Spriedums lietā 2023-15-01: mācības tikai valsts valodā publiskajās izglītības iestādēs atbilst Satversmei

Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta pēc vairāk nekā desmit izglītojamo pieteikumiem, kas apstrīdēja 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5., 6. un 12. panta un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 4. panta pirmās daļas un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam ("Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika") un 114. pantam ("Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību"). Efektīvākai lietas izskatīšanai Satversmes tiesa nolēma vērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes 112. panta pirmajam teikumam ("Ikvienam ir tiesības uz izglītību").³

Minētās grozījumu Izglītības likumā un grozījumu Vispārējās izglītības likumā tiesību normas izslēdza Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma normas, kas agrāk paredzēja vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās, kā arī noteica, kad stājas spēkā pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Pieteikumu iesniedzēji uzskatīja, ka apstrīdēto normu dēļ viņiem vairs nebūs iespējams iegūt izglītību publiskajās izglītības iestādēs dzimtajā mazākumtautību valodā, kā arī uzsvēra, ka viņi ir paļāvušies uz to, ka iepriekšējā izglītības reforma būs pēdējā valsts valodas lietojuma reforma mazākumtautību skolās.⁴

Kā norādīja Satversmes tiesa, lietas pamatjautājums ir par to, kā apstrīdētās tiesību normas ietekmē pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Tādēļ Satversmes tiesas uzdevums bija vispirms izvērtēt apstrīdēto nomu atbilstību Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu un noskaidrot, vai valsts ir izpildījusi pozitīvo pienākumu publiskajās izglītības iestādēs nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem, bet pēc tam Satversmes tiesai bija jāvērtē apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.⁵

Satversmes tiesa atzīmēja, ka Satversmes 114. pants prasa valsts pozitīvu rīcību aizsargāt un nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības. Šīs normas saturs atklājams kopsakarā ar citām Satversmes normām un starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, jo īpaši Minoritāšu konvenciju, kuras 14. pants paredz tiesības apgūt savas minoritātes valodu. Šīs mazākumtautību tiesības īstenojamas tā, lai netraucētu valsts valodas apguvi. Reflektējot par šo tiesību normu tvērumu, Satversmes tiesa norādīja, ka no Satversmes 114. panta un Minoritāšu konvencijas 14. panta neizriet valsts pienākums nodrošināt mazākumtautības valodas, etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu tieši izglītības iegūšanas mazākumtautības valodā vai noteiktā šīs valodas lietojuma proporcijā izglītības sistēmas ietvaros.⁶

Satversmes tiesa atzina, ka valsts izveidotajai izglītības sistēmai jāatbilst tādiem principiem kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Satversmes 112. pants ietver ikviena, tostarp pie mazākumtautības piederoša izglītojamā, tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma, kas ietver arī mazākumtautību tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.⁷

Pievēršoties tiesību uz izglītību satura atklāšanai, Satversmes tiesa norādīja, ka tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido, un tas, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, ir nosakāms, ievērojot valsts īpašos apstākļus. Šajā lietā netika atkārtoti padziļināti analizēti īpašie apstākļi, kas izveidojušies okupācijas un rusifikācijas politikas rezultātā, kuru analīze pieejama Satversmes tiesas judikatūrā, tomēr tiesa iezīmēja saistītās valsts valodas prasmes problēmas. Satversmes tiesa uzsvēra, ka jau kopš 1991. gada Latvijā noris rusifikācijas politikas rezultātā radītās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas reforma. Tomēr joprojām nav panākts, ka valsts valodas situāciju neietekmētu padomju okupācijas sekas, un nepietiekamas valsts valodas zināšanas negatīvi turpina ietekmēt daļu pie mazākumtautībām piederošo personu. Turklāt, ņemot vērā Krievijas īstenoto karu Ukrainā un dezinformācijas izvērsumu krievu valodas informācijas telpā, personas, kurām ir nepietiekamas valsts valodas zināšanas ir pakļautas gan dezinformācijai, gan no tās izrietošajai pašsegregācijai.⁸

Satversmes tiesa uzsvēra, ka latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. Lai persona varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, tai nepieciešamas valsts valodas zināšanas. Tādēļ, lai nodrošinātu cilvēku, tostarp pie mazākumtautībām piederošu personu, tiesības un demokrātiskas valsts aizsardzību, valstij ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums. Šis pienākums ietver arī valsts valodas lietojuma veicināšanu izglītībā.⁹

