Diskriminācijas jēdziens

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. pants noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Satversmes 91. pantā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips noteikts kā divi savstarpēji cieši saistīti principi: līdztiesības princips – pirmajā teikumā un diskriminācijas aizlieguma princips – otrajā teikumā.¹

Tiesiskās vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos attieksmei jābūt vienādai, savukārt atšķirīgos apstākļos – atšķirīgai,² un diskriminācijas aizlieguma princips minēto precizē un palīdz piemērot, aizliedzot atšķirīgu attieksmi nevis vispār, bet tikai nedaudzos, stingri definētos gadījumos, kad tā pamatojas uz noteiktiem aizliegtiem kritērijiem.³ No minētā izriet, ka diskriminācijas aizlieguma princips aizliedz tādu atšķirīgu attieksmi, kas balstīta kādā konkrētā aizliegtā kritērijā,⁴ nevis jebkuru atšķirīgu attieksmi.

Satversmes 91. panta otrajā teikumā, kas paredz diskriminācijas aizliegumu, aizliegtie kritēriji nav uzskaitīti – tie pantā ir "jāielasa", izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes.⁵ Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi, ka valoda ir viens no šādiem aizliegtajiem kritērijiem,⁶ līdz ar to Satversmes 91. panta otrais teikums cita starpā aizliedz arī diskrimināciju valodas dēļ.

Diskriminācijas veidi

Diskriminācijai ir daudz veidu, un to var raksturot ne vien pēc aizliegtā diskriminācijas kritērija (piemēram, diskriminācija dzimuma, valodas vai tautības dēļ), bet arī pēc veida, kādā tā izpaužas vai tiek īstenota. Diskriminācijas veidi, tāpat kā aizliegtie kritēriji, Satversmē nav minēti, bet tie ir definēti dažādās Eiropas Savienības direktīvās un ir pārņemti Latvijas Republikas normatīvajā regulējumā. Diskriminācijas veidi ir, piemēram, tieša diskriminācija, netieša diskriminācija, personas aizskaršana un norādījums to diskriminēt.⁷

Tiešā diskriminācija ir gadījumā, kad aizliegtā diskriminācijas kritērija dēļ pret personu izturas, izturējās vai varētu izturēties sliktāk nekā pret personu, kas atrodas salīdzināmā situācijā. Savukārt netiešā diskriminācija ir gadījumā, kad kāds neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse rada, ir radījis vai varētu radīt mazāk labvēlīgu attieksmi pret personu, kurai piemīt kāda no aizliegtajām diskriminācijas pazīmēm salīdzinājumā ar citām personām.⁸

Savukārt, lai nonāktu pie secinājuma par to, vai un kāda veida diskriminācija ir notikusi, katrs gadījums ir individuāli jāizvērtē, rodot atbildes uz šādiem trīs jautājumiem: 1) vai lietā pastāv aizliegtais diskriminācijas kritērijs, 2) vai tiek īstenota atšķirīga attieksme diskriminācijas kritērija dēļ un, 3) ja atšķirīga attieksme tiek īstenota, vai tā ir pamatota (saprātīgs iemesls, leģitīms mērķis un samērīgums).⁹ Līdz ar to diskriminācijas gadījumu izskatīšana un vērtēšana var būt ļoti komplicēta.

Diskriminācija valodas dēļ

Diskriminācija valodas dēļ, apzīmēta arī kā lingvistiskā diskriminācija,¹⁰ ir nepamatota atšķirīga attieksme valodas dēļ, proti, valodas zināšanu jeb prasmes dēļ, kā arī valodas lietojuma un runas īpašību (akcents, vārdu krājums, sintakse) dēļ.¹¹ Rakstā vienlaikus ir lietots gan formulējums "diskriminācija valodas dēļ", gan "lingvistiskā diskriminācija", izmantojot tos kā sinonīmus, lai nodrošinātu vieglāku teksta uztveri.

Diskriminācija valodas dēļ ir konstatējama tikai tad, ja tieši valoda kā aizliegtais kritērijs ir atšķirīgās attieksmes iemesls. Savukārt, ja nav konstatējama saistība starp valodu un atšķirīgo attieksmi – diskriminācija valodas dēļ nav konstatējama. Minētais gan nenozīmē, ka tādā gadījumā nav notikusi diskriminācija kāda cita aizliegta kritērija dēļ.

