētāja biedru. No 1934. gada janvāra līdz 1940. gada 26. novembrim, kad krievu okupācijas vara pārtrauca Senāta darbību, M. Čakste bija senators.

M. Čakste darbojies Rīgas latviešu biedrībā, Latvju–franču tuvināšanās biedrībā, Latvijas Juristu biedrībā, Latvijas Tiesnešu biedrībā.⁸

M. Čakste pašmācības ceļā bija apguvis angļu valodu, kuru viņš brīvi lietoja savos plašajos sakaros ar ārzemju diplomātiem Latvijā un kā Latviešu–angļu biedrības priekšsēdētājs. Kopā ar savu sievu Mariju viņš ciemiņus uzņēma, kā D. Lēbera tēvs atceras, ar nemākslotu laipnību. Viņa mājās tika piekopta augsta kultūra elegantā atmosfērā.⁹

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru.

Padomju okupācijas laikā – 1940. gada 26. novembrī – M. Čakste tika atbrīvots no senatora amata sakarā ar Senāta likvidāciju. Vācu okupācijas laikā bijis Latvijas ģenerālapgabala Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas Juridiskās daļas loceklis. 1944. gada 17. martā parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību par Latvijas suverenitātes atjaunošanu. 1944. gada 29. aprīlī apcietināts par darbību Latvijas Centrālajā padomē, atbrīvots pēc četriem mēnešiem, neilgi pirms Rīgas krišanas sarkanarmijas rokās, un tā paša gada rudenī kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, no kurienes savukārt ar motorlaivu – pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju.

Trimdā Zviedrijā turpinājis aktīvu politisko un sabiedrisko darbu bēgļu organizācijās, kā arī publicējis publicistiskus un juridiskus rakstus ne vien latviešu trimdas presē, bet arī angļu, vācu un zviedru valodā ārvalstu juridiskajā presē.

M. Čakste miris 1962. gadā Zviedrijā, pārapbedīts Rīgā, Meža kapos, blakus tēvam Jānim Čakstem.

Mintauts Čakste praktiskajā jurisprudencē

Senātā M. Čaksti sagaidīja smags darbs, jo Civilā kasācijas departamentā līdz 1934.