Attiecībā uz to, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā, tostarp atbilstoši labas likumdošanas principam, Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ir nodrošinājis apstrīdēto normu pienācīgu apspriešanu likumdošanas procesā, pēc iespējas apzinājis ieinteresēto personu viedokļus, iesaistījis normu pieņemšanas procesā mazākumtautību pārstāvjus, saskaņojis likumprojektā paredzētās un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas, kā arī izvērtējis tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām.¹⁰

Attiecībā uz to, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu publiskajās izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, Satversmes tiesa norādīja, ka izglītības process ir aplūkojams kompleksi un tas aptver gan mācību, gan audzināšanas darbu, kas tiek īstenots dažādu izglītības programmu veidā. Apstrīdētās normas regulē tikai vispārējās izglītības ieguvi, ļaujot citas izglītības programmas, tostarp interešu izglītības programmas, īstenot citās valodās. Interešu izglītība ir piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī kultūras un etniskās savdabības satura apguvei. Satversmes tiesa atzīmēja, ka valsts pozitīvais pienākums ir izpildīts, nodrošinot šādu programmu pieejamību.¹¹

Turklāt ar Izglītības likuma 47.³ pantu pašvaldībām ir uzlikts pienākums organizēt mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu trīs akadēmisko stundu nedēļā apmērā pēc izglītojamo pieprasījuma. Mazākumtautību interešu izglītības noteikumos nenosakot konkrētu veidu un laiku šīm nodarbībām, pedagogiem ir dotas plašas iespējas pielāgot mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas īstenošanas veidu izglītojamo spējām un vajadzībām. Satversmes tiesa secināja, ka minētā interešu izglītības programma sniedz iespēju mazākumtautību izglītojamiem izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību izglītojamo interesēm visatbilstošākajā programmas satura apguves veidā.¹²

Saistībā ar jautājumu, vai publiskās izglītības iestādēs pie mazākumtautībām piederošām personām ir nodrošināts tāds izglītības process, kas atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas principiem, Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētās normas nodrošina bērna attīstībai un valodas apguvei visatbilstošāko izglītību. Bērnam vispiemērotākā ir izglītība vienā – valsts – valodā, un tieši šādā veidā bērns var izvairīties no divu valodu kodu jaukšanas un grūtībām ar mācību satura apguvi. Arī turpmāk attiecīgās valsts pārvaldes iestādes sekos līdzi tam, kā izglītojamie apgūst valsts valodu, un veiks šā procesa uzraudzību, kā arī nodrošinās izglītojamā tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei. Bērniem ar speciālām vajadzībām pieejami piemēroti atbalsta mehānismi kā individuālie mācību plāni, speciālās izglītības attīstības centri, logopēdiskais un psiholoģiskais atbalsts, metodiskie materiāli integrētai mācību satura apguvei un vieglās valodas materiāli.¹³

Ievērojot visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secināja, ka valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu publiskajās izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem, un apstrīdētās tiesību normas atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu.¹⁴

Attiecībā uz Satversmes 1. panta tvērumā esošā tiesiskās paļāvības aizsardzības principa iespējamu pārkāpumu Satversmes tiesa norādīja, ka pārejas periodā bija iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto nomu ietekmei un apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, tātad arī Satversmes 1. pantam.¹⁵

Spriedums lietā 2022-45-01: mācības tikai valsts valodā privātajās izglītības iestādēs atbilst Satversmei

Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta pēc divu izglītojamo Danas Džibuti un Dominika Džibuti, kas sevi identificē ar Latvijā dzīvojošām nacionālajām minoritātēm, kuru dzimtā valoda ir mazākumtautību valoda un kuri mācījās privātās izglītības iestādē mazākumtautību izglītības programmās, pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēji apstrīdēja Izglītības likuma 9. panta 1.¹ daļas, pārejas noteikumu 102. punkta 1. apakšpunkta un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5. un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.¹⁶

Minētās Izglītības likuma un grozījumu Izglītības likumā normas noteica, ka privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību iegūst valsts valodā, kā arī izslēdza normas, kas paredzēja vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās. Izglītības likuma pārejas noteikumu 102. punkta 1. apakšpunkts noteica, ka grozījumi stājas spēkā 2023. gada 1. septembrī. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka apstrīdēto normu dēļ viņiem vairs nebūs iespējams iegūt izglītību privātajās izglītības iestādēs dzimtajā mazākumtautību valodā, kā arī uzsvēra, ka viņi ir paļāvušies uz to, ka iepriekšējā izglītības reforma būs pēdējā valsts valodas lietojuma reforma mazākumtautību skolās.¹⁷