Satversmes komentāros norādīts, ka valoda kā aizliegtais kritērijs, pirmkārt, ir indivīda dzimtā valoda (vai valodas), kā arī valsts valoda (tās lietošana), bet ne svešvalodas (to zināšanas).¹²

Cilvēki pieder dažādām sociālajām grupām, un tiem ir dažādas sociālās identitātes. Valoda ir viens no faktoriem, kas norāda uz personas identitāti un piederību kādai sociālai grupai, un tā tiek izmantota arī, lai uz to norādītu citiem.¹³ Piemēram, valoda ir objektīva nacionāli kulturāla pazīme, kas nosaka indivīdu piederību konkrētai tautībai.¹⁴ Tāpat valoda, ja runājam par valsts valodu, norāda uz valstspiederību. Turklāt ne vien valodas zināšanas, bet arī lietojums un runas īpašības var norādīt uz personas piederību kādai sociālai grupai. Un tieši minētajā kontekstā valoda ir uzskatāma par aizliegto kritēriju. Līdz ar to valoda kā aizliegtais kritērijs vispirms jau ir dzimtā valoda, kā arī valsts valoda, savukārt svešvalodas noteiktā šaurā kontekstā – saistībā ar to lietojumu un runas īpašībām.

Tas, vai attiecīgajā situācijā konkrētā valoda atzīstama par aizliegto kritēriju, ir vērtējams un nosakāms individuāli, jo valodas jautājuma klātesamība kādā strīdā pati par sevi vēl nenozīmē, ka ir notikusi diskriminācija valodas dēļ. Piemēram, valoda var norādīt uz personas etnisko piederību,¹⁵ kas arī ir aizliegtais kritērijs. Līdz ar to gadījumā, kad tiek vērtēta iespējama diskriminācija valodas dēļ, var nonākt pie secinājuma, ka notikusi diskriminācija etniskās piederības dēļ, savukārt valoda konkrētajā situācijā bijusi vien neitrāls noteikums.

Ņemot vērā daudz un dažādās formas, kādās diskriminācija valodas dēļ var izpausties, turpmāk tiks apskatīti atsevišķi ar to saistīti jautājumi, kas biežāk konstatēti Tiesībsarga biroja praksē laika posmā no 2021. gada līdz 2024. gada maijam.

Tiesībsarga biroja prakse

Laika posmā no 2021. gada līdz 2024. gada maijam Tiesībsarga birojā saņemti astoņi oficiāli iesniegumi (parakstītu dokumentu veidā) un divpadsmit e-pasta vēstules par iespējamu diskrimināciju valodas dēļ (turpmāk kopā saukti – iesniegumi). Vērtējot pa gadiem, var secināt, ka visvairāk iesniegumu par iespējamiem diskriminācijas aizlieguma pārkāpumiem valodas dēļ tiesībsargs ir saņēmis tieši pēdējā gada laikā.

No visiem saņemtajiem iesniegumiem divi saturēja vispārīgu iesniedzēju viedokli par latviešu un latviešu valodas diskrimināciju Latvijas darba tirgū. Savukārt pārējie astoņpadsmit ietvēra informāciju par konkrētiem gadījumiem, kad notikusi iespējama diskriminācija valodas dēļ: desmit no tiem bija par iespējamu diskrimināciju nodarbinātībā, piemēram, par darba sludinājumiem, kuros darba ņēmējiem prasītas svešvalodu zināšanas, un par situācijām, kad darba ņēmējiem darbā jālieto svešvalodas, jo neviens nesazinās valsts valodā vai īsteno negatīvu attieksmi svešvalodu nelietošanas dēļ. Vienā no iesniegumiem aktualizēts jautājums arī par to, vai ārstniecības personām ir pienākums sazināties ar pacientiem dažādās svešvalodās. Trīs iesniegumi bija par svešvalodā norādītu informāciju publiskajā telpā, kas, iesniedzēju ieskatā, radīja diskrimināciju. Vēl četri iesniegumi saturēja informāciju par dažādiem cita veida atšķirīgas attieksmes gadījumiem, kas nav apvienojami vienā konkrētā grupā.

Līdz ar to turpmāk rakstā valodas un diskriminācijas jautājums tiks apskatīts tieši saistībā ar nodarbinātības jomu.

