Latvijas tiesu vēsturi pētot, lielākā uzmanība tiek pievērsta Latvijas Senātam, kas bija augstākā tiesu instance Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā (1918–1940). Arī apgabaltiesas iespēju robežās ir pētījušas savu vēsturi. Bet par Tiesu palātu un tajā strādājušajiem tiesnešiem ziņu ir mazāk.

Jaunās Latvijas valsts tiesu sistēmā Tiesu palāta bija atsevišķa tiesa – apelācijas instance apgabaltiesu kā pirmās instances lēmumiem. 1940. gadā tās darbība, tāpat kā citu Latvijas tiesu iestāžu, tika apturēta. Mainoties režīmam, vācu okupācijas laikā tiesu iestāžu darbība tika daļēji atjaunota, izņemot Latvijas Senātu. Līdz ar to šajā periodā Tiesu palāta bija augstākā latviešu tiesu instance, daļēji ar Senāta kompetenci. Otrā padomju okupācija likvidēja visas Latvijas teritorijā darbojošās tiesas un veidoja padomju tiesu sistēmu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 1992. gadā pieņemot likumu "Par tiesu varu", tika lemts atjaunot tiesu sistēmu, kāda Latvijā bija pirms okupācijas. Taču Senātu un Tiesu palātu lēma veidot nevis kā atsevišķas tiesu ie­stādes, bet kopā – vienā Augstākajā tiesā. Līdz ar to 1995. gada 3. oktobris bija gan Senāta, gan Civillietu un Krimināllietu tiesu palātu dibināšanas jeb atjaunošanas diena. 2013. gadā Saeima lēma par reformu, veidojot tā saukto tīro trīspakāpju tiesu sistēmu, kurā apelācijas instance visās lietās ir apgabaltiesa: Krimināllietu tiesu palātu likvidēja 2014. gadā, Civillietu tiesu palātu 2016. gadā.

Atjaunotās Latvijas tiesu palātu vēsture glabājas Augstākajā tiesā. Arī to priekšteču piemiņas saglabāšana zināmā mērā ir Augstākās tiesas pienākums. Tādēļ tapusi šī publikācija, kas veltīta starpkaru laika Tiesu palātas Civillietu departamenta priekšsēdētājam Teodoram Zvejniekam.

T. Zvejnieka devums Latvijas civiltiesību un tiesu sistēmas attīstībā bija nozīmīgs. Bet viņa dzīves gājumā ir vēl vairākas īpašas, bet maz zināmas un līdz galam nenovērtētas izšķiršanās, ko viņš darījis ar vienu domu – par neatkarīgu Latviju. Kā rakstījis viņa līdzgaitnieks tiesu darbā un trimdā Konstantīns Ozoliņš: "Teodors Zvejnieks bija izcils jurists, Latvijas tiesiskās iekārtas cēlējs un šīs iekārtas restaurētājs mūsu valstij nākotnē."¹

Saimnieks

Teodors Zvejnieks dzimis 1884. gada 24. martā Taurkalnes, tagad Valles, pagastā.²

Senators Augusts Rumpēters atmiņās³ raksta, ka T. Zvejnieks ar visu sirdi bija pieķēries ne vien savam jurista darbam, bet arī no tēva mantotajai sētai un savai dzimtai. Savos nedaudzajos atmiņu uzmetumos, ko T. Zvejnieks rakstījis mūža nogalē, viņš ar lielu pateicību un cieņu piemin tēvu, kas 16 gadu vecumā sācis kā klaušu saimnieks brāļa nolaistā saimniecībā, bet jau 41 gada vecumā, proti, 1865. gadā, kā veiksmīgs linu tirgotājs nopircis no zviedra Skamerda Šmīdes muižu Zemgalē par 9000 rubļiem, samaksādams pirkuma summas lielāko daļu skaidrā naudā, bet pārpalikumu sedzis trīs gados. Ar šo pirkumu viņš radīja drošu materiālu pamatu ģimenei un ieguva tiesības piedalīties toreizējā zemes pašvaldībā – Landtāgā. Centīgais saimnieks vēlāk vēl iepirka Šmīdei blakus esošās "Zvejnieku" mājas. Savās atmiņās T. Zvejnieks Šmīdes sauc par dzimtas garīgo saiti un siltu stūrīti nākamo paaudžu sirdīs, tādēļ aicina savu ģimeni "degt vēlēšanās" šo vietu atkal atgūt. "Šī pieķeršanās atstātajai tēva sētai un zemkopībai raksturo Zvejnieku kā īstu zemnieka dēlu un vismaz daļēji noteic viņa rīcību tālākā dzīvē," raksta A. Rumpēters.

Pirmo izglītību T.