Satversmes tiesa atzina, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par personu, kuras pieder pie mazākumtautībām, tiesībām privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē iegūt vispārējo izglītību un apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Tādēļ Satversmes tiesas uzdevums bija vispirms izvērtēt apstrīdēto nomu atbilstību Satversmes 114. pantam un 112. panta pirmajam teikumam to kopsakarā, bet pēc tam Satversmes tiesai bija jāvērtē apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.¹⁸

Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 114. pants paredz valsts pienākumu respektēt un garantēt pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Šā panta saturs atklājams kopsakarā ar citām Satversmes normām un starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi Minoritāšu konvenciju, kuras 13. pants paredz tiesības personām, kas pieder pie mazākumtautībām, izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes. Satversmes 112. panta pirmais teikums ir attiecināms uz visu veidu izglītības programmām, un šā panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību var tikt īstenotas izglītības procesā privātās izglītības iestādēs. No Satversmes 114. panta kopsakarā ar 112. pantu izriet pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt tādas privātas izglītības iestādes, kurās īstenotais izglītības process aptver vispārējās izglītības ieguvi un mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstību, un pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības iegūt izglītību privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs.¹⁹

Satversmes tiesa norādīja, ka tiesības uz izglītību ir tiesības, kuras valstij ir jāregulē, nosakot tādu tiesisko regulējumu, kas ļauj sasniegt visus izglītības mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam, turklāt paturot prātā Latvijas izglītības sistēmas mērķi – nodrošināt ikvienam Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Satversmes tiesa uzsvēra, ka valsts noteikto izglītības standartu īstenot spējīgas izglītības sistēmas izveide ir valsts pienākums, neatkarīgi no tā, vai izglītības process noris valsts vai privātās izglītības iestādēs un ka mācību valoda ir būtisks vispārējās izglītības īstenošanas elements, kura lietojumu valsts ir tiesīga regulēt.²⁰

Papildus minētajam Satversmes tiesa atgādināja, ka izglītības process ir aplūkojams kompleksi un tas aptver ne tikai vispārējās izglītības programmas, bet arī interešu izglītības programmas. Privātām izglītības iestādēm ir relatīvi liela rīcības brīvība izglītības procesa īstenošanā, ko sašaurina valsts standartu ievērošanas pienākums, ja tās nodrošina vispārējo izglītību. Satversmes tiesa atzina, ka ar valsts noteikto valodu lietojumu privātajās izglītības iestādēs vispārējās izglītības procesā tiek ierobežotas pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs iegūt vispārējo izglītību, kā arī apgūt, saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību.²¹

Satversmes tiesa secināja, ka, vērtējot apstrīdētās normas, ir jāņem vērā Latvijas īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas politikas rezultātā, un to saistība ar pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma jomā, kam ir sevišķi liela nozīme pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā.²²

Satversmes tiesa norādīja, ka okupācijas laikā izglītības sistēma tika izmantota kā galvenais etniskās asimilācijas instruments un rusifikācija izglītības procesā izpaudās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas izveidē, kas pēc būtības nozīmēja segregāciju. Jau kopš 1991. gada tiek veikta rusifikācijas politikas rezultātā radītās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas reforma. Tomēr krievu valodas lietojums Latvijā vēl joprojām ir ļoti plašs, un ir novērojamas valsts valodas zināšanu nepietiekamības izraisītās sekas, kas negatīvi ietekmē pašas pie mazākumtautībām piederošās personas. Turklāt vērā tika ņemti argumenti par Krievijas īstenoto karu pret Ukrainu un dezinformācijas aktivitāšu izvērsums informācijas telpā krievu valodā, kas pakļauj dezinformācijas ietekmei un pašsegregācijai personas, kurām informācijas telpa ir pieejama tikai krievu valodā valsts valodas prasmju trūkuma dēļ.²³

Pievēršoties pamattiesību ierobežojuma satversmības pārbaudei, Satversmes tiesa atzina, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Apstrīdēto normu izstrādes un pieņemšanas procesā tika apzināti ieinteresēto personu priekšlikumi un iebildumi, un tas, ka tiesību aktā nav iekļauti visi priekšlikumi, nav definitīvs labas likumdošanas principa pārkāpums. Likumdošanas procesā tika ņemta vērā starptautisko organizāciju prakse, kas gan pati par sevi nav juridiski saistoša, tostarp Venēcijas komisijas un Konsultatīvās komitejas atzinumi.²⁴

Tāpat tika secināts, ka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis – demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz valsts valodas aizsardzību, nodrošinot pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas visās izglītības pakāpēs paaugstināt valsts valodas prasmju līmeni, kam ir būtiska nozīme personas tiesību nodrošināšanā un saliedētas sabiedrības veidošanā.²⁵

Tālāk Satversmes tiesa nonāca pie slēdziena, ka nav alternatīvu līdzekļu, kas ļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Vispirms tika secināts, ka pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo veicina valsts valodas apguvi un lietošanu, kvalitatīvu izglītību, saliedē sabiedrību, kā arī mazina pie mazākumtautībām piederošu personu pašsegregāciju. Turklāt ar apstrīdētajām normām ir ieviesti mehānismi individualizētu un personalizētu atbalsta valsts valodas prasmes apguvei sniegšanai tiem izglītojamiem. Līdz ar to šāda kārtība ir labvēlīgāka bērna izaugsmei nekā iepriekš pastāvējušais bilingvālās pieejas regulējums. Satversmes tiesa atzina, ka nav saudzējošāku līdzekļu pienācīgu valsts valodas prasmju nodrošināšanai, jo valodas apguvi vislabāk nodrošina tās vienots un mērķtiecīgs lietojums izglītības procesā.²⁶

Vērtējot ierobežojuma atbilstību, Satversmes tiesa nolēma samērīgumu pārbaudīt atsevišķi pirmsskolas izglītības pakāpei un pamatizglītības pakāpei, ņemot vērā to atšķirīgo izglītības nodrošināšanas veidu un regulējumu.

Attiecībā uz pirmsskolas izglītību Satversmes tiesa norādīja, ka nolūkā veicināt valsts valodas prasmju attīstību un sekmējot to, ka ikvienai pie mazākumtautības piederošai personai tiek nodrošināta iespēja pilnvērtīgi piedalīties valsts un sabiedrības demokrātiskajos procesos, likumdevējs bija tiesīgs grozīt iepriekš spēkā bijušo regulējumu. Apstrīdētajās normās noteiktā izglītības procesa kārtība pirmsskolas izglītības pakāpē sakrīt ar bērna valodas prasmes un citu prasmju attīstībai visatbilstošāko pieeju. Turklāt interešu izglītības programmās ir iespējams iekļaut ar mazākumtautības valodu un kultūru saistīto saturu, un valsts ir izveidojusi kārtību, kurā privāto izglītības iestāžu izglītojamie bez jebkādām papildu izmaksām joprojām var apgūt, attīstīt un saglabāt savu dzimto mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību. Tāpat, kā norāda Satversmes tiesa, apstrīdētās normas neliedz izglītojamiem sazināties dzimtajā valodā savā starpā un arī noteiktās kritiskās situācijās izglītojamo un pedagogu starpā. Apstrīdētās normas ir vērstas uz kvalitatīvas pirmsskolas izglītības nodrošināšanu valsts valodā, kas atbilstoši bērna vislabākajām interesēm nodrošina maksimāli efektīvu latviešu valodas apguvi, interešu izglītības ietvaros dodot iespēju praktizēt dzimto valodu un kultūru.²⁷

Attiecībā uz pamatizglītību, kas Latvijā ir obligāta, Satversmes tiesa norādīja, ka valsts var noteikt veidu, kādā šī izglītība iegūstama, nodrošinot pamatizglītību pienācīgā kvalitātē un atbilstoši bērna vislabākajām interesēm. Satversmes tiesa atzina, ka publiskās pārvaldes iestādes uzrauga un kontrolē izglītības kvalitātes līmeni un šobrīd tiesai nebija pamata secināt, ka apstrīdētās normas izraisītu kvalitātes kritumu. Turklāt arī pamatizglītības pakāpē privātajām izglītības iestādēm ir iespējas nodrošināt ar mazākumtautības valodu un kultūru saistīta satura apguvi interešu izglītībā, un valsts ir nodrošinājusi kārtību, kurā izglītojamie to var apgūt bez maksas.²⁸

Ievērojot visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secināja, ka valsts gan pirmsskolas, gan pamatizglītības pakāpē ir nodrošinājusi atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesībām uz kvalitatīvu izglītību un savas valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu privātajās izglītības iestādēs un apstrīdētās tiesību normas atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu.²⁹

Attiecībā uz Satversmes 1. panta tvērumā esošā tiesiskās paļāvības aizsardzības principa iespējamu pārkāpumu Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdēto normu vēlāka spēkā stāšanās deva iespēju privātajām izglītības iestādēm pienācīgi sagatavoties to ietekmei, savukārt izglītojamiem tika nodrošināts papildu atbalsts. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un tātad arī Satversmes 1. pantam.³⁰

Paula Lipe