Atskatoties uz 2024. gada Parīzes vasaras Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, atmiņā ataust tās citādā, oriģinālā un drosmīgā režija. Pirmo reizi vasaras olimpisko spēļu vēsturē atklāšanas ceremonija nenotika stadionā. Tā vietā Parīze integrēja sportu pilsētvidē un soļošana olimpiskajā stadionā pārvērtās par laivu parādi Sēnas upē, Selīna Diona uzstājās Eifeļa torņa virsotnē, bet olimpiskā uguns pacēlās gaisā Tilerī dārzā, skatītājiem sagādājot iespēju vērot fantastisku atklāšanas šovu, kas iemieso inovāciju garu.

Šī radikālā atkāpšanas no gadu simtiem nostiprinātām tradīcijām liek uzdot jautājumu, kas rezonē tālu ārpus sporta sfēras – kā atšķirt nevēlamu novirzi no jaunas tendences sākuma? Nav šaubu, ka ar šo jautājumu bieži vien sastopas arī juridiskās jomas pārstāvji. Kā mēs – gan tie, kas piemēro tiesību normas, gan tie, kas vēro tās norisi, – varam noteikt, vai tiesību normu piemērošanas procesa rezultātā rastais risinājums, kas atšķiras no līdzšinējās pieejas, ir pareiza tiesiskās domas attīstība vai tomēr nevēlama, aplama vai kļūdaina novirze?

Tiesiskā valstī šis jautājums ir īpaši būtisks, jo sabiedrības dzīvē, tiesību aizsardzībā un kārtības uzturēšanā pareizai tiesību normu piemērošanai ir nenovērtējami augsta loma. Atkāpju no iepriekš uzņemtā kursa kļūdaina atzīšana par nepareizām var kavēt tiesiskās domas un prakses attīstību, savukārt maldīga nepareizu tendenču pieņemšana var radīt pamattiesību aizskārumus.

Šī jautājuma risināšana prasa daudzšķautņainu pieeju. Sine qua non, protams, ir atbilstoša tiesību normu piemērošanas procesa un juridisko metožu pielietošana. Tāpat svarīgi apzināt tiesiskā jautājuma vēsturisko kontekstu un agrākos nolēmumos iedibinātos precedentus. Jāvērtē arī tiesību normu piemērošanas rezultātā sagaidāmā ietekme uz sabiedrību un jāapsver, vai izmaiņas atbilst sabiedrībā valdošajām vērtībām un normām. Vērojot, kā tiesas, likumdevēji, tiesību zinātnieki un sabiedrība uztver tiesiskās interpretācijas izmaiņas, var gūt ieskatu par to, vai tās atspoguļo pozitīvu tendenci. Nepieciešams analizēt arī tiesisko izmaiņu ilgtermiņa rezultātus, kam nepieciešama tālredzīga perspektīva.

Kāds ilustrējošs piemērs ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmums lietā López Ostra pret Spāniju (1994), kur tiesa pirmo reizi lēma, ka smags vides piesārņojums var ietekmēt labbūtību un aizskart tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Šis lēmums bija revolucionārs, jo par cilvēka pamattiesībām atzina vides aizsardzību. Sākotnēji bija vērojama skepse pret šādu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta izpratni, tomēr laika gaitā López Ostra lēmums tika plaši atzīts un ir būtiski ietekmējis turpmāko vides jomas tiesu prakses attīstību. Savu artavu tam ir pievienojusi arī ANO Ģenerālā asambleja 2022. gada 28. jūlijā, kad tā pieņēma vēsturisku rezolūciju, atzīstot, ka tīra, veselīga un ilgtspējīga vide ir universālas cilvēktiesības.

Tomēr plašāka debate par to, vai šī ir jauna tendence vai nevēlama novirze, sabiedrībā vēl nav noslēgusies. Šobrīd plašu rezonansi guvusi Dabas tiesību jeb Zemes tiesību teorija, kas atbalsta ekosistēmu un vides pamatvienību atzīšanu par tiesību subjektiem, kuriem būtu piešķiramas noteiktā ziņā līdzīgas tiesības kā cilvēkiem. Dažās valstīs Dabas tiesību atzīšana ir nostiprināta konstitūcijā vai tiesu praksē, kamēr citās šādi precedenti nav sastopami. Pagaidām šīs teorijas leģitimitāti varam vērtēt vien katrs pats savā juridiskajā saprātā, tomēr skaidrs ir tas, ka kādā brīdī šis jautājums būs jāizšķir.

Atgriežoties pie analoģijas ar 2024. gada Parīzes Olimpiskajām spēlēm, lēmums rīkot atklāšanas ceremoniju pašā pilsētas centrā izaicina ierastās gaidas un aicina mūs no jauna apsvērt iespējami neiespējamo. Tāpat arī juridiskajā jomā, lai pieņemtu novatoriskas interpretācijas un jurisprudenciālas izmaiņas, ir nepieciešama atvērtība pārmaiņām un vēlme kritiski novērtēt iespējamos ilgtermiņa ieguvumus. Kā tiesību zinātnes jomas pārstāvjiem mūsu uzdevums ir rūpīgi uzraudzīt šīs pārmaiņas ar saprātīgu skatu. Tāpat kā 2024. gada Parīzes Olimpiskās spēles var iedibināt jaunu standartu turpmākajām olimpiskajām ceremonijām, progresīvas juridiskās izmaiņas var pavērt ceļu taisnīgākai sabiedrībai.