Šogad aizrit divdesmitais gads kopš mediācijas kā alternatīvas domstarpību risināšanas metodes ienākšanas Latvijā un desmitais gads kopš Mediācijas likuma¹ pieņemšanas un spēkā stāšanās. Kopš 2004. gada novembrī dokumentētā mediācijas procesa, kuru vadīja nevalstiskās organizācijas "Cietušo atbalsta centrs" pirmie mediatori, to starpā raksta autore,² Latvija ir sasniegusi attīstības brīdi, kad mediācijas klātbūtne ir jūtama. No pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iniciatīvām un pilotprojektiem mediācijas ir nonākusi gan pastāvīgā akadēmiskā sektora, gan valsts pārvaldes institūciju paspārnē, gan privātā sektora pakalpojumu klāstā. Mediācijas institūts turpina integrēties tieslietu sistēmā un kopumā ieņem arvien redzamāku un ietekmīgāku vietu Latvijas sabiedrības sociālo attiecību harmonizēšanā. Mediatoru kopumu Latvijā veido teju 150 mediatori, no kuriem sertificētu mediatoru kolēģijai piederīgi ir 50 profesionāļi. Mediācija ir kļuvusi par intelektuāli atpazītu jēdzienu un reālu pieredzi, tā raisa diskusijas ar daudzpusīgiem viedokļiem – no atzinības un sajūsmas līdz skepsei un kritikai gan profesionāļu, gan plašākas sabiedrības vidū.

Būtisks izaicinājums sociālo attiecību harmonizēšanai, izmantojot mediāciju kā alternatīvu domstarpību risināšanas veidu, ir vardarbības fenomena klātbūtnes intensitāte Latvijas sabiedrībā. Apzinoties vardarbības fenomena aizvien vēl normalizēto klātbūtni un atpazīšanas izaicinājumus dažādās Latvijas sabiedrības sociālās sistēmās – ģimenēs, darba vietās, izglītības iestādēs, profesionāļu kopienās, tai skaitā arī to profesionāļu, kuru pienākums ir vardarbību atpazīt, apturēt un novērst, rakstā autore aplūkos gan vardarbības fenomenu, gan mediācijas institūta piemērojamības iespējas un riskus gadījumos, kur klātesošas ir vardarbības prakses.

Raksta uzdevumi ir izvērtēt vardarbības fenomena ietekmi uz cilvēku iespējām brīvprātīgi un patstāvīgi piedalīties mediācijā, aktualizēt mediatoru un citu profesionāļu atbildību savu kompetenču ietvarā novērst sekundāras un atkārtotas viktimizācijas iespējamību un aplūkot mediācijas potenciālu vardarbības mazināšanā.

Mediācijas būtība, principi un filozofija

Mediācijas likumā mediācija ir definēta kā "brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību".³ Mediācijas process ir balstīts uz pušu brīvprātīgu līdzdalību, tādējādi veicinot sociālo attiecību harmonizāciju. Mediāciju var izmantot domstarpību risināšanai ārpus tiesas, gan civiltiesisku strīdu risināšanai tiesvedības ceļā,⁴ "kamēr lietas izskatīšana pēc būtības nav pabeigta un puses pēc tiesas vai tiesneša ieteikuma izteikušas gribu atrisināt domstarpības, izmantojot mediāciju".⁵ Vienlaikus mediācijas būtība ir ietverta arī kriminālprocesā caur Valsts probācijas dienesta starpnieka vadītu brīvprātīgu sarunu procesu – izlīguma sanāksmi, kurā piedalās cietušais un likumpārkāpējs.⁶

Mediācijas institūta būtība, kādu to pazīstam Latvijas valsts normatīvo aktu regulējumā un praksē šodien, vēsturiski savus pirmsākumus ir aizguvusi no atjaunojošā taisnīguma jeb koptaisnības⁷ (restorative justice) filzofijas un metodēm, kas Rietumu pasaules domas telpā pieteica sevi pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās ar kustības pionieru Nīla Kristija (Nils Christie)⁸ un Martina Raita (Martin Wright)⁹ publikācijām, slaveno Hovarda Zēra (Howard Zehr) 1990. gadā publicēto grāmatu "Changing Lenses: A New Focus for Crime and Justice", starptautisko institūciju rekomendācijām¹⁰ un pilsoniskām iniciatīvām, piemēram, 2000. gadā dibināto Eiropas atjaunojošās justīcijas forumu (European Forum for Restorative Justice).

Koptaisnības filozofija un instrumenti pirms divdesmit gadiem iedvesmoja arī autori uzsākt darbu cietušo tiesību aizsardzības jomā, studēt starptautiskās miera un taisnīguma studijas un apgūt mediatora arodu. Domājot par raksta uzdevumiem, būtiski izcelt šādus atjaunojošā taisnīguma pamatprincipus:

• pāridarījums vai konflikts primāri pieder pašiem "konflikta īpašniekiem", nevis valstij, kas to ir "piesavinājusies";
• svarīgas ir konkrēto iesaistīto cilvēku vajadzības un viņiem pieņemamie risinājumi taisnīguma atjaunošanai;
• konflikts skar ne tikai tā īpašniekus, bet arī plašāku sabiedrību, tādēļ ir nepieciešams taisnīgs un dziedējošs "konflikta īpašnieku" un plašākas sabiedrības attiecību regulējums iepretim tikai indivīda sodīšanai;
• iespēja būt sadzirdētam un uzņemties savu daļu atbildības cieņpilna, droša un atbalstīta dialoga ietvarā sekmē pašapziņas, pašnoteikšanās spēka, abpusējas cieņas un cilvēcības atgūšanu.