Transformējoties tiesību sistēmai un tiesību izpratnei, Latvijā ir attīstījusies arī tiesību avotu struktūras doktrīna. Tiesību avotus iedala divās pamatgrupās. Pirmā – patstāvīgie tiesību avoti (pamata – normatīvie tiesību akti un papildu – vispārējie tiesību principi, paražu tiesības, Eiropas Savienības Tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Satversmes tiesas sniegtās atziņas kā vispārsaistošās legālās tiesību normu interpretācijas rezultāts).¹ Otra grupa ir palīgavoti (pārējo tiesu judikatūra, normatīvo tiesību aktu izstrādes procesa materiāli, tiesību doktrīna, tiesnešu atsevišķās domas u.c.). Vadoties pēc vispārsaistošā spēka kritērija, tiesību avoti tiek iedalīti tikai patstāvīgajos tiesību avotos, t.i., tādos, kam piemīt vispārsaistošs spēks, un palīgavotos, t.i., tiesību avotos, kam nepiemīt vispārsaistošs spēks.

Kontinentālās Eiropas tiesību saimei raksturīgi patstāvīgos tiesību avotus dalīt vēl sīkāk: pamata avotos (likumdošanas procesā fiksēti rakstītie tiesību avoti – normatīvie tiesību akti) un papildu avotos (vispārējie tiesību principi, paražu tiesības, Eiropas Savienības Tiesas Eiropas Savienības tiesību normu interpretācija, Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegtā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas interpretācija un Satversmes tiesas sniegtā nacionālo tiesību normu interpretācija kā vispārsaistošās legālās tiesību normu interpretācijas rezultāts).

Latvijas tiesību piemērošanas praksē un arī tiesiskajā domā vēl joprojām saskatāma vienkāršota izpratne par tiesību palīgavotiem un to nozīmi. Joprojām ir maz pētījumu par Latvijas tiesību avotu daudzveidību un to savstarpējo mijiedarbību Latvijas tiesību sistēmā. Tas var veicināt tiesību ignoranci. Nepārzinot iepriekšējo un esošo tiesisko regulējumu, tiesību zinātnes un judikatūras tendences, arvien tiek pieprasīts šķietami jauns noregulējums. Tiesību avotu daudzveidība, to normativitāte un savstarpējā mijiedarbība ir viens no galvenajiem katru tiesību sistēmu raksturojošiem elementiem. Savukārt tiesību sistēmu atšķirību noteicošais faktors lielā mērā atkarīgs no konkrētajā tiesību sistēmā dominējošiem un pakārtotiem tiesību avotiem.

Tiesību avotu iedalījums pamatavotos un palīgavotos (primāros un sekundāros pēc tiesībzinātnieka J. Neimaņa iedalījuma)² norāda uz to atšķirīgo normativitāti konkrētajā tiesību sistēmā, taču šāds formālais iedalījums nenozīmē, ka kāds atsevišķs tiesību avota veids būtu izteikti mazsvarīgs. Tie visi veido vienotu tiesību avotu sistēmu, kurā katrs elements ir saistīts ar citu, un tieši to savstarpējā mijiedarbība ietekmē tiesību tālāku attīstību un tiesībpiemērotājam palīdz noskaidrot tiesību normu patieso saturu.

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijas tiesību sistēma reintegrējās Rietumu tiesību lokā (precīzāk – kontinentālās Eiropas tiesību saimē), atgriežoties pie tām raksturīgās tiesību avotu un palīgavotu sistēmas, kurā īpašu vietu ieņem tiesu nolēmumi un tiesnešu atziņas.

Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 16. pantu tiesu spriedumiem ir likuma spēks. Šāds formulējums kopā ar tiesību zinātnes atziņām palīdz klasificēt tiesas sprieduma vietu tiesību avotu vidū pat kā ieraduma tiesību augstāko formu. Arī iepriekš tiesību zinātnē norādīts, ka ilgstoši pielietoti līdzīgi tiesnešu spriedumi rada pastāvīgu jurisprudenci, kuras radītās tiesības atzīstamas par paražu tiesību augstāko formu.