Procesuālais stāvoklis – puse civillietā

Viena no prasības tiesvedības raksturīgākajām pazīmēm ir strīda esamība starp pusēm – prasītāju un atbildētāju. Tiesību doktrīnā ir nostiprinājies uzskats, ka prasītājs ir persona, kuras subjektīvo tiesību vai interešu aizsardzībai tiesā ir ierosināta civillieta. Savukārt atbildētājs ir persona, pret kuru ir vērsta prasība sakarā ar patiesu vai iespējamu prasītāja tiesību vai interešu aizskārumu.¹ Prasītājs un atbildētājs ir obligātie lietas dalībnieki prasības tiesvedībā, kuri iegūst savu procesuālo stāvokli līdz ar tiesneša lēmumu par civillietas ierosināšanu. Būtiski uzsvērt, ka līdz tiesneša lēmuma pieņemšanai par civillietas ierosināšanu, personu, kura savā vārdā ir vērsusies tiesā ar prasību, nevar uzskatīt par prasītāju. Līdzīgi tas attiecas arī uz personu, kura prasības pieteikumā ir norādīta kā atbildētājs. Tikai ar lēmuma pieņemšanu par civillietas ierosināšanu nodibinās attiecīgie procesuālie stāvokļi civillietā iesaistītajām strīda pusēm – prasītājam un atbildētājam. Šo apgalvojumu apstiprina arī juridiskajā literatūrā paustais uzskats, ka "visas civilprocesuālās tiesiskās attiecības rodas sakarā ar civillietas ierosināšanu".²

Lietas ierosināšanas stadijā, lai pieņemtu pozitīvu lēmumu par civillietas ierosināšanu, tiesnesim jāpārliecinās par visiem ar celto prasību saistītajiem subjektīvajiem un objektīvajiem priekšnoteikumiem. Jāvērtē, vai prasību iesniegusi tā persona, kuras tiesības un intereses ir aizskartas, viņas procesuālā rīcībspēja, attiecīgā strīda jurisdikcija, likumā noteiktie ierobežojumi un citi šķēršļi, kuri liedz vērsties tiesā ar noteikto prasību. Konstatējot neatbilstību prasības subjektīvajiem vai objektīvajiem priekšnoteikumiem, civillietu neierosina vai, ja konstatētie trūkumi ir novēršami, prasību atstāj bez virzības trūkumu novēršanai.

Līdz civillietas ierosināšanai attiecīgajā strīdā iesaistītās personas ir savstarpēji saistītas tikai ar pastāvošajām materiāli tiesiskajām attiecībām. Tiesību doktrīnā ir nostiprinājusies atziņa, ka "civiltiesību normās ir paredzētas indivīdu tiesības uz brīvprātības principiem veidot tiesiskās attiecības",³ taču, vienai personai (indivīdam) nepildot savus pienākumus vai radot aizskārumu otras personas tiesībām vai interesēm, šīs personas "subjektīvo tiesību īstenošana notiek procesuālajās tiesību normās noteiktajā kārtībā",⁴ iegūstot prasītāja procesuālo stāvokli prasībā pret atbildētāju kā subjektīvo tiesību aizskārēju tiesneša ierosinātā civillietā.