Vasaras viducī, pirms atvaļinājums vēl pa īstam sācies, mūsu meitas Diāna un Antonija dodas pie Arvīda un Ingvildas uz laukiem, lai satiktu Inetu, Lauri, Gunāru, Veroniku un daudzus citus draugus. Tā mūsu meitas caur personisku prizmu ar bērna acīm redz Latvijas tiesisko sistēmu. Divdesmit gadu laikā laukos pie Arvīda un Ingvildas kopā ar Latvijas tiesisko sistēmu izauguši Miķelis, Laura, Rolands, Amēlija un Dāvis. Ieraugot tos jau kā pieaugušus cilvēkus, kuri kādreiz tur laukos spēra pirmos soļus un mācījās iestāties par savām tiesībām, pa īstam aptver, cik daudz laika pagājis, kā esam pieauguši un novecojuši.

Pirms astoņiem gadiem, kad tapa manas personiskās piezīmes jeb emuārs par konstitucionālās tiesībpolitikas semināru, pasaule bija citāda. Tā bija pasaule pirms Covid-19, pirms kara un pirms pa īstam kļuvām pieauguši.¹ Atskatoties uz to laimīgo laiku, ļoti priecājos, ka pierakstīju atmiņas, leģendas un sajūtas, jo laiki mainās un tik daudz kas izbalē no atmiņas. Arī šīs piezīmes, iespējams, kādreiz būs liecība par laimīgajiem laikiem, jo laika distance ļauj patiesi novērtēt laikmetu.