Līdz šim tirgus dalībnieki izmantoja dažādas juridiskas konstrukcijas aģenta lomas nodibināšanai, piemēram, ieviešot paralēlā parāda vai paralēlās saistības konceptu, kas Latvijas tiesu praksē vēl nav bijis vērtēts parāda vērtspapīru darījumu kontekstā. Šis koncepts, kas radies anglosakšu tiesību sistēmā, radīja neskaidrību gan kreditoru, gan aizņēmēju vidū. Tāpat praksē ir novēroti gadījumi, kad regulējuma neesamība ir risināta, piešķirot nodrošinājuma aģentam tiesības saskaņā ar Civillikumā paredzēto pilnvarojuma institūtu, kas ne vienmēr ir bijis parocīgs instruments vairākuma kreditoriem vai kreditoru izmaiņām aizdevuma laikā. Jaunais normatīvais regulējums ir vērsts uz tiesiskās skaidrības nostiprināšanu, paredzot, ka nodrošinājuma aģents var tikt iecelts saskaņā ar Latvijas likumu un darījuma noteikumiem.

Pēdējo gadu laikā parāda vērtspapīru darījumu aktivitāte ir būtiski pieaugusi gan Latvijas mērogā, gan Baltijas tirgū, tajā skaitā paredzot ķīlas kreditoru saistību nodrošināšanai. Arī pieaugošā ieguldītāju aktivitāte un interese par šādu instrumentu ir ietekmējusi vietējo uzņēmumu gatavību emitēt obligācijas. Lai nodrošinātu vēl plašāku finanšu darījumu izmantošanu ar nodrošinājuma struktūru un radītu skaidrāku tiesisko ietvaru, ir ieviesti attiecīgie likuma grozījumi nodrošinājuma aģenta institūtam. Līdz ar to ir vērtējams, vai ieviestās izmaiņas sniedz pietiekamu juridisko ietvaru nodrošināto obligāciju darījumos.²

Paralēlā parāda koncepts

Līdz šim regulējums paredzēja, ka par ķīlas ņēmēju var būt tikai tā persona, kuras prasījumu nodrošina ķīla. Proti, par ķīlas ņēmēju var būt tikai pats kreditors, nevis kāda trešā persona. Civillikums paredz, ka ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu, uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš var no tās dabūt šā prasījuma samaksu.³ Savukārt Komercķīlas likumā ir noteikts, ka ķīlas ņēmējs ir persona, kas pieņem komercķīlu sava prasījuma nodrošināšanai.⁴ Baltijā un Latvijā arvien biežāk ir sastopami finanšu darījumi, kuru ietvaros aizdevumu izsniedz vairāk nekā viens aizdevējs. Savu saistību nodrošināšanai aizņēmējs var piedāvāt arī attiecīgo nodrošinājumu kreditoriem. Gadījumos, kad aizdevuma laikā mainās kāds no kreditoriem, būtu nepieciešams katru reizi veikt izmaiņas publiskajā reģistrā attiecībā uz ķīlas tiesībām, lai tās varētu izlietot.⁵ Parāda vērtspapīru gadījumos ieguldītāju izmaiņas var notikt samērā bieži, ja vērtspapīri ir iekļauti publiskajā apgrozībā. Turklāt kreditoru tiesību izlietošanā pastāvēja risks, ka ne visi kreditori varētu vienbalsīgi pieņemt lēmumu par saskaņotu rīcību. Praksē šādi gadījumi varētu rasties, piemēram, situācijās, kad aizņēmējs kavē savu saistību izpildi.

Šo apsvērumu dēļ nodrošināto obligāciju darījumos tika izmantots nodrošinājuma aģenta institūts un paralēlā parāda koncepts, kas normatīvajos aktos Latvijā nebija paredzēts. Ieviešot darījuma dokumentos paralēlā parāda konceptu, sākotnējie kreditori un ķīlas ņēmēji līgumiski nodibināja abstraktu, paralēlu saistību pret nodrošinājuma aģentu.⁶ Šādā veidā parādnieka saistība pret nodrošinājuma aģentu pastāv paralēli galvenajam parādam pret kreditoriem un aģentam netiek paredzētas papildu prasības. Jāatzīmē, ka saistību apjoms var būt mainīgs aizdevuma termiņā, jo tas atbilst konkrētajā brīdī esošo parādsaistību apmēram pret kreditoriem.