Valoda un diskriminācijas aizliegums Darba likumā

Diskriminācijas aizlieguma princips darba tiesībās konkretizēts Darba likuma 7. un 29. pantā, aizliedzot jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju. Diskriminācijas aizliegums jāievēro visos nodarbinātības posmos un aspektos, proti, gan darbinieku atlasē (darba sludinājumos, darba intervijās), gan darbiniekus nodarbinot, gan arī izbeidzot darba tiesiskās attiecības.

Aizliegtie diskriminācijas kritēriji darba tiesībās izriet gan no Darba likuma normām (7. un 29. panta), gan Satversmes 91. panta otrā teikuma. Valoda ir uzskatāma par vienu no aizliegtajiem diskriminācijas kritērijiem darba tiesībās. Lingvistiskās diskriminācijas aizliegums izriet no Darba likuma 7. panta otrās daļas kopsakarā ar 29. panta 3.¹ daļu, kā arī no 32. panta 2.² daļas. Vienlaikus atsevišķās Darba likuma normās (32. panta 2.¹ un 56. panta ceturtajā daļā) ir īpaši izcelta tieši valsts valoda un liegums to jebkādā veidā nepamatoti ierobežot.

Lai arī klasiski aizliegums diskriminēt valodas dēļ saistāms ar dažādu sociāli vai citādi mazāk aizsargātu grupu valodu un tās lietošanas tiesību aizsardzību, jo jautājums par lingvistisko diskrimināciju pamatā cēlies tieši no vēsturiskās situācijas, kad dažādas lielvaras savās kolonijās ierobežoja vai pilnīgi liedza citas valodas un to lietošanu,¹⁶ Latvijas situācija ir citāda, kā to raksturojis R. Balodis publikācijā "Valsts valoda". Minētajā rakstā profesors norāda, ka līdz ar Latvijas valstiskuma zaudēšanu latviešu nācija nonāca citu varu un tautu pakļautībā (1940–1990), kuru laikā latviski varēja runāt mājās, ģimenē un draugu lokā, bet oficiālā valoda attiecīgajā periodā bija vai nu vācu, vai krievu. Padomju periodā rusifikācijas politikas rezultātā Latvijas teritorijā lielā skaitā ieplūda migranti no visas Padomju Savienības, palielinot krievu valodā runājošo cilvēku skaitu. Latvijā, neskatoties uz latviešu skaitlisko vairākumu, šai laikā sāka nostiprināties spēcīgi izteikta lingvistiskās minoritātes apziņa.¹⁷

Minētā dēļ Darba likumā īpaši izcelts jautājums par valsts valodu un tās aizsardzību – liedzot nepamatotu tās ierobežošanu, tostarp nepamatoti pieprasot svešvalodas, un minētā neievērošanu sasaistot ar diskrimināciju, kā arī atgādinot gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem par Satversmes 4. pantā noteikto latviešu valodas kā valsts valodas statusu un tās praktisko nozīmi. Taču ne vienmēr valodas jautājums darba tiesiskajās attiecībās norādīs uz lingvistisko diskrimināciju. Valodas jautājums var norādīt uz netiešu diskrimināciju kāda cita aizliegta kritērija dēļ (tautība, vecums) vai pat vispār var nebūt saistīts ar diskriminācijas pārkāpumu, bet gan Valsts valodas likuma pārkāpumu. Piemēram, tiešas lingvistiskās diskriminācijas gadījums būs tad, ja nodarbinātajai personai tāpēc, ka tā Latvijas klientus ir apkalpojusi valsts valodā, nevis svešvalodā, ir samazināta darba samaksa. Vēl kāda situācija – personu nepieņem darbā, jo tā valsts valodā runā ar akcentu, lai arī personai ir pietiekams valsts valodas zināšanu līmenis.

Par svešvalodu prasībām darba sludinājumos

Šis raksts tika izstrādāts laikā, kad tika ierosināti grozījumi Darba likumā, kas skar darba sludinājumus tieši attiecībā uz svešvalodu prasmēm. Līdz ar to šī raksta sagatavošanā vienlaikus tika ņemta vērā gan pašlaik (2024. gada maijs) spēkā esošā Darba likuma redakcija, gan priekšlikumi grozījumiem.¹⁸

Darba likuma 32. panta 2.¹ daļā noteikts, ka darba sludinājumā ir aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumu, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai. Attiecībā uz minēto normu paskaidrojams, ka tā nosaka vispārīgu aizliegumu svešvalodas prasību iekļaušanai darba sludinājumā, vienlaikus paredzot arī izņēmumu no šī aizlieguma – kad svešvalodas zināšanas ir pamatoti nepieciešamas veicamajam darbam. Līdz ar to svešvalodas prasības iekļaušana darba sludinājumā pati par sevi rada Darba likuma pārkāpumu, ja tā nav pamatota. Tas gan automātiski nenozīmē diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu valodas dēļ.

