Šīs nedēļas "Jurista Vārds" piedāvā lasītājam iepazīties ar jaunumiem Lietuvas konstitucionālajās tiesībās. Ir sācies atvaļinājumu laiks, kas, protams, nozīmē atpūtu. Tomēr redakcijā esam pārliecināti, ka brīvdienas – tas vienlaikus ir brīdis padziļināt zināšanas. Tādēļ tūrisma suvenīru vietā piedāvājam lasītājam papildināt zināšanu bagāžu par mūsu tuvākajiem kaimiņiem.

Kādēļ Latvijas juristam lasīt par Lietuvas tiesību attīstību? Trīsdesmito gadu otrajā pusē "Tieslietu Ministrijas Vēstnesī" tika nopublicēts īss A. Krieviņa raksts "Baltijas valstis kā tiesību kopība". Var droši teikt, ka ideja par tiesību kopību ir ieguvusi skaidras aprises tieši mūsdienās. Kontinenta mērogā tā bija Eiropas Savienības Tiesa, kas savā 1986. gada 23. aprīļa spriedumā Les Verts tiešā tekstā raksturo Savienību communauté de droit jeb Rechtsgemeinschaft. Kādas formas ir mūsu pašu Baltijas tiesību kopībai?

Lietuvas un Latvijas konstitucionālās iekārtas atgādina spoguļattēlu. Kā intervijā "Jurista Vārdam" atgādina Viļņas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors V. Vaičaitis, veids, kā visas trīs Baltijas valstis ir atjaunojušas savu valstiskumu pēc piecdesmit padomju okupācijas gadiem, ir unikāls piemērs pasaules konstitucionālismā. Tik tiešām – Baltijas valstīm ir bijis svarīgi pārliecināt pasauli par mūsu tiesiskās iekārtas nepārtrauktību, savukārt mūsu sabiedrību iekšienē šī tiesiskā iekārta, kas respektētu vismaz pamattiesības un tiesiskumu, bija jāatjauno praktiskā veidā.

Un tomēr, ko tieši nozīmē nepārtrauktība vai tiesiskās iekārtas atjaunošana? Vai tā būtu saprotama burtiski – izdodot deklarāciju par to, ka "veco laiku" tiesību normas atkal ir spēkā? Vai arī nepārtrauktība nozīmē apziņu par savu piederību Eiropai, kas ietvertu arī spēju atgriezties Eiropā, kāda tā bija, piemēram, 1989. gadā, nevis 20. gadsimta trīsdesmitajos gados?

Tas bija Česlavs Milošs (Czesław Miłosz), kas jau piecdesmito gadu vidū eseju krājumā "Sagūstītais prāts" (Zniewolony umysł) skarbā veidā pārmeta Rietumu pasaulei toni, kādā tā runā par Baltijas nācijām: "tenūras filozofi ar nesatricināmu mieru apgalvo, ka ir nelietderīgi slīgt žēlumā par baltiešu likteņiem, kurus vispirms 1940. un tad 1945. gadā iekaroja PSRS, un pēdējos gados apspiež viņu pretestības kustības ar masveida izsūtīšanām. Šie upuri neesot no svara, jo šīs tautas atrodas vēstures nepareizajā pusē..."¹

Ne velti katrs sevi cienošs lietuvietis zina, ka tieši Lietuvā atrodas Eiropas ģeogrāfiskais centrs. Lietuvu nevar izņemt no Eiropas, pārzīmējot karti vai novelkot dzeloņdrātis.

Šajā ziņā varam novērtēt Lietuvas sabiedrības drosmi. 1992. gadā tā izvēlējās ne tikai formāli jaunu Konstitūciju, bet galvenokārt Lietuva spēja nekavējoties ieviest arī jaunas darboties spējīgas institūcijas, piemēram, Konstitucionālo tiesu. Tāpat Lietuva ir spējusi iedzīvināt savdabīgu jauktu vēlēšanu pārstāvniecības modeli, kas ļoti veiksmīgi iemieso nepieciešamību parlamentā ņemt vērā arī reģionu intereses.

Latvijas juridiskajiem prātiem netraucēs arī konkrētas zināšanas par Lietuvas tiesu praksi. Ja paraugāmies uz Lietuvas Konstitucionālajā tiesā izskatītajām lietām, varam ievērot, ka nereti tajās ir analizēti arī dažādās Latvijas tiesu iestādēs izskatīti juridiskie jautājumi. Īpaši tas būtu sakāms par tiesībām uz taisnīgu tiesu, ārkārtas stāvokļa regulējumu vai arī valsts valodas statusa regulējumu.

Šādā nolūkā aicinām iepazīties ar Lietuvas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja palīdzes Dr. iur. Linas Beļūnienes (Beliūnienė) detalizēto rakstu par šīs tiesas neseno judikatūru lietās par personvārdu rakstību. Turklāt rakstā ir paskaidrotas prasības, kādas Lietuvas tiesas izvirza kvalitatīvai likumdošanai. Šī judikatūra tomēr galvenokārt skar jautājumu par Lietuvas Konstitūcijā nostiprinātās lietuviešu valodas juridisko statusu un sekām, kas no šāda statusa izriet valsts valodas un citu Lietuvā lietoto valodu izmantošanai ikdienā. Sevišķi interesanti, ka aplūkotie nolēmumi attiecas uz dažādu valodu mijiedarbību rakstos.

Baltijas konstitucionālisms var būt arī nelieli, bet konkrēti pasākumi. Zināšanas par kaimiņvalstu judikatūru un tās savstarpēja citēšana tiesu nolēmumos ir izejas punkts.