Par pirmo jautājumu. Manuprāt, izņēmumiem jābūt OBLIGĀTI, it sevišķi tādu kategoriju lietās kur atbildētāju tīri praktisku iemeslu dēļ nevar noteikt prasības celšanas brīdī, jo prasītājam ir ierobežotas iespējas iegūt pilnīgu informācija par to personu, pret ko prasība ceļama, lai gan ir skaidrs, ka aizskārums ir noticis. Piemēram, preču zīmes (PZ) īpašnieks uzceļ prasību pret mazumtirgotāju pamatojoties uz to ka pēdējais laida preces ES tirgū bez PZ īpašnieka atļaujas; Taču vēlāk, pēc prasības pieņemšanas ( piem. no rakstveida paskaidrojuma &/ pretinieka pierādījumiem) uzzina, ka mazumtirgotājs nav šo preču pirmais importētājs, bet pircis šīs ( iespējams nelikumīgi ievestās) preces no kāda cita, piem. vairumtirgotāja, kas ir bijis pirmais šo preču ES importētājs. Skaidrs, ka PZ īpašnieka tiesību iespējamie aizskārēji dotajā gadījumā ir gan vairum- gan mazumtirgotājs. Lai labāk ilustrētu situācijas absurdumu pieņemsim, ka mūsu PZ īpašnieks-prasītājs arī noskaidroja, ka abiem varētu pat būt solidāra atbildība par PZ īp. nodarīto kaitējumu. Vai būtu pamatoti prasīt, lai PZ īpašnieks tagad rakstītu jaunu prasību pret vairumtirgotāju, apmaksātu vēlreiz valsts nodevu, sagaidītu lietas ierosināšanu ( 10 dienas) , tad sniegtu tiesai procesuālu lūgumu lietas apvienot (šo izlems apm. 1-3 mēnešu laikā no otrās lietas ierosināšanas, pie tam iespējams ka nevarēs rakstveida procesā bet vajadzēs rīkot sagatavošanas sēdi; turklāt nav izslēgts ka atbildētāji tiesneša lēmumu varētu pārsūdzēt ar blakus sūdzību, jo tā kā CPL 134.p. nav norādīts ka ‘tiesneša lēmums nav pārsūdzams”, bet gan “tiesa ir tiesīga apvienot šīs lietas vienā tiesvedībā, ja šāda apvienošana sekmēs lietu ātrāku un pareizāku izskatīšan” tad šādu tiesas lēmumu var pakļaut augstākas instances vērtējumam vai tas kavē vai nekavē lietas virzību, sk. CPL 441(1) 2) un visbeidzot apvienotajā lietā sniegtu prasības grozījumus, lūdzot kaitējuma kompensāciju no abiem piedzīt solidāri ( uz šo lēmumu vēl 10 dienas).
Vai arī , pamatojoties uz procesuālās ekonomijas principu tomēŗ labāk atzīt, ka šādās situācijās ir pieļaujamā jauna līdz-atbildētāja iesaistīšana lietā.
Turklāt to, kas tad ir lietā aicināms par atbildētāju nevar skatīt atrauti no prasības pasīvā pamata (“t.i., atbildētāja darbība vai nolaidība, ar ko šīs tiesības traucētas” -. Bukovskis V. CpMGr 1933, 303.lpp.). Ja reiz CPL 74(3)3 līdz lietas izskatīšanas pēc būtības sākšanai pieļauj rakstveidā grozīt prasības pamatu, būtu visai savādi, ka grozīt var ne visu pamatu, bet tikai daļu no pamata, t.i. pārdefināt tik aktīvo un daļu no pasīvā elementa ( kas aizskāra – grozīt nedrīkst, bet ķā tas izpaudās – to lūdzu ) . Īpaši ņemot vērā ka pamata un priekšmeta grozīšanas pieļaujamība ir taisni pamatota ar procesuālās ekonomijas apsvērumiem

Paldies Jums par ļoti nozīmīga procesuāla jautājuma aktualizēšanu. Izlasot radās divi jautājumi autorei.
(1) vai Jūsuprāt no principa – “jaunu līdz-atbildētāju pieaicināšana pēc prasības pieņemšanas un lietas ierosināšanas nav iespējama” būtu pieļaujami kādi izņēmumi
un
(2) kādas Jūsuprāt ir sekas tam, ja tiesa ar lēmumu pieņem prasības grozījumus ar kuriem prasītājs pieaicinājis jaunus līdz-atbildētājus.