"Pamatota nepieciešamība" ir nenoteikts tiesību jēdziens. Likumdevējs nereti izmanto nenoteiktos tiesību jēdzienus jeb ģenerālklauzulas, ja tiesību normās nav iespējams izsmeļoši un detalizēti noregulēt visus iespējamos dzīves gadījumus,¹⁹ un tādā veidā tiesību norma tiek padarīta elastīgāka un spējīgāka pielāgoties dažādām izmaiņām sabiedrībā.²⁰ Piemēram, nav iespējams apzināt un uzskaitīt visus iespējamos gadījumus, kad un kādiem darba pienākumiem var būt nepieciešamas svešvalodu prasmes, tāpēc likumdevējs ir izmantojis ģenerālklauzulu "pamatota nepieciešamība". Šāda norma, kas satur nenoteiktu tiesību jēdzienu, tās piemērotājam ir jāinterpretē, un jēdziena saturs ir "jāatrod" katrā konkrētajā gadījumā.²¹ Tātad "pamatotās nepieciešamības" saturs nosakāms katrā individuālā gadījumā, proti, katrā konkrētā situācijā ir jāvērtē katras konkrētās svešvalodas nepieciešamība attiecībā pret veicamo darbu.

Papildus citā normā – Darba likuma 32. panta 2.² daļā – ir noteikts: ja strīdu gadījumā ir iespējams diskriminācijas aizlieguma pārkāpums valodas dēļ, tad darba devēja pienākums ir pierādīt, ka diskriminācijas aizlieguma princips nav pārkāpts. Līdz ar to Darba likuma 32. panta 2.² daļā ir nodrošināta papildu aizsardzība pret iespējamu diskrimināciju.²²

Savukārt valsts pienākums ir noteikt iestādi, kas var izvērtēt darba devēju norādīto "pamatoto nepieciešamību". Tāda, piemēram, ir Valsts darba inspekcija, kuras kompetencē ir Darba likuma uzraudzība, kā arī tiesības sodīt fiziskās un juridiskās personas par atšķirīgas attieksmes pārkāpumiem darba tiesisko attiecību jomā.

Papildus norādāms, ka par svešvalodu pieprasījumu darba attiecībās pašreiz vēl nav izveidojusies nacionālā tiesu prakse – ir pieejams viens pirmās instances tiesas spriedums,²³ kurā atreferēta Darba likuma 56. panta ceturtā daļa, taču bez sīkāka skaidrojuma.

Svešvaloda darba sludinājumos – teleoloģiskā un sistēmiskā analīze

Darba likuma 32. panta 2.¹ daļa (svešvalodu pamatota nepieciešamība) likumā tika iekļauta ar 2012. gada grozījumiem. Likumprojekts sākotnēji paredzēja minētās normas sasaisti ar diskriminācijas aizlieguma principu strīdu gadījumā, tomēr gala redakcijā tika pieņemta tikai norma par aizliegumu pieprasīt svešvalodas darba sludinājumos, ja vien nav pamatota nepieciešamība.²⁴ Kā noprotams no anotācijas, normas mērķis bija aizsargāt valsts valodas lietojumu, samazināt lingvistisko diskrimināciju un samazināt latviešu kā darbaspēka eksportu uz citām valstīm, kurās lieto angļu vai vācu valodu.²⁵

Darba likuma 32. panta 2.² daļa (diskriminācijas aizliegums valodas dēļ) likumā tika iekļauta ar 2018. gada grozījumiem, un, kā noprotams no anotācijas, tās mērķis ir līdzīgs 2012. gada Darba likuma grozījumiem, t.i., aizsargāt valsts valodas lietojumu, novērst pārkāpumus, ja darba ņēmējam bez īpaša pamatojuma tiek prasītas noteiktas svešvalodu zināšanas, kā arī samazināt potenciālo lingvistisko diskrimināciju.²⁶

