Satversmes tiesa savā judikatūrā ir nostiprinājusi atziņu, ka personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem un tieši no tiesību uz taisnīgu tiesu pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu pamattiesību aizsardzība.¹ Līdz ar to Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu vienlaikus ir gan pamattiesības, gan arī neaizstājams juridisks instruments, ar kuru ikviens var panākt citu savu tiesību un likumisko interešu efektīvu aizsardzību.

Atbilstoši Satversmes tiesas sniegtajai interpretācijai jēdziens "taisnīga tiesa" ietver arī tiesības uz pieeju tiesai – "Tiesas taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta tiesas pieejamība."² Secīgi arī šis institūts ietver dažādus kritērijus, kā to izvērtēt, tai skaitā no juridiskās kompetences un finanšu aspekta. Sakot vienkārši – ja personai pašai nav tiesvedībai nepieciešamo juridisko zināšanu un materiālās situācijas dēļ objektīvi nav arī naudas šim nolūkam algot profesionāli, tiesības uz taisnīgu tiesu ir grūti vai pat neiespējami izmantot. Tiesāšanās nav lēts un viegli lietojams juridisks instruments. Un tāpēc noteiktos gadījumos valstij ir pienākums organizēt juridisko palīdzību, kas šādām personām atvieglotu pieeju tiesai. Latvijā to pazīstam kā valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības institūtu.

Šim institūtam jau ir uzkrāta gana liela prakses bagāža, un aizvadīto gadu laikā iets cauri dažādiem attīstības un pilnveides posmiem. Par vienu no būtiskiem pieturas punktiem noteikti ir uzskatāms arī 2019. gada 1. janvāris, kad spēkā stājās Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma III¹ nodaļa "Juridiskā palīdzība Satversmes tiesas procesā". Tā dod iespēju saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību arī Satversmes tiesas procesā, taču regulējuma spēkā esības laikā jau ir aktualizējies jautājums, cik reāla ir šī iespēja. Uz to uzmanību vērsusi Satversmes tiesa, atsaucoties uz datiem, kas neļauj ieslīgt pašapmierinātībā. Tā, piemēram, 2023. gadā valsts nodrošinātai juridiskajai palīdzībai kopumā saņemts vairāk nekā tūkstoš pieteikumu un starp daudzajiem simtiem lēmumu par palīdzības piešķiršanu bijis tikai viens par juridisko palīdzību Satversmes tiesas procesā. Savukārt laikā no 2019. līdz 2022. gadam, pēc Satversmes tiesas apkopotās informācijas, tādi bijuši astoņi. Nekādas citas tendences neuzrāda arī nesen publiskotie 2024. gada pirmā pusgada dati: kopumā pieņemti 486 lēmumi par juridiskās palīdzības piešķiršanu, bet starp tiem nav pozitīvu lēmumu par palīdzību Satversmes tiesas procesā. Lai gan par to bija iesniegti četri pieprasījumi, tie noraidīti, jo nav atbilduši Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 9.¹ panta nosacījumiem.

Balstoties uz šiem datiem, starp kompetentajām institūcijām jau ir sākušās Satversmes tiesas rosinātās debates, vai likumdevēja dotais rīks mazāk aizsargātām personām Satversmes tiesas procesā darbojas pietiekami efektīvi. Proti, šāda palīdzība ir pieejama tikai tādai likuma kritērijiem atbilstošai personai, pēc kuras konstitucionālās sūdzības Satversmes tiesa ir pieņēmusi lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu, kā šā lēmuma vienīgo pamatu norādot juridiskā pamatojuma neesību vai tā acīmredzamu nepietiekamību prasījuma apmierināšanai. Taču, kā uzsver Satversmes tiesa, šie nebūt nav vienīgie vai visbiežākie kolēģiju lēmumos piemērotie pamati atteikumam ierosināt lietu. Turklāt likums nosaka, ka sākotnējā konstitucionālā sūdzība (pieteikums) personai ir jāsagatavo pašai, jo tikai pēc tiesas atteikuma ierosināt lietu vispār var lūgt valsts nodrošināto juridisko palīdzību, turklāt rēķinoties ar likumā ietverto termiņa ierobežojumu – atbalsts jālūdz ne vēlāk kā divus mēnešus pirms konstitucionālās sūdzības iesniegšanai noteiktā termiņa beigām. Tādējādi valsts iespēju saņemt kvalificētu juridisko palīdzību dod tikai tiem, kuriem pašiem ar saviem spēkiem nekas nesanāca (it kā konstitucionālās sūdzības sagatavošana būtu vien tāds formāls nieks). Īpaši augsta šī barjera šķiet kontekstā ar faktu, ka liela daļa Satversmes tiesā no privātpersonām saņemto iesniegumu tajos konstatēto juridisko trūkumu dēļ nemaz netiekot uzskatīti par konstitucionālajām sūdzībām Satversmes tiesas likuma izpratnē un tiek atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, nenonākot līdz izskatīšanai kolēģijā. Šādos iesniegumos nereti esot uzsvērts, ka iesniedzējiem trūkst juridisko zināšanu konstitucionālās sūdzības sagatavošanai, tomēr viņi cenšas to darīt, lai izpildītu likuma prasības. Pat ja šādi centieni atbilst likuma burtam, vai šāda situācija atbilst Satversmes garam jautājumā par pieeju tiesai? Tādēļ jāpievienojas apsvērumiem, ka pamats diskusijai par regulējuma pilnveidi noteikti ir.