I. Ievads

Civiltiesiska pārkāpuma sekas var būt gan mantisks, gan nemantisks kaitējums. Centrālā tiesību norma civiltiesiskās atbildības kontekstā ir Civillikuma¹ 1635. pants. Līdz 2006. gada 26. janvārī pieņemtajiem Civillikuma grozījumiem² ne Civillikuma 1635. pantā, ne tiesību sistēmā kopumā nepastāvēja vispārējs nemantiskā kaitējuma regulējums. Kompensācija nemantiskā kaitējuma gadījumā tika pieļauta tikai atsevišķos gadījumos, piemēram, laupot personisko brīvību.³ Ar minētajiem grozījumiem, no vienas puses, tika radīts vispārējais tiesiskais pamats nemantiskā kaitējuma kompensēšanai civiltiesiska aizskāruma gadījumā. Taču, no otrās puses, likumdevējam nolemjot nesniegt skrupulozāku regulējumu, jautājums par nemantiskā kaitējuma kompensācijas apmēra noteikšanu tika atstāts tiesas ieskatam.

Viens no praksē nozīmīgākajiem prasījumiem par nodarīto nemantisko kaitējumu ir prasījums kompensēt sāpes un ciešanas, kas nodarītas ar miesas bojājumiem. Lai gan 2006. gada grozījumi Civillikumā pēc pāris gadiem svinēs savu 20 gadu dzimšanas dienu, jāvaicā: vai pa šo laiku tiesu prakse miesas bojājumu kompensācijas lietās Latvijā ir attīstījusies sekmīgi? Proti, vai Latvijas privāttiesību sistēmā kompensācija par miesas bojājumiem nodrošina "atbilstīgu atlīdzinājumu"? Lai atbildētu uz šo jautājumu, autoru sagatavotās publikācijas pirmajā daļā, apskatot miesas bojājumu kompensācijas institūta vēsturi un pašreizējo tiesu praksi, tiks aktualizēts jautājums par nosakāmās kompensācijas apmēru. Savukārt publikācijas otrajā daļā autori sniegs priekšlikumus par kritērijiem, ko varētu izmantot, nosakot nemantiska kaitējuma kompensācijas apmēru par miesas bojājumiem.

II. Miesas bojājumu kompensācijas institūta vēsture

Pretēji daudziem citiem Eiropas privāto tiesību institūtiem, kas savus pamatus ir uzskatāmi raduši romiešu tiesībās,⁴ kompensācija par miesas bojājumiem mūsdienu izpratnē ir jauns tiesību institūts. Pirmās radniecīgās idejas par miesas bojājumu kompensāciju šķietami ir iespējams saistīt ar apgaismības laikmetu un tādiem tā laika tiesību zinātniekiem kā Hugo Grocijs (Hugo Grotius) vai Benedikts Karpcovs jaunākais (Benedikt Carpzov).⁵ Vienlaikus, autoru ieskatā, romiešu tiesību regulējuma aplūkošana tomēr varētu būt lietderīga tādēļ, ka tā laika juristiem zināmā mērā nācās saskarties ar līdzīgām problēmām, kādas šobrīd attiecībā uz miesas bojājumu kompensāciju piedzīvo Latvijas tiesību sistēma.

Lai gan romieši (un faktiski visa Eiropa līdz pat Apgaismības laikmetam)⁶ nevienā no periodiem neatzina atsevišķu kompensāciju par personas sāpēm un ciešanām, minētais tomēr nenozīmē, ka miesas bojājumu nodarīšana citai personai palika nesodīta. Atziņas par miesas bojājumu nodarīšanu kā sodāmu rīcību ir atrodamas jau piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras izstrādātajā XII tabulu likumā (lat. lex duodecim tabularum). Tā šīs kodifikācijas VIII tabulas 2. likums paredzēja principa "aci pret aci" piemērošanu par visādu veidu nozīmīgiem miesas bojājumiem gadījumā, ja puses nepanāca izlīgumu. Savukārt VIII tabulas 3. likums noteica sodu tieši par kaulu lūzumu vai plīsumu, ja tas izdarīts ar roku vai nūju, paredzot 300 asu sodu par kaitējumu brīvam cilvēkam un 150 asu sodu par kaitējumu vergam.