Valsts valodas statuss latviešu valodai ir noteikts Satversmes 4. pantā, un valsts valodas lietošanu un aizsardzību Latvijā nosaka Valsts valodas likums.²⁷ Valsts valodas likums noteic, ka Latvijas valsts valoda ir latviešu valoda,²⁸ tāpat tas noteic, ka jebkura cita valoda Latvijā, izņemot latviešu un lībiešu valodu, ir uzskatāma par svešvalodu.²⁹ Valsts valodas likuma 3. panta pirmajā un otrajā daļā jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir nostiprinātas tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā. Minētais nozīmē, ka valsts valodas lietotājiem pieder absolūtas tiesības lietot valsts valodu saziņā Latvijā, kā arī tiesības to pieprasīt (lai īstenotu savas tiesības to lietot).

Valsts rīcība, nosakot savu oficiālo vai valsts valodu, nav uzskatāma par diskriminējošu pret citu valodu lietotājiem, ja vien un kamēr valsts valodas politika ir samērīga un atbilst starptautiskajām cilvēktiesībām.³⁰ Minētais attiecināms arī uz valsts politiku valsts valodas veicināšanā un stiprināšanā. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Savienības tiesību normas neliedz tādas politikas īstenošanu, kas vērsta uz kādas dalībvalsts vienas vai vairāku oficiālo valodu aizsardzību un veicināšanu.³¹

Līdz ar to ir aizliegta jebkuras svešvalodas, tostarp angļu un krievu valodas, pieprasīšana, izņemot, ja tā ir pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai.

Svešvalodas darba sludinājumos – pamatojums

Ņemot vērā, ka termins "pamatota nepieciešamība" ir ģenerālklauzula un attiecīgi piepildāma ar saturu katrā konkrētā gadījumā, ir vairāki aspekti, kas jāņem vērā, šo jēdzienu interpretējot.

Pirmkārt, nepieciešamība jāvērtē attiecībā pret veicamo darbu – vai tā veikšanai svešvalodu zināšanām vispār ir kāda nozīme. Piemēram, kafejnīcas apkopējai/-am svešvalodu zināšanas vispār nav nepieciešamas, taču ir gadījumi, kad darba devēji tās prasa.

Otrkārt, svešvalodu zināšanu nepieciešamība jāvērtē noteiktā kontekstā – ņemot vērā Latvijā īstenoto valsts valodas politiku un latviešu valodas kā valsts valodas statusu un funkciju.

Juridiskajā literatūrā skaidrots, ka valsts valodas funkcija ir būt par visu valsts iedzīvotāju kopējo saziņas valodu visās attiecībās un visos līmeņos publiskā telpā (arī darba attiecībās) un situācijas, kur šī funkcija faktiski netiek nodrošināta, ir uzskatāmas par valsts iedzīvotāju diskrimināciju.³² Vienlaikus ir jānorāda, ka termins "publiskā telpa" ir atsevišķi diskutējams, jo dažādās jomās minētais termins tiek skaidrots dažādi.³³ Līdz ar to šī viedokļa ietvaros lielāks uzsvars tiek likts uz nodarbinātību.

Tādējādi arī darba devēja prasība darba attiecībās lietot citu valodu, nevis valsts valodu, ja tam nav īpaši attaisnojoša iemesla, ir diskriminējoša.³⁴ Savukārt apstāklis, ka viena daļa iedzīvotāju, ar ko darbiniekam ir saskarsme, nepārvalda vai nevēlas lietot valsts valodu, nevar attaisnot svešvalodas prasību,³⁵ jo visiem Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības lietot valsts valodu (kas izriet no valsts valodas statusa un funkcijas, kā arī tiesu prakses).³⁶

Šajā sakarā pieminams arī sabiedrībā plaši apspriestais jautājums par to, vai un cik pamatoti ir ārstiem prasīt svešvalodu zināšanas un vai ārstiem ir pienākums ar pacientiem komunicēt svešvalodās. Šobrīd šis jautājums jau tiek risināts arī Pacientu tiesību likumā,³⁷ taču vispārīgi jānorāda – ja latviešu ārsts nepārvalda konkrētas svešvalodas un tāpēc nevar ar pacientiem tajās komunicēt un runā latviešu valodā, tad šī ārsta rīcība nav uzskatāma par diskrimināciju. Proti, ja persona nezina svešvalodu un tāpēc nespēj komunicēt – šī persona nediskriminē citus, jo valoda kā diskriminācijas kritērijs neattiecas uz personu spēju saprast vai sazināties kādā noteiktā valodā.³⁸ Turklāt norādāms arī tas, ka pacientiem nav tiesību pieprasīt komunikāciju kādā to izvēlētajā valodā. Izņēmums gan būs valsts valoda, jo jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības prasīt, lai viņam būtu iespējams sazināties valsts valodā (publiskajā telpā).³⁹

No minētā izriet, ka gadījumi, kad Latvijā darbiniekiem var būt nepieciešamas svešvalodu zināšanas, ir ierobežoti. Tie galvenokārt varētu būt saistīti ar jomu, kuru Valsts valodas likums neregulē vai kurā Valsts valodas likums paredz izņēmumu no valsts valodas lietojuma.⁴⁰

Saskarsme galvenokārt ar ārzemēm vai ar ārzemniekiem, kuri īslaicīgi uzturas valstīs, būtu uzskatāma par attaisnojošu iemeslu,⁴¹ jo nav sagaidāms, ka šīs personas zinās valsts valodu, un tas nav arī šo personu pienākums. Vienlaikus norādāms, ka atsaukšanās uz saskarsmi ar ārzemēm vai ārzemju klientiem nevar pamatot svešvalodu nepieciešamību ikkatram un jebkuram konkrētā uzņēmuma darbiniekam. Tā var pamatot svešvalodu zināšanu nepieciešamību tikai attiecībā uz tiem darbiniekiem, kuru darbs ir tiešā veidā ar to saistīts. Savukārt, ja uzņēmums apkalpo ārzemniekus, taču konkrētā darbinieka darba pienākumos tas neietilpst, svešvalodu zināšanu prasība nebūs pamatota.

Papildus norādāms, ka svešvalodu zināšanu prasība sludinājumā var radīt netiešu diskrimināciju dažādu aizliegto kritēriju, ne tikai valodas dēļ. Piemēram, netiešā diskriminācija vecuma dēļ pret vecāka gada gājuma pretendentiem būs situācijā, kur darba devējs pieprasa, teiksim, angļu valodas zināšanas (pieņemot, ka vecāka gada gājuma pretendenti statistiski mazāk zinās angļu valodu nekā jaunieši), lai gan reāli darbā šīs zināšanas nav nepieciešamas.⁴²

Kopsavilkums

Valstij ir tiesības veidot savu valsts valodas politiku, tostarp, ja tas nepieciešams, arī īstenojot dažādus pasākumus valsts valodas aizsardzībai un diskriminācijas novēršanai, bet vienlaikus ievērojot nosacījumu, ka šai politikai ir jābūt samērīgai un atbilstošai starptautiskajām cilvēktiesībām.

Darba likuma regulējums par svešvalodu prasībām nodarbinātībā ir noteikts, gan lai veicinātu valsts valodas lietojumu, gan lai novērstu Latvijas darba ņēmēju iespējamu diskrimināciju darba tirgū. Nepamatotas svešvalodu zināšanas prasības var radīt netiešu darba ņēmēju diskrimināciju dažādu aizliegtu kritēriju dēļ, tāpēc darba devējiem tās ir jāpamato un iestādei, kas īsteno Darba likuma uzraudzību, sniegtais pamatojums jāizvērtē. Tas ir svarīgi, lai minētais regulējums sasniegtu savu mērķi un novērstu diskrimināciju darba tirgū. Minētais regulējums ir jāpiemēro un uzraudzība jāveic arī gadījumā, ja tas ir jauns un prasa interpretāciju. Kā norādījusi Dr. iur. Jautrīte Briede, "tas vien, ka normatīvajā aktā lietotie jēdzieni ietver nenoteiktos tiesību jēdzienus un ir interpretējami, nav pamats atzīt, ka normā ietvertais pienākums nav pietiekami skaidrs vai ir neparedzams. Kaut arī likumdevējs pats detalizēti nav izskaidrojis šo jēdzienu saturu, tomēr tam ir objektīvs saturs, kas valsts pārvaldei ir jāidentificē individuālā gadījumā. Šādu tiesību aktu interpretācija un piemērošana ir atkarīga no prakses, un nav izšķirošas nozīmes tam, ka attiecīgā tiesību norma tiesu praksē tiek piemērota pirmo reizi